Ģenētika, piens un zālaugi. “Ceipu 1” piensaimniecības biznesa modelis 0
Burtnieku pagasta ZS “Ceipi 1” otrās laktācijas gotiņa Laduška jūlija beigās pārliecinoši uzvarēja otrajā Holšteinas šķirnes dzīvnieku izstādē Latvijā. Sacensību galvenais tiesnesis Tamašs Seboks “Ceipu 1” un arī citu saimniecību rādītās gotiņas vērtēja kā konkurētspējīgas arī visas Eiropas līmenī. Ar ZS Ceipi 1 saimniekiem Diānu Vašutu un Aleksandru Gorodko tikāmies viņu lielās piena ražotāju pieredzes un profesionālisma, ne tikai uzvaras šovā dēļ.
– Ar ko barojat govis un teles?
Aleksandrs Gorodko: – Lopbarībā kukurūzas īpatsvars ir aptuveni 40% liels. Izvēlamies kukurūzas šķirni ar labu cietes daudzumu. Lopbarībā klāt liekam zālāju maisījumu ar lucernu, to audzējam atsevišķi. Pievienojam pirktās piedevas, mikroelementus. Spēkbarību arī liekam – tas ir graudu, rapšu, zirņu maisījums. Soju lopbarībai nepievienojam. Skābbarība bija līdz augustam, kukurūzas pietika līdz septembrim. Kad beidzās, piepirkām maltos kukurūzas graudus. Kukurūzas un zālāju sēklas pērkam no SIA Balteco. Ik gadu kultivētos zālājus pārsējam 20–30 ha platībā. Pavisam tie aug aptuveni 170 ha platībā.
– Kāda bija kukurūzas raža pērn, un kāda tā varētu būt šajā gadā?
– Pērn kukurūza izauga ļoti labi, kukurūzas graudi bija cieti. Šogad tie vēl ir pamīksti (25. septembrī – U. G.). Nezinām, kas notiks tālāk. Pērn raža no viena ha bija vairāk nekā 30 t, šajā gadā tā būs mazāka.
Diāna Vašuta: – Mēs kukurūzas audzēšanā izmantojam ārpakalpojumu.
A. G.: – Paši sagatavojam augsni. Kukurūzu mums sēj, miglo un novāc ZS Mazdzērvītes, tā atrodas nepilnu 10 km attālumā. Šāds biznesa modelis atmaksājas. Mazdzērvītēs ir pašgājējpļāvējs, mums pašiem pirkt kukurūzas audzēšanai vajadzīgo tehniku, ja šo kultūru audzējam vien 25–30 ha platībā, īsti pareizi nebūtu.
Attēlā: Kukurūzas lauks dažas dienas pirms pļaušanas, kam izmanto ārpakalpojumu.
– Vidzemē, tostarp jūsu saimniecības apkārtnē, darbojas vairāki piena ražotāju kooperatīvi. Kāpēc neiesaistāties to darbībā?
– Esmu ļoti konservatīvs cilvēks. Mēs no piena pircēja regulāri saņemam labu maksu par pienu. Vai ir vērts par puscenta lielākas maksas dēļ rauties pie cita pircēja? Zaudēt ilgos gados nostiprinātās sadarbības saites? Nav vērts lēkāt no viena piena pircēja pie otra. Vēl viens iemesls piena pārdošanai Valmieras pienam ir tas, ka mēs ar šādu rīcību nodrošinām darbu mūsu pašu Latvijas cilvēkiem. Atbalstu un saprotu mazo, līdz 50 govju, ganāmpulku īpašnieku iesaistīšanos kooperatīvu darbībā. Viņiem, visticamāk, pienu pārdot kooperatīvam ir vieglāk, ērtāk un izdevīgāk nekā slēgt pārdošanas līgumu ar pārstrādes uzņēmumu.
Agrāk kooperatīva biedri varēja izdevīgāk pirkt apgrozāmos līdzekļus, apvienojot savu pieprasījumu vienā pasūtījumā. Patlaban vairs tā nav. Mēs pavisam īsu brīdi bijām kooperatīva Jaunais piens biedri. Izmantojām vien šā kooperatīva pakalpojumus.
