“Spēlēt savējiem ir īpaša sajūta.” Kaspars Roga par to, ka ir bijuši momenti koncertos, kad saskrien asaras acīs 18
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
Rīt ar lielkoncertu Jelgavā, Lielupes pļavā, sāksies grupas “Prāta vētra” vasaras koncerttūre “Gads bez kalendāra”, kas grandiozi noslēgsies 20. augustā, Mežaparka Lielajā estrādē. Visu laiku populārākās latviešu grupas motors ir bundzinieks Kaspars Roga – gan tiešā nozīmē, turot pulsu pie bungu komplekta, gan pārnestā, esot grupas videoklipu un koncertu scenogrāfiju autors.
Pats sevi Kaspars “Prātā vētras” mikropasaulē dēvē par izaicinātāju.
Kāda ir sajūta pirms lielās tūres? Ilgu laiku nebija skaidrs, vai vispār lieli koncerti varēs notikt.
K. Roga: Ļoti saviļņojoša. Latvijā īstos, lielos koncertos neesam uzstājušies kopš Skārda bungu tūres, kas bija 2018. gadā. Tā ir neraksturīgi liela pauze arī mums, saistībā ar epidēmiju un kara notikumiem. Pirms šīs tūres mums kārtējo reizi bija diskusijas, kā darīt, ja atkal sākas kāds pandēmijas vilnis.
Izšķīrāmies, ka tas tomēr ir būtiski mums un, domājams, ka nesīs prieku arī latviešiem un “Prāta vētras” faniem. Mēs varētu būt kā vienojošais faktors, kas palīdz mums visiem atcerēties, ka esam stipri un vareni.
Šķiet, pagājusi vesela mūžība, kopš pagājušajā gadā iznākušā jaunā “Prāta vētras” albuma un tam veltītās koncertfilmas “Gads bez kalendāra” – tā nosaukta arī koncerttūre. Kā savienot to laiku un kalendāru ar tagadējo?
Mums pašiem ir ļoti līdzīga sajūta. Koncertfilma, šķiet, notika ļoti sen, taču tas, protams, šo projektu nepadara mazāk unikālu. Koncertos būs atsauces no koncertfilmas, jo šī patiešām ir “Gads bez kalendāra” tūre. Tas nenozīmē, ka izvairīsimies no vecajiem, labajiem hitiem – programma būs mikss.
Starp tiem arī nesen ieskaņotā “Mana dziesma” ukraiņu valodā?
Vienbalsīgi nolēmām, ka ukraiņu kara bēgļus koncertus aicināsim apmeklēt bez maksas.
Zinot, ka gribētāju netrūks, un mums ir informācija, ka diezgan lielā skaitā, protams, mēs izpildīsim šo dziesmu gan ukraiņu valodā, gan latviski.
Kā tu pats jūties šajā savādajā laikā, kad nav īsti skaidrs, kas gaidāms nākotnē?
Šajā laikā sevišķi svarīgi ir tas, ka cilvēks, ja viņam ir iespēja, nodarbojas ar to, kas viņam no sirds patīk un padodas. Domāju, jo vairāk cilvēki būs aizņemti ar to, ka viņi dara to, kas viņiem patīk, jo labāks būs kopējais fons un sajūta vispār gaisā – enerģētiski.
Tāpēc mēs esam ļoti priecīgi, ka konkrēti šobrīd nav nekādu kovida ierobežojumu un, pasarg dievs, karš nav atnācis līdz mums, ka mēs varam uztaisīt šos koncertus un darīt to, kas mums patīk. Ceram, ka cilvēki atnāks, viņiem patiks un viņi to novērtēs, kopā mēs sajutīsim to vienotību, kāda, es domāju, latviešu tautai šobrīd ir ļoti nepieciešama.
Koncertfilmā “Gads bez kalendāra” saskatīju japāniskus motīvus. Turpināsit šo līniju?
Es to vairāk raksturotu kā Āzijas virzienu, nevis tikai Japānu. Kad sākām strādāt pie koncertfilmas, mani ļoti aizrāva tas, cik ļoti krāsaina ir viņu pasaule. Gan ģērbšanās, gan izskata ziņā. Uzskatījām, ka tā ir ļoti interesanta, ne pārāk daudz izmantota mākslas forma šajā pusē, vismaz Latvijā.
