Izaugsme vai attīstība? Kas mums vajadzīgs? 0
Nesen dzirdēju divus studentus strīdamies par atšķirību starp ekonomikas izaugsmi un attīstību. Vai tad tas nav viens un tas pats? Un vēl viņi teica – neizbēgami mainīšoties ekonomikas paradigma (modelis) gan Latvijā, gan pasaulē. Vai esmu kaut ko svarīgu palaidusi garām – pasaule mainās un es par to neko nezinu! Lūkošu noskaidrot.
“Neredzamā roka” māj – atā!
Vispirms gribu saprast – kādā kapitālismā mēs dzīvojam?
– Neoliberālisma (brīvais tirgus, minimāla valsts iejaukšanās ekonomiskajās attiecībās un īpašuma tiesībās) modeli 90. gadu sākumā Latvijai ieteica Starptautiskā valūtas fonda ekspertu grupa “Vašingtonas konsenss”. Būtībā tās ir vecās Ādama Smita dogmas par “neredzamo roku”. Mūsu tā laika politiskajai elitei trūka ekonomisko zināšanu, jo tāda tirgus sabiedrība vairs neeksistēja nevienā Rietumeiropas valstī. Vairāk vai mazāk visur bija valsts klātbūtne, jo tīrā liberālā tirgus ekonomikas modelis savulaik – no 1929. gada līdz 1933. gadam – pasaulē bija sagādājis tik dziļu krīzi, ka valstīm nācās ilgi atkopties.
90. gadu sākumā mārketinga kursos kāds dāņu profesors man ciniski teica, ka Rietumeiropa mūs izmantos vienīgi kā noieta tirgu. Atbildēju – tādā gadījumā tev, rietumeiropietim, būs jāgādā, lai man būtu nauda, par ko pirkt tavas preces. Domāju – Rietumeiropas valstīm Latvijā būs jāiegulda kapitāls, jāorganizē ražošana, jārada darba vietas, jāļauj cilvēkiem nopelnīt. Bet viņi atrada viltīgāku veidu – ar kredītiem, un mēs kā ļoti nepieredzējuši cilvēki uzķērāmies.
Būtībā Latvijas ekonomika nav pat liberālais, bet gan kvaziliberālais modelis. Izkropļots ar korupciju, “prihvatizāciju”, valsts izzagšanu utt. Esam aizmirsuši, ka kapitālisms ir ražošanas veids, kas automātiski rada nabadzību. Ja valsts neiejaucas, notiek mantiskā noslāņošanās.
Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, kur nav ieviests progresīvais ienākumu nodoklis. Tas ir nodoklis bagātībai. Efekts no šāda nodokļa gan nebūs liels, jo jaunbagātnieku nav tik daudz. Bet džini koeficients (ienākumu nevienlīdzības indekss) Latvijā ir visaugstākais Eiropas Savienībā – 7,3 (vidējais ES – 5). Ja tas sasniedz 9, rodas sociālā sprādziena briesmas. Tām tuvojamies. Ja cerēsim, ka tirgus “neredzamā roka” visu sakārtos un valsts redzamā roka neko nedarīs, tad dzīvosim, kā dzīvojam.
2006. gadā Latvijā bija 12,6% IKP pieaugums. Uz ko tas balstījās? Uz patēriņa un hipotekāro kredītu balstītu ekonomisko aktivitāti. Arī tā var būt izaugsme, bet ne ilgtermiņā, – secina ekonomikas zinātņu doktors, RSU asociētais profesors Dainis Zelmenis.
Bagātība un vide – savienotie trauki
Vēl joprojām no augstām tribīnēm sludina ekonomikas izaugsmi. Bet daudzi ekonomisti ir pārliecināti, ka tās vietā jānāk ekonomikas attīstībai. Ivaram Brīveram, ekonomikas zinātņu doktoram, Banku augstskolas asociētajam profesoram lūdzu vienkāršiem vārdiem izskaidrot atšķirību – izaugsme nozīmē kļūt lielākam, attīstība – labākam. Līdz ar to attīstība ir daudz sarežģītāks jēdziens nekā izaugsme.