Tikko LPKS Piena ceļš lēma apvienoties ar Igaunijas piena ražotāju kooperatīvu E–Piim un faktiski kļūs par Igaunijas uzņēmumu. Mēs esam Latvijas valsts patrioti. Savulaik pat Latvijas patriota nominācijā saņēmām Valmieras piena diplomu.
– Kādu iemeslu dēļ skābbarību tinat rituļos?
– Darbinieku trūkuma dēļ. Ar diviem darbiniekiem citādi nevar.
A. G.: – Ja vēlamies izveidot bedres/tranšejas un likt tajās skābbarību, ir arī jāiegulda nauda jaunās tehnikas vienībās. Vēl otra iespēja ir pirkt ārpakalpojumu. Varētu kādu skābbarības daļu likt tranšejās. Domāsim un vērtēsim šo iespēju. Patlaban mūsu skābbarības gatavošanas darba organizācija ir šāda: es parasti pļauju zāli, darbinieks tin to rituļos.
D. V.: – Labā laikā vienā nedēļā var visus laukus vienu reizi nopļaut. Ja lietus līst, visa vasara aiziet skābbarības gatavošanā.
A. G.: – Šā iemesla dēļ nopirkām ražīgu pļaujmašīnu ar 8,20 metru darba platumu. Patlaban darbu varam veikt ātrāk nekā agrāk.
– Cik lielu izslaukumu dod ZS Ceipu 1 govis?
D. V.: – Vidēji 10 800 kg gadā. Piena kvalitātes rādītāji ir šādi: tauku daudzums pārsniedz 4%, olbaltumvielu daudzums ir 3,3%, somatisko šūnu daudzums ir 170 000–180 000. Pēdējo rādītāju pasliktina vecās govis. Jaunajām govīm pienā ir ļoti maz somatisko šūnu.
– Cik liels bija izslaukums 2014. gadā, kad pārņēmāt saimniecību no Diānas tēva?
– Tuvu 10 000 litru gadā.
A. G.: – Mēs saimniecībā darbojāmies arī agrāk, kopš 1993. gada, kad Diānas tētis vēl bija saimnieks. 2014. gadā viņš juridiski nodeva saimniecību mums.
– Vai slaukšanas skaita palielināšanu līdz trim reizēm dienā var uzskatīt par izslaukuma kāpuma rezervi?
– Jā, var. Varētu kaut vienu grupu trīs reizes dienā slaukt. Ir jāvērtē slaucēju varēšana.
– Kam pārdodat pienu?
D. V.: – Kopš saimniecības dibināšanas mums ir viens piena pircējs – AS Valmieras piens. Esam pastāvīgie piena piegādātāji, darbojamies bonusprogrammā – ik pēc trim mēnešiem pie pārdotā piena daudzuma piemaksā vēl 1,5 centu par katru litru, pēc sešiem mēnešiem saņemam nākamo piemaksu. Gada beigās saņemam vēl vienu piemaksu. Vidējā piena cena pērn bija 30 centi/l. Patlaban saņemam 27,8 centus/l. Samaksa par pienu regulāri notiek divas reizes mēnesī.
– Vai šāda cena ļauj saimniecībai pelnīt?
– Mums uzņēmumā šīs piemaksas sauc par atvaļinājuma naudu.
A. G.: – Mēs pelnām ar mums maksāto piena naudu. Gribētu saņemt 35 centus/l, tomēr…
– Vai piena pircējs piemaksā par tauku un olbaltumvielu daudzumu, kas pārsniedz bāzes rādītāju?
D. V.: – Bāzes rādītājs taukiem ir 3,9%, olbaltumvielām 3,3%. Saņemam 0,14 centu lielu piemaksu par taukiem. Piena pašizmaksa mums ir aptuveni 24 centi/l. Aizdevumu nav, precīzāk, viens ir par zemes pirkumu, tomēr tā maksājumi ir ļoti niecīgi, rēķinot pret kopējo naudas apgrozījumu. Ar piena pircēju esam apmierināti. Visas saimniecības darbības laikā nekad nav bijusi kavēšanās ar naudas norēķinu.
– Cik slaucēju ir saimniecībā?
