Izaicinošais Andrievs Ezergailis 4
Janvārī grāmatnīcās jānonāk vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa jaunākajai grāmatai “Caur velna zobiem”. ASV dzīvojošajam holokausta pētniekam pagājušā gada 10. decembrī apritēja 85 gadi, bet par iznākušo sējumu jāsaka, tas cienīgs kalpot par “galda grāmatu” katram, kurš vēlas iedziļināties vācu okupācijas laika peripetijās un Herberta Cukura problēmā jo sevišķi.
Pilnais A. Ezergaiļa grāmatas nosaukums skan “Caur velna zobiem. Vācu laiki šodien / 1941 – 1945 / Esejas un domas”. Gandrīz pustūkstotis lappušu rakstu, polemizējošu recenziju un vēstuļu. Raksti lielākoties jau agrāk bijuši publicēti periodiskajos izdevumos Latvijā, taču ne visi. “Galvenie temati, simboli, problēmas un notikumi, kas caurvij krājumu, ir šādi – holokausts Latvijā: kas pavēlēja, kas izpildīja, (..) padomju propaganda; Latvijas ebreji par holokaustu; vācu okupācija: dalīta vai totāla vara, latviešu leģions – pretestības kustība vai kolaboracionisms; Arāja komanda – brīvprātīgie vai algotņi; un dokumenti, kuru nav,” tā par savu darbu raksta pats autors, paskaidrojot, ka publikācijas tapušas, lai ļaudis “nekluptu uz patiesībām”, kas bāzētas uz neesošiem dokumentiem, lasi, falsifikācijām.
A. Ezergaiļa stils balstās faktos, loģikā un dziļās zināšanās. Bet zināšanu bagāžu vēsturnieks krājis kopš 70. gadiem, izejot, pēc paša atzinuma, arī maldu ceļus. Rietumos un Izraēlā rodami ļaudis, kas piedēvējuši A. Ezergailim revizionismu; bijusi arī asa nepatika no latviešu trimdas aprindām, tomēr, citējot literatūrzinātnieku Valteru Nollendorfu, “Andrievam Ezergailim patīk izaicināt, un labi tā. Jo izaicinot viņš liek pārdomāt, pārvērtēt un iespējami tuvoties tam, ko pilnībā nekad nesasniegsim, – patiesībai.” Viņa spriedumi allaž bāzējas arhīvu dokumentos, kamēr oponenti parasti iztikuši ar “propagandas brošūrām” un nepārbaudāmām atmiņām. Holokausta pētījumos A. Ezergailis vadās pēc principa, ka latviešu loma ebreju slepkavošanā nav jāsamazina, taču nav arī jāpārspīlē.
Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Pasaules Brīvo latviešu apvienības atbalstu biedrības “Atvērtās krātuves” izdotā grāmata nav par pašiem notikumiem, bet to, kas par notikušo teikts vai rakstīts. No kurienes nāk apgalvojumi, ka latvieši bijuši nacisma pielūdzēji, vēl nežēlīgāki “žīdu šāvēji” par vāciešiem, ka Latvija holokausta ziņā bijusi visasiņainākā zeme Eiropā? Kāpēc 60. – 70. gados šādi, kā tagad redzam, dzīvelīgi mīti radās un kam tie bija un joprojām ir izdevīgi? A. Ezergailis norāda: Maskava uz holokaustu raudzījās nevis kā uz ebreju traģēdiju, bet kā uz instrumentu, ko izmantot baltiešu, baltkrievu, ukraiņu, poļu pakļaušanai savai patvaļai, cenšoties radīt iespaidu, ka galvenie ebreju iznīcinātāji bijuši nevis vācieši, bet austrumeiropieši. Tāpēc organizēja “skatuves prāvas”, izdomāja un citēja “dokumentus” un “liecības”. “Pēdējos gados esmu pilnīgi zaudējis ticību visiem tiem faktiem un spriedumiem, kuru izcelsme bijusi padomju informācijas telpa. Ieskaitot visu uzrakstīto par holokaustu Latvijā un neizlaižot arī to, ko par Cukuru teicis “Mossad”,” spriež ASV Itakas koledžas vēstures profesors.
Vēsturnieks Uldis Neiburgs īpaši norāda uz divām grāmatas nodaļām – uz to, kas veltīta 1941. gada 18. jūlijā notikušajai pulkvežleitnanta Viktora Deglava nogalināšanai, un uz “Herberta Cukura trauksmi”. A. Ezergailis nešaubās, ka V. Deglavs nevis izdarīja pašnāvību, bet tika noslepkavots – vācieši vēlējās jau saknē apcirst V. Deglava un citu patriotu vēlmi atjaunot Latvijas armiju. Savukārt “Cukura” nodaļa ir labs piemērs, kā, balstoties tikai argumentos, loģikā un faktos, runāt par delikātu problēmu un nebaidīties norādīt uz aplamībām stāstā par “Rīgas bendi”. Nav nekādu pierādījumu tam, ka leģendārais lidotājs, lai arī Arāja komandas garāžas pārzinis, būtu kādu nogalinājis vai devis pavēles nogalināt. “Pierādījumu” lomu pilda samainītas, falsificētas liecības, noklusējumi un vienkārši fantāzijas, kas neiztur konfrontāciju ar faktiem. Taču A. Ezergailis arī neslēpj: “Latvija ir par mazu, lai latvieši vieni paši atrisinātu Cukura problēmu.”