Ekonomikas izaugsmes paradigma ir divsimt gadus veca, un sākumā tā bija attīstību veicinoša. Bet notikumi pasaulē rāda – šī paradigma noveco, izaugsme nevar turpināties bezgalīgi. Vārdus – izaugsme, progress – cilvēki ir pieņēmuši kā labas lietas, kaut gan augt var arī augonis un progresēt slimība. Tas, kas paliek lielāks, nenozīmē, ka kļūst arī labāks. Kapitāla koncentrācija, finanšu tirgi, globalizācija un sociālā nevienlīdzība ir aizgājusi par tālu. Kāpēc izaugsme vairs nevar turpināties? Pirmkārt, tā vairs nepalielina labklājību. Visu laiku tiek uzskatīts, ka labklājība ir atkarīga tikai no indivīda materiālās bagātības, no indivīda ienākumu līmeņa. Piemēram, ASV aptaujā, cik procentu iedzīvotāju jūtas laimīgi, visaugstākais rādītājs bija 60. gadu sākumā. Kopš tā laika tas stabili iet uz leju. Paskatieties 60. gadu sākuma amerikāņu filmas – viss gaišs, saule spīd, zilas debesis, tagad – drūms, melns. Vajadzētu būt otrādi, jo IKP pa šiem piecdesmit gadiem audzis, šķiet, trīsreiz. Kur tā kļūda? – jautā profesors un skaidro formulu ar diviem mainīgajiem lielumiem. Nedaudz vienkāršojot – labklājība ir atkarīga no individuālās bagātības un vides. Vide ir ne tikai daba, tā ir arī sociālā, tiesiskā, kultūras, etniskā vide. Bet individuālās bagātības vairošana uz vides rēķina turpinās. Vide tiek degradēta. Ignorējot vides faktoru, neaugs labklājība.
Drīzāk pienāks brīdis, kad ekonomikas izaugsme – šis Nacionālās attīstības plāns, izrāviens – sabojās labklājību. Vārdos jau ierakstīts – zaļa vide. Jā, dabas vide Latvijā tiešām ir laba. Bet sociālā, kultūrvide, etniskā, reliģiskā, tiesiskā vide? Reizēm rodas iespaids, ka vide tiek grauta mērķtiecīgi.
Piemēram, plānojot izspiest latviešu valodu no augstākās izglītības. Arī 19. gs. izglītoti latvieši pārvācojās, bet tad bija lauki, kur dzīvoja latvieši. Tagad – piemaksāsim, tikai brauciet prom no laukiem! Bet tā ir rēķināšana tikai vienā dimensijā – ekonomiskajā. Var jau būt, ka Latvijā lauki patiešām neatmaksājas, ja rēķina tikai naudas izteiksmē. Bet sociālā un vides dimensija tiek ignorētas. Nevar domāt tikai ekonomikas izaugsmes kategorijā, aicina Ivars Brīvers. Taču – kā nebūt pašnāvniekiem un dzīvot un darboties ilgtspējīgi?
“Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”
Ivars Brīvers stāsta, ka amerikāņu ekonomists Hermans Deilijs ieskicē steady state – stacionāro stāvokli ekonomikā. Izaugsme agri vai vēlu beigsies ar stacionāru stāvokli. Tas nenozīmē, ka apstāsies morālā, kultūras un sociālā izaugsme. Tieši otrādi. Kā rakstīja Džons Stjuarts Mills, radīsies lielākas iespējas dzīves mākslas pilnveidošanai un daudz lielāka vēlme to pilnveidot, jo cilvēku prātus vairs nenodarbinās izdzīvošanas māksla.
Paredzams, ka nākotnē veidosies mazas, neatkarīgas ekonomikas. Tās izdevīgi sadarbojas, tomēr ir pašpietiekamas (ražo visu vajadzīgo, neaizņemas naudu). Šādās ekonomikās pastāv privātīpašums uz mantisko kapitālu (piemēram, ēkas, iekārtas, instrumenti), bet nav privātīpašuma uz finanšu kapitālu (naudu nevar pelnīt ar naudu).
Šādi veidotās ekonomikās nav daudz miljonāru (varbūt nav vispār), bet nav arī nabagu. Latvija ir par mazu 20 000 miljonāriem, bet nav par mazu, lai 2 miljoni cilvēku te varētu dzīvot. Ko darīt?
Pirmkārt, lokalizēt ekonomiku, nezaudēt saikni ar laukiem. Vismaz apturēt cilvēku aizplūšanu uz lielajām pilsētām. Jo pilsētās cilvēki ir ļoti vārgi. Ja patiešām būs pareģotās trīs tumsas dienas – apkures nav, ūdensvadi aizsalst, bēgļu straumes laukā no Rīgas… negribas nemaz domāt.
Otrkārt, atteikties no pārspīlētā patēriņa, kad cilvēki pērk preces nevis tāpēc, ka viņiem tās vajadzīgas, bet gan tāpēc, lai parādītu – es varu, jūs ne! Lūk, uz pārspīlētā patēriņa arī balstās ekonomikas izaugsme mūsdienās. Saprotams, visiem šodien neiznāk pārspīlēti patērēt. Taču tiem, kuri gaužas, ka sūri grūti strādā, bet naudu iztērē nemitīgi iepērkoties, atliktu laiks dzīvei.
