Īzaks Ņūtons savulaik matemātiski izskaitļojis, kad varētu būt pasaules gals… 0
Labi zināms fakts – cilvēce jau sen regulāri gaida pasaules galu. Daudziem vēl pietiekami labā atmiņā 2012. gads, kad vislielākajā izmisumā nonākušie centās pat sarūpēt prāvus konservu un citu izdzīvošanai svarīgu lietu krājumus.
Taču gluži neatkarīgi no tā, vai bija kļūdījušies senie maiji vai arī mūsdienu speciālisti viņus nebija lāgā pareizi sapratuši, arī šajā reizē neiestājās pasaules gals un apsolītajā datumā, 2012. gada 21. decembrī, nenotika nekas tāds, kas būtu vērtējams kā globāla katastrofa.
Bet vai tas, ka 2012. gadā tomēr neiestājās maiju apsolītais pasaules gals, nozīmē, ka kopš tā mirkļa visi apdraudējumi cilvēcei skaitās atcelti? Varbūt tomēr ir arī vēl kādi citi vairāk vai mazāk nopietni aplūkojami senie pravietojumi, kas norāda uz kādu apokalipses datumu un kas varētu likt cilvēcei turpināt dzīvot mūžīgās bailēs? Izrādās – ir gan, jā. Turklāt runa ir nevis par kaut kādiem apšaubāmiem viltvāržu un šarlatānu pareģojumiem, bet gan lielā mērā ļoti cienījamiem, uzticamiem, pat ar zinātni visciešākajā veidā saistītiem ļaudīm. Grūti spriest par to, vai tas ir uz labu vai ne tik labu, taču fakts kā tāds ir.
Uzreiz jāpiebilst, ka mūspusē ļaudis jau teju vai pieradināti praktiski katru gadu saņemt konkrētus aklās vecenītes Vangas pasaules gala piedāvājumus vai rainiski samudžinātu un katru reizi katram izdevīgi tulkojamu tekstu autora Nostradama pasaules gala paredzējumus, taču diezin vai tos kāds vairs uzlūko nopietni. Bet ir kāds vārds, kas tomēr liek sevī ieklausīties arī saistībā ar tik slidenu žanru, kāds neapšaubāmi ir pareģojums, lai arī tas būtu balstīts zinātniskos apsvērumos. Un šajā gadījumā runa ir par pašu leģendāro Īzaku Ņūtonu, no kura privātajiem manuskriptiem tapis zināms, ka viņš savulaik izskaitļojis, kā pats uzskatīja, pilnībā precīzu apokalipses iestāšanās gadu. Tas būšot 2060. gads. Kas ir zināms par šo savdabīgo pareģojumu?
No okultisma izrietošā zinātne
Vēstīts, ka par Ņūtona savulaik norādīto precīzo apokalipses datumu mūsdienu pētnieki uzzināja 2002. gadā, kad atrada iepriekš nezināmus leģendārā zinātnieka manuskriptus ar viņa pašrocīgi veiktām piezīmēm. Šie dokumenti ilgus gadus glabājušies Izraēlas Nacionālajā bibliotēkā kopā ar citiem pirmā, otrā un trešā fizikas likuma un, protams, gravitācijas likuma autora nesistematizētajiem arhīva materiāliem. Pēc tā, kad pētnieki atklāja šos unikālos dokumentus un pamatīgi iepazinās ar tiem, noskaidrojās, ka līdztekus mehānikai, fizikai un matemātikai Ņūtons tomēr ļoti nopietni studējis arī alķīmiju, okultismu, astroloģiju un teoloģiju. Vēl esot zināms, ka pēc Ņūtona aiziešanas mūžībā 1727. gadā tūkstošiem lapaspušu, kas veltītas viņa “slepenajām kaislībām”, vismaz 200 gadus glabājās grāfa Portsmuta mājas lādē, kamēr 1936. gadā lielu daļu šo manuskriptu izsolē iegādājās ebreju zinātnieks Ābrams Jehuda, kā rezultātā tas viss nonāca Izraēlas Nacionālajā bibliotēkā.
Un tieši tur arī atradās Ņūtona manuskripts ar pareģojumu par pasaules galu 2060. gadā. Vēstīts, ka to atklājis Hārvarda universitātes profesors Stīvens Snobelens, kurš uzsācis sākotnējo šo dokumentu izpēti. Šie iepriekš nekad neiepazītie Ņūtona manuskripti liecinot, ka vispār jau tieši alķīmija, teoloģija un okultisms Ņūtona pētniecībā pat bijuši priekšplāna priekšmeti, savukārt visi tā dēvējamie nopietnie atklājumi tapuši vienkārši kā šīs “māņticības” nodarbību rezultāts, faktiski blakus produkts.
Piemēram, vispārējais pievilkšanās spēka jeb gravitācijas likums patiesībā radies ne jau nu saistībā ar leģendu par slavenā ābola uzkrišanu Ņūtonam uz galvas, bet gan pateicoties alķīmijā paustajai koncepcijai par to, ka viens elements piesaista citu elementu. Vai arī kā cits piemērs var kalpot Ņūtona leģendārā fizikas teorija par absolūto telpu un laiku, kas bija balstīta viņa izkoptajos teoloģiskajos priekšstatos. Proti, Ņūtons uzskatīja, ka absolūtā telpa ir dieva apdzīvota vieta jeb tā Visuma gara eksistēšanas forma, bet absolūtais laiks – dievišķās klātbūtnes bezgalīgums.