– Uz maiņām darbojas divas slaucējas, katra pa četrām dienām. Pavisam algojam četrus darbiniekus, vēl ir traktorists, brīvdienās mūsu meita palīdz kopt teļus un dara citus darbus. Ar darbiniekiem esam ļoti apmierināti. Slaukšana notiek divas reizes dienā. Mums ir GEA 2×5 skujiņas tipa slaukšanas iekārta un 7 t ietilpības dzesētājs.
– Cik grupās turat gotiņas?
A. G.: – Trīs grupās, ja pieskaita cietstāvošo gotiņu grupu. Mums ir augstražīgo govju grupa, mazāk ražīgās piena devējas, tām izslaukums krītas pēc sēklošanas, un cietstāvošās govis. Augstražīgajām govīm lopbarībai pievienojam vairāk spēkbarības. Pavisam mums ir 135 slaucamās govis, kopā ar teliņiem 215 dzīvnieku ganāmpulks.
Attēlā: Teliņiem līdz trīs mēnešu vecumam uzbūvēta atsevišķa novietne.
– Kā saimniecībai izdodas darboties bez aizdevumiem?
D. V.: – Nebūvējam miljoniem vērtas būves, dzīvnieki dzīvo vienkāršos pielāgotos angāros. Zāli pļaujam 3–4 reizes sezonā. Tai ir ļoti laba kvalitāte, zaļbarības pietiek pašiem savas. Piestrādājam pie gotiņu ģenētikas, tāpēc tās nākamajā paaudzē dod vairāk piena. Pērkam lietotus traktorus un jaunus lauksaimniecības agregātus. Izturamies pret lauksaimniecības tehniku saudzīgi. Mums ir trīs John Deere spēkrati un trīs MTZ zīmola traktori. Līdz šim tie mūs nav pievīluši.
Mūsu veterinārārsts ir Aldis Galvanovskis. Vispirms sākām sadarbību ar Vidzemes veterināro servisu, kas mūs pārliecināja par nepieciešamību veidot Holšteinas melnraibo govju ganāmpulku. Agrāk Ceipēs bija Latvijas brūno govju ganāmpulks. Nopirkām Bauskā divas grūsnas Holšteinas melnraibās šķirnes teles un divas mazākas šīs šķirnes teles. Vēl kolhoza laikā, tēvs ir Breša zemnieks, nopirkām trīs Latvijas brūnās šķirnes govis, tās bija ar leikozi slimas. Nevienu citu govi nekad neesam pirkuši, dzīvnieku skaitu audzējām ar pašu ganāmpulkā dzimušajām telītēm.
Kad es mācījos agronomiju un uzņēmējdarbību Lauksaimniecības universitātē, tādu pašu atziņu pauda pasniedzēji. Universitāti absolvēju 2012. gadā. Kad izveidojām savu 50 govju ganāmpulku, bija vairāk laika, varēju mācīties. Kad bija 100 govis, lēmu – noteikti nebūs vairāk piena devēju. Patlaban ganāmpulkā jau ir 135 govis. Nu gan, visticamāk, lielāku ganāmpulku nevarēsim veidot. Iemesls – nav apkārtnē brīvas zemes. Kaimiņi audzē graudus, nevar zemi no viņiem nopirkt. Šogad nopirkām 26 ha lielu zemes platību. No tās 20 ha ir uzreiz lauksaimniecībā izmantojama zeme, bet 6 ha ir krūmu apaugums. To attīrīsim. Maksājām par zemi lielu cenu – 3500 eiro/ha.
Kopā ar nomāto 30 ha platību apsaimniekojam aptuveni 200 ha zemes. Tas ir optimāls ģimenes saimniecības lielums.
– Kur redzat rezerves saimniecības izaugsmei?
– Vien ģenētikā. Jāveido labākas, izturīgākas un pienīgākas gotiņas. Pie mums govij ir vidēji vairāk nekā trīs laktācijas. Pērn pārdevām Latvijas vecāko govi – 14 gadu veco Jomu. Patlaban ganāmpulkā ir aptuveni 25 pirmpienes, pārējām gotiņām ir 2., 3. un 4. laktācija. Ik gadu brāķējam 10–12 gotiņas. Teļi arī ir labi, ik gadu aiziet ne vairāk kā divi. Ja piedzimst, tad jau nonāk manā rūpīgā uzraudzībā. Saša saimniecībā atbild par barību, govju ēdināšanu, sēklošanu un visu pārējo. Es esmu atbildīgā par mazajiem teļiem un mazajiem bērniem (smej)!