Treškārt, neļauties uzbāzīgajam mārketingam – ignorēt atlaižu kartes, akcijas, dāvanas, daudz citu triku, kas piespiež mūs tērēt naudu nevajadzīgām lietām. Arī tad, ja tās dod par brīvu. Kur liksi tās daudzās glāzes? Traucēs dzīvot.
Ceturtkārt, ikdienā piedomāt, vai nejaucam jēdzienus izaugsme un attīstība.
Ar savu saprātīgo rīcību mēs varētu nobremzēt izrāvienu, izaugsmi. Un lēnām iet uz stacionārā stāvokļa ekonomiku – mazām, lokālām, neatkarīgām ekonomikām. Protams, tas nenotiks vienā valstī vien. Latvijā tas varētu būt līdzīgi kā starpkaru periodā – cilvēki dzīvo mazos ciematos un viņiem viss ir. Tā nākotni iezīmē Ivars Brīvers.
“Ādamam bij’ septiņi dēli”
Katru dienu piedomāt, vai es ar savu rīcību veicinu ekonomikas attīstību, būs pagrūti. Bet varbūt arī ne. Jau 20 gadus esam zombēti – paņem! baudi! pērc divus, trešais par brīvu! Iespējams, vēl pēc kāda laika nebrīnīsimies par saukļiem – esi pieticīgs, taupīgs, cilvēcīgs, domā par planētu Zeme!
– Kad kļuvām brīvi, noticējām, ka varam atļauties vairāk nekā drīkstam. Sākām spēlēt “Ādamam bij’ septiņi dēli” – ņemt kredītus, būvēt mājas, pirkt bez mitas, jo visi dara tā, – saka Banku augstskolas asociētā profesore Dzintra Atstāja.
Bet viņa negrib lūkoties uz pēdējo divdesmit gadu kļūdām. Pasniedzēja rosina domāt, ko labu varam dot jaunajai paaudzei, no kuras labklājības atkarīgas šodienas vidējās paaudzes vecumdienas, pensiju apmērs utt.
Pirms sākam ar studentiem runāt par patēriņu, nosakām savu ietekmi uz planētu (ekoloģiskās pēdas nospieduma kalkulators: www.pdf.lv). Pēc tam analizējam savus paradumus transporta, mājokļa, pārtikas jomā. Analizējot mājsaimniecības patēriņu, bieži vien kāds saķer galvu – ārprāts! Cik daudz mēs par to visu maksājam! Lielākais gandarījums, ka, vides pārvaldījuma kursam beidzoties, studentu ģimenes ir ieplānojušas nosiltināt logus, varbūt arī visu māju, ir atradušas labākus risinājumus pārtikas iegādē un transporta izmantošanā. Tas dod ticību, ka savā mājsaimniecībā varam iemācīties saimniekot, – teic Dzintra Atstāja. Viņa ir viena no projekta “Ilgtspējīga patēriņa novērtējums” autorēm. Apjomīgajā darbā secināts, ka Latvijas iedzīvotāju patēriņa paradumi pēdējos gados ir mainījušies. Vairāk pārvietojamies ar sabiedrisko transportu un velosipēdiem, siltinām ēkas, izvēlamies izdevīgāku mājokļa apkures sistēmu. Samazinās veikalu darba laiks, kas liedz iespēju pārmērīgi iepirkties. Esam sākuši mazāk ēst, taču steigā īpaši nedomājam, vai produkts ir veselīgs. Arī atkritumus sagādājam mazāk… Vai šīs jaunās iezīmes liecina, ka mūsu dzīvesveids vēršas ilgtspējīgā? Vai esam sākuši nevis audzēt ekonomiku, bet gan to attīstīt?
Ikšķile – pārmaiņu pilsēta
Šur tur Latvijā cilvēki jau vienojas domai par ilgtspējīgu attīstību.
Ikšķile ir pirmā un pagaidām vienīgā pārmaiņu pilsēta Baltijā (skat. uzziņu). Būvinženieris Artūrs Polis ir šīs idejas ieviesējs. Viņš Lielbritānijā 2009. gadā apmeklēja ekociematu veidošanas kursus, kur apguva arī šo ilgtspējības principu un tehnoloģiju izmantošanu pilsētu vidē, lai uzlabotu cilvēku dzīves kvalitāti. Viņš Ikšķilē ir sapulcinājis astoņus domu biedrus – vidējās paaudzes pārstāvjus (būvinženieri, uzņēmēji, biedrību un asociāciju vadītāji, Ikšķiles brīvās skolas pārstāvji, kā arī vienkārši Rīgā strādājoši cilvēki), kuri nodibinājuši biedrību “Ikšķiles pārmaiņu iniciatīva” (www.parmainupilseta.wordpress.lv):
– Esam parasti cilvēki, kuri dzīvo parastās mājās. Bet ar savu dzīves veidu pamazām ejam ilgtspējīgas attīstības virzienā. Iedvesmojoties no Lielbritānijas pieredzes, zinām, ka tas ir paveicams.