Un vēl bez tā Ņūtons uzskatīja: pateicoties Visuma dievišķajai struktūrai, katra mijiedarbība acumirklī nokļūst katrā tā punktā bez matērijas līdzdalības. Interesanti, ka šo teoriju labprāt mēdz aplūkot arī virkne mūsdienu fiziķu, jo sevišķi tie, kuri nodarbojas ar vakuuma un kvantu mehānismu pētīšanu.
Pareģojuma teoloģiski zinātniskais aspekts
Bet par to Ņūtona pravietojumu jeb precīzi paredzēto pasaules galu. Esot zināms, ka Ņūtons pret kristiešu Bībeli izturējies īpaši mistiskā labvēlībā, turklāt lielā mērā esot to “studējis” visu mūžu, proti, nesatricināmi ticot, ka šajos seno jūdu hroniku apkopojumos iešifrētas nezin kādas augstāko spēku zināšanas un vēstījumi par pasaules nākotni. Vienlaikus Ņūtons esot sapņojis izveidot sistēmu, kas ļautu šo Bībeli izmantot dažādiem nākotnes notikumu pareģojumiem.
Taču vēl bez tā lieliskā zinātnieka ievērību bija izpelnījies arī cits pazīstams avots – tā dēvētā Daniēla grāmata, kurā šis pravietis it kā gluži precīzi pareģo datumu, kad uz zemes ieradīsies Kristus, kā arī viņa nāvi un tai sekojošo augšāmcelšanos. Ņūtons uzskatīja, ka seno jūdu izdomātais Dievs izvēlējies pravieti Daniēlu par nākotnes notikumu tulkotāju. Un nolūkā “saskatīt” šo nākotni attiecīgi šajā grāmatā jeb tātad Bībelē katram vārdam jābūt nošifrētam. Kopumā Ņūtons šim virzienam veltījis teju visu mūžu, kā apliecinājuši laikabiedri un kā to jau tagad apliecinot jaunatrastie viņa manuskripti – vismaz 50 gadus, kamēr kādā brīdī jau pats sevi sācis uzskatīt par Dieva izredzēto un sajuties, ka drīz būs spējīgs visu atšifrēt…
Īzaka Ņūtona sarežģītie uzskati par kristietību iepazīstami piezīmju grāmatiņā, ko atrada pēc 200 gadiem. 17 000 vārdu garais manuskripts, kura autors ir Ņūtona asistents Džons Vikinss, ir apjomīgākais Ņūtona rakstības paraugs, kas atklāts pēdējo 50 gadu laikā. Tajā uzsvērti Ņūtona neordinārie uzskati par Dievu laikā, kad Anglija bija nevainojami kristīga.
Īzaka Ņūtona sarežģītie uzskati par kristietību iepazīstami piezīmju grāmatiņā, ko atrada pēc 200 gadiem. 17 000 vārdu garais manuskripts, kura autors ir Ņūtona asistents Džons Vikinss, ir apjomīgākais Ņūtona rakstības paraugs, kas atklāts pēdējo 50 gadu laikā. Tajā uzsvērti Ņūtona neordinārie uzskati par Dievu laikā, kad Anglija bija nevainojami kristīga.
Matemātiski izskaitļojot pasaules gala konkrēto datumu, Ņūtons ar dažādiem vārdiem un nebeidzamām formulām aprakstījis kopumā… 4500 lapaspušu! Var piebilst, ka Daniēla grāmata pati par sevi nav nekas vairāk kā vienkārša dažādu jau savulaik veiktu pareģojumu izlase, turklāt patiešām tikai ļoti niecīga daļa no visiem tolaik esošajiem tamlīdzīgajiem pareģojumiem, savukārt Ņūtons vienkārši pacenties tos visus interpretēt, cenšoties izveidot algoritmu, kas būtu noderīgs nākotnes notikumu pareģošanai. Un to, kas tad viņam tur rezultātā sanācis, vēl tikai varēsim uzzināt kaut kad vēlāk, jo Ņūtona manuskripta arhīva sistemātiska pētīšana burtiski tikai tikko iesākusies. Toties gluži nepārprotami esot zināms tikai viens noslēpumains skaitlis, un tas esot pareģotais pasaules gals 2060. gadā.
Savukārt profesors Snobelens, uzskatot, ka izpratis Ņūtona manuskriptu būtību, atklājis: zinātnieks savulaik atšifrējis Bībelē it kā iešifrētos norādījumus par noteiktiem laika periodiem. Vienu no tādiem periodiem Ņūtons noteicis kā 1260 gadus, bet pēc tā aprēķinājis, ka šis periods iesācies mūsu ēras 800. gadā. Tad viņš tam pievienojis šos 1260 gadus un rezultātā ieguvis skaitli 2060. Turklāt papildus Ņūtons vēl rakstījis, ka vispirms sāksies pasaules karš, pēc kā valdīs mēris, kas izraisīs ļoti liela iedzīvotāju daudzuma bojāeju, bet pēc šīs globālās nelaimes iestāšoties Mesijas valstība un pasaule sastapšoties ar jaunu sākumu.
Citiem vārdiem sakot, šeit esot svarīgi uzsvērt, ka, veicot pareģojumus par sagaidāmo pasaules galu, zinātniskais pareģotājs vienlaikus tomēr nesatricināmi ticējis, ka pēc cilvēcei ļoti smagu pārbaudījumu laikiem iestāsies uzplaukuma periods, proti, laiks, kad “Dievs atkal sāks dzīvot cilvēku vidū, lai žāvētu cilvēku ciešanu asaras”.
Tātad ielāgosim – ne ātrāk par 2060. gadu…