– Kā vērtējat jūlija beigās Burtniekos notikušo nu jau otrā Holšteinas šķirnes dzīvnieku šovu?
– Domāju, tas iegūs aizvien lielāku atbalstu, atpazīstamību un atzinību. Mūsu meita Elizabete šāgada šovā teliņu demonstrēja arī otro reizi. Pērn viņa ieguva pirmo vietu savā grupā – bērniem līdz 12 gadu vecumam. Pērn viņai nebija 13 gadu, tāpēc nevarēja doties mācībās uz Beļģiju.
Pērn šovā piedalījāmies ar trīs telītēm, šajā gadā ar divām telītēm un divām govīm. Mūsu Laduška šogad uzvarēja, otra – sarkanraibās šķirnes – gotiņa ieguva ceturto vietu. Telīte Jupi ieguva 2. vietu vecuma grupā virs 6 mēnešiem.
Man piedalīšanās šajā konkursā bija izaicinājums – vai varēšu savaldīt savu gotiņu, kas nav radināta būt piesieta? Vispirms vērtētāja saimniecībā konkursam izvēlējās vislabākās gotiņas. Tad es gotiņu nedēļu ilgi saimniecībā gatavoju konkursam. Veselu dienu vajadzēja pieradināšanai pie apaušiem. Gatavošanās laikā māja palika nekopta, dārzs pamests. Ar gotiņu šovā, ejot pa ringu, visu laiku bija jārunā. Ja neko nestāsta, tad dzīvnieks uzreiz kļūst nemierīgs. Ieguvums no piedalīšanās šādās sacensībās ir pavisam cita pieredze. Lepnums, ka vari savaldīt 600 kg smago dzīvnieku.
Saimniekiem, kuri piesardzīgi izturas pret šovu, varu teikt, ka konkursa personāla attieksme pret gotiņām bija ļoti laba, tās slauca. Gandarījums par piedalīšanos un Laduškas uzvaru šovā ir ļoti liels.
A. G.: – Konkursa rezultāts rāda – mēs mākam izaudzēt ļoti augstas raudzes gotiņu. Tas dod gandarījumu.
– Kas uzņēmējdarbībā Latvijā šķiet ačgārns un būtu labojams no valsts puses?
– Mums saimniecībā ir neatrisinātas problēmas ar elektrību. Esam pēdējie patērētāji elektrolīnijā, mums visu elektroierīču vienlaicīga ieslēgšana rada tīklam pārslodzi. Kad ārā karstums pārsniedz +20 grādu un sākas slaukšana, citas elektroierīces izslēdzam. Transformatori ir pašiem par savu naudu jāliek.
A. G.: – Kāpēc Latvenergo (Sadales tīkls), ja klients prasa palielināt jaudu, prasa patērētājam pirkt transformatoru par savu naudu, bet transformators kļūst par Latvenergo īpašumu? Labi, lai jau paliek, viņi varētu mums nodrošināt lielāku strāvas jaudu.
D. V.: – Netālu no saimniecības atrodas augstsprieguma līnija. Prasa desmitos tūkstošu mērāmu naudas summu par divu stabu ierakšanu un transformatora uzstādīšanu. Patlaban vasarā ļoti mokāmies ar elektrību. Ja nevar slaukt, govīm krītas izslaukums. Šis mums noteikti ir pirmais vissvarīgākais risināmais jautājums. Nedrīkst ilgāk pieļaut, ka slikto piegāžu dēļ cieš govis un piena kvalitāte (slaucot ir jāizslēdz arī piena dzesētājs).
Valsts līmenī noteikti ir jālemj par ačgārno kārtību, kad krīzes gadījumā visu cenas svārstību smagumu iznes piena ražotājs. Ja mums būtiski krītas piena iepirkuma cena, visā piena produktu ķēdē cietēji esam vien mēs. Piena pārstrādes uzņēmumi un tirgotāji savu peļņu nesamazina. Ja samazina, tad ļoti, ļoti maz. Būtu arī ar likumu stingri jānosaka proporcija, cik no piena veikala plaukta cenas būtu jāsaņem lauksaimniekam. Nav taisnīgi, ka patlaban piens veikalā maksā vidēji 89 centus, bet piena ražotājs saņem 28 centus.