Dzīvoju privātmājā, tā ir jauna, labi nosiltināta, energoefektīva. Paši šķirojam atkritumus piecās dažādās tvertnēs. Mums ir neliels piemājas dārziņš, kur mēģinām saknes, dārzeņus, zaļumus audzēt permakultūras (pastāvīga, ilgstoša kultūra) stilā. Vairāk nekā gadu audzējam pīles, šovasar uzstādījām bišu stropu. Savācam lietus ūdeni, tas noder dzīvniekiem un dārza laistīšanai, – stāsta Artūrs Polis. Ikšķiles novada portālā www.ikskile.lv sadaļā “Dzīvo zaļi” ir norādīts, kur var nodot stiklu, plastmasu, makulatūru, vecas riepas, izmantotās baterijas. Bet nesen Ikšķiles Dienas centrā ikšķilieši noskatījās pasaules atzinību guvušas filmas “Kopienas spēks” un “Enerģijas krustceles”, ko Latvijā demonstrēja pirmo reizi.
Biedrības idejām Ikšķilē ir daudz sekotāju – vecāki kopā ar bērniem zīmē, kāds pie viņu mājām varētu izskatīties permakultūras dārziņš. Nākotne iezīmējas.
Uzziņa: Pārmaiņu iniciatīvas (Transition Initiatives) ir kustība, kas sākusies 2005. gadā Lielbritānijas pilsētā Totnesā. Lielbritānijā, ASV, Kanādā un Austrālijā darbojas jau vairāk nekā 1000 šādu iniciatīvu (www.transitionnetwork.org). Pārmaiņu pilsēta ir kādas apdzīvotas vietas (pilsētas rajona, mazpilsētas, ciemata, lauku reģiona utt.) iedzīvotāju pašorganizēšanās. Galvenie uzdevumi: * nodrošināt vietēju pārtikas apgādi; * veicināt vietējo ekonomiku (ražošanu, patēriņu utt.); * mācīt un atjaunot cilvēkiem sadzīves prasmes; * domāt par apdzīvotās vietas pašpietiekamību un spēju pretoties ārējiem satricinājumiem; * veicināt iedzīvotāju sadarbību un kopienas veidošanos; * izstrādāt energopatēriņa samazināšanas rīcības plānu; * īstenot citus uz lokalizāciju un dzīves kvalitātes celšanu vērstus projektus. |
Gundega Namniece, Banku augstskolas 2. kursa studente, studiju programma – inovācijas un produktu attīstība uzņēmējdarbībā:
– Latvijā strauja ekonomikas attīstība nav vērojama, izaugsme varbūt, it sevišķi pēc krīzes gadiem, kad valstiski svarīgie ekonomikas rādītāji kritās dramatiski, un tagad it kā varam lepoties ar strauju izaugsmi. Cilvēki ikdienā šādas pārmaiņas izteikti neizjūt, tāpēc skaitļi vidējam latvietim paliek tikai skaitļi, kā saka, lai jau valdība priecājas, kas tad mums! Man ikdienā ir svarīgi – ko, kādā kvalitātē un par kādu cenu es varu iegādāties un tāpat ir arī citiem latviešiem. Vidējās algas Latvijā ir krietni par zemu, lai iegādātos visu nepieciešamo, proti, latviešu pirktspēja ir samērā zema. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik liels skaits jauniešu, kas ir Latvijas nākotne, izvēlas doties meklēt laimi citur, jo neredz šeit drošu un stabilu dzīvi. Tāpat arī būtu nepieciešams uzlabot atbalsta mehānismus uzņēmējiem, lai lētāk būtu nopirkt mūsu pašu, nevis ārvalstīs ražotus produktus, kas reizē samazinātu importa nepieciešamību. Lai nodrošinātu Latvijas ekonomikas ilgtspējīgu attīstību, ir jādara viss iespējamais, lai maksimāli izglītotu mūsdienu jaunatni un padarītu Latviju pievilcīgāku kā studiju un darba vietu. Latvijai ir liels jauno cilvēku potenciāls, tas tikai jāmāk pareizi izmantot!