Viss pagāja zem tādas zīmes, piemēram, videoklips dziesmai ”Feels” veidots mangas stilā. Likās interesanti, kā latviskais sadzīvo ar austrumniecisko. Man šķiet, koncertfilmā tas ļoti labi izdevās. Kaut kādas vēsmas no tā droši vien būs jūtamas arī koncertos.
Līdz šim esam iepazinuši “Prāta vētras” lieliskās skatuves, kuru ideju autors, koncertu režisors esi tu. Vai šoreiz varam gaidīt kādus pārsteigumus arī šajā ziņā?
Katru reizi “Prāta vētra” rūpējas par to, lai koncertu scenogrāfija būtu unikāla. Ar to mēs droši vien atšķiramies no citām grupām, un šī tūre nebūs izņēmums. Liels paldies Aināram Pastaram, koncerta gaismu režisoram, par ieguldījumu scenogrāfijā
. Esam radījuši unikālu skatuvi, kuru pirmo reizi būs iespēja redzēt jau sestdien Lielupes pļavā pretī Jelgavas pilij.
Kaut kādā ziņā nonāksim uz tās ielas, uz kuras uzstājāmies koncertfilmas ietvaros, pielāgotas lielformāta koncerta mērogam.
Nesen uzstājāties Lietuvā. Kā jums tur gāja?
Bija ļoti sirsnīgs koncerts ar stāvovācijām. Tas, protams, silda sirdi, ka varam aizbraukt pie kaimiņiem un arī tur nospēlēt skaistus koncertus. Es gan šajā koncertā nebiju, jo biju mazdrusciņ apslimis, bet manā vietā spēlēja perkusioniste Nellija (Bubujanca), kura būs arī neiztrūkstoša tūres dalībniece.
Pēdējā laikā “Prāta vētras” rindās neesi vienīgais bundzinieks.
Prasījās puišu kolektīvu atšķaidīt ar sievišķo enerģiju. Mums ir arī trīs dāmas, kas dzied, tā dēvētie bekvokāli. Tāpat ir Nellija – sitamie instrumenti un perkusijas. Koncertos būs arī īpašie viesi – “Tautumeitas”, kuras uzstāsies mūsu programmas ietvaros.
Albumā “Gads bez kalendāra” vairākas dziesmas ir kopā ar viņām, ieskaitot tituldziesmu, kas iedziedāta kopā ar Asnati (Rancāni). Tas padara mūsu dzīvi interesantāku, liek mums iztaisnot muguru.
Kas tev pašam dod enerģiju būt uz skatuves?
No profesionālā viedokļa, es ikdienā sēžu aiz (bungu) komplekta. Uzturu sevi formā. Tas arī dod to tonusu. Kad pēc tam tu izej uz lielās skatuves, tev visa kā ir gana. Tu dod saviem skatītājiem un klausītājiem. Pārējais ir apkārt – saule, jūra, vasara Engurē. Kas var dot enerģiju vairāk par šo!
Braucot cauri Engurei, nesenajos Zvejnieksvētkos redzēju, ka “Engure Cafe” ir liela piekrišana. Arvien tur darbojies?
“Engure Cafe” viss notiek, arī šosezon. Starp citu, tieši pēc 20. augusta, kad būsim beiguši savu tūri Mežaparkā, visi ir laipni aicināti uz “Engure Cafe”, kur 28. augustā, svētdienā, sezonas noslēguma koncerta hedlaineri būs “Tautumeitas”. Droši vien tur būsim arī visi mēs.
Ja “Prāta vētru” uztver kā dzīvu organismu, kā tu teiktu –kādā dzīves posmā šobrīd esat? Varētu šķist, ka ir paveikts viss iespējamais.
Domāju, ka grupai ar šādu stāžu un tik garu karjeru lielākais izaicinājums ir saglabāt radošumu pašos. Izaicināt sevi, bīdot savas radošās robežas. Nesākt atstrādāt vai nonākt rutīnā – gan komponējot dziesmas, gan tās performējot uz skatuves.