– Pieminējāt krīzi. Kā saimniecība pārdzīvoja iepriekšējās piena krīzes?
– Mums bija vieglāk nekā citiem, jo darbojāmies bez aizdevumiem. Lielos aizdevumus bijām samaksājuši un uzkrājuši naudas rezervi. Arī patlaban mums izveidots drošības spilvens grūtām dienām. Piensaimnieku mācībās māca – jāveido rezerve nebaltām dienām! Mēs tā rīkojāmies. Ne reizi nav bijis tā, ka mazinājām govīm barību vai daļu dzīvnieku pārdevām.
– Vai saimniecībai pietiek mazakcīzes dīzeļdegvielas?
– Nepietiek. Tās daudzumu rēķina divreizējai pļaušanai, mēs pļaujam četras reizes. Arī ziemā barību vedam ar traktoru.
A. G.: – Piena lopkopjiem vajadzētu mazakcīzes degvielas limitam vēl kādus litrus pielikt klāt. Mums šīs degvielas pietrūkst aptuveni diviem mēnešiem. Ja pļautu zāli vienu reizi, tad, iespējams, pietiktu.
D. V.: – Mēs gatavojam barību ar rezervi. Vēl jūlijā barojam aizvadītā gada lopbarību. Ja vēlies augstu darba kvalitāti un atbildīgi izturies pret saimniecību, mazakcīzes dīzeļdegvielas nepietiek.
– Kā sokas ar ES atbalsta fondu naudas izmantošanu?
– To izmantojam maz. Pērn nopirkām mazo Multivan traktoru barības pievešanai un kūts tīrīšanai. Šim traktoram ir ļoti laba manevrētspēja. Mucu ar barības dalītāju arī nopirkām ar ES naudas atbalstu. Pavisam ES fondu naudu, ieskaitot vienu SAPARD programmas atbalstu, izmantojām trīs reizes.
Par visām varītēm nepretendējam uz ES atbalsta projektiem daļēji arī tāpēc, lai mazajām saimniecībām paliek vairāk naudas. Mēs varam atļauties sev traktoru nopirkt paši par savu naudu. Mazajam ir grūtāk. Uzskatām sevi par vidēji lielu saimniecību, ko var apsaimniekot ģimene un vēl trīs darbinieki.
– Kādas ir saimniecība nākotnes ieceres?
– Esam domājuši un aizvien domājam par slaukšanas robotu pirkumu un izmantošanu mūsu fermā. Kļūstam paši vecāki, arī slaucējas jaunākas nekļūst. Gaidīsim 2020. gadu, jauno ES plānošanas periodu, vērtēsim ES atbalsta iespējas un, protams, brauksim pie slaukšanas robotu izmantotājiem citās saimniecībās. Runā par tuvojošos krīzi, tās laikā ir jābūvē lētāku būvniecības izmaksu dēļ. Patlaban visi būvē, darbinieku nepietiek, būvniecība ir pārāk dārga.
A. G.: – Ja liksim slaukšanas robotus, vēlamies pakāpeniski norēķināties un neņemt bankas aizdevumu visam naudas ieguldījumam. Robotu uzlikšanas gadījumā ir jārēķinās ar 1–1,5 miljonu eiro naudas ieguldījumu. Ir jābūvē jauna ēka un, visticamāk, arī mēslu krātuve.
D. V.: – Pirmais un vissvarīgākais uzdevums ir stabilu elektrības piegāžu nodrošināšana. Bez tā nav iespējama robotu uzstādīšana. Mēs varētu pirkt zemi vēl, tomēr visa ir aizņemta.
A. G.: – Ir iespējas audzēt ražīgākas zālāju kultūras, vairāk mēslot un no mazākas platības iegūt lielāku pļāvumu.
D. V.: – Vācieši ļoti rūpīgi izmanto zemi, gandrīz līdz mājas logiem aug kukurūza. Dārziņš aizņem mazu vietu, ne tā kā mums. Zemes izmantošanas prasmi varam no vāciešiem pamācīties.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