Protams, šāda tūre ar tik lielu “production”, kāds būs, ļoti labi motivē neierūsēt, bet piedzimt no jauna ar radošu enerģiju un spēku. Iet uz skatuves un spridzināt – tas palīdz šādām grupām, kuras jau 30 gadus ir uz lielās skatuves, saglabāt interesi par to, ko viņi dara. Ir svarīgi sevi personīgi izaicināt. Visu laiku stumt sevi ārā no komforta zonas.
Nereti nav viegli grupā ilgstoši saglabāt savstarpēju līdzsvaru.
Esam draugi kopš bērnudārza laikiem, tas daudz ko izsaka. Ja runā par tikšanos ikdienā – tikko visi kopā bijām Māra Mihelsona (“Prāta vētras” taustiņinstrumentālists. – A. K.) kāzās. Forši nosvinējām.
Šobrīd dažādu uzskatu dēļ cilvēki pat vienas ģimenes ietvaros mēdz konfliktēt gan potēšanās, gan politikas dēļ. Grupā to jūtat?
Šeit ir vērts atcerēties, ka to izraisa ārējas ietekmes. Vienīgais ieteikums – nepakļauties kaut kādām propagandām, vienalga no kuras puses tās būtu. Mēģināt saglabāt veselo saprātu, patīt mazliet to filmu atpakaļ un paskatīties, kas tad jūs bijāt, kad nebija visu šo ārējo apstākļu, kuri ar ārkārtīgu pressingu jūs zombē un stāsta, kas ir vai nav jādara.
Kurš ir “Prāta vētras” zibensnovedējs?
Renārs (Kaupers) no sākta gala ir bijis izcils diplomāts. Viņam ļoti labi un organiski padodas pildīt diplomāta lomu arī uz ārpasauli. Viņam ir ļoti svarīgi, lai visiem, kas ir ap viņu, un vispār cilvēkiem viss būtu labi.
Bet kāda loma ir tev?
Es būšu tas, kurš izaicina. Konfrontētājs. Man patīk uzdot jautājumus, kas ir konfrontējoši. Ja tu redzi kādu pasaules netaisnību, tad gribas īstas un patiesas atbildes, nevis kaut kādu divkosīgu lavierēšanu starp pareiziem un nepareiziem viedokļiem.
Tāds šobrīd ir laiks.
Varu tikai teikt, ka mums šeit – latviski runājošiem, latviešiem, vienalga, kādā valodā runājošiem – mums ir jābūt vienotiem.
Tikai tā mēs varam pastāvēt un izdzīvot. Jebkura šķelšanās, vienalga, cik lielā šūniņā tā būtu, padara mūs vājus. Tā ir izdevīga kaut kādiem spēkiem, kas ir ārpusē, kas svinēs uzvaru, ja jūs sāksiet ķildoties savā starpā.
Tas ir neparasts fenomens, ka daudz dažādu uzskatu cilvēku satiekas tieši “Prāta vētras” koncertos.
Mūs priecē, ka, atnākot uz mūsu koncertu, dzirdam gan poļu, gan krievu, gan angļu un ukraiņu valodu. Šajos koncertos izzūd ārkārtīgā šķelšana vai raganu medības, ko šobrīd spilgti jūtam mediju telpā.
Ko tu pats visvairāk gaidi no koncertiem?
Visvairāk gribētu sagaidīt, lai pēcgarša ir pacilājoša. Lai cilvēki, pēc koncerta ejot mājās, varētu dziedāt “Prāta vētras” dziesmas, lai tas, kas viņus ir aizkustinājis, vairo mīlestību citam pret citu, vairo labo. Varbūt kāds uz šī koncerta saviļņojošās enerģijas lādiņa rēķina aiziet mājas un pasaka saviem mājiniekiem labu vārdu.
Spēlēt savējiem ir īpaša sajūta.
Latvijas tūre “Prāta vētrai” nenoliedzami ir īpašs notikums, kuru gaidu ar lielu nepacietību.
“Prāta vētra” vasaras koncerti Latvijas pilsētās:
* 23. jūlijā Jelgavā, Lielupes pļavā pretī Jelgavas pilij;
* 30. jūlijā Valmierā, Dīvaliņa pļavās;
* 6. augustā Daugavpilī, stadionā “Lokomotīve”;
* 13. augustā Ventspilī, Reņķa dārzā;
* 20. augustā Rīgā, Mežaparka Lielajā estrādē.
