Izaicinājums mūsu laikmetam. Maijas Svarinskas recenzija par Nacionālā teātra izrādi “Tukšais zieds (Jerma)” 0
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionālā teātra izrādi “Tukšais zieds” esmu redzējusi tās pirmizrādes laikā. Drīz vien tapa mana recenzija, bet sākās pandēmijas diktētie noteikumi, kas lika pilnībā pārtraukt rādīt tolaik teātra repertuārā iekļautās izrādes.
Līdz ar to manai recenzijai nācies gaidīt to brīdi, kad teātrī atjaunosies izrāžu dzīve. “Tukšo ziedu” ir paredzēts rādīt oktobrī.
Lugas “Tukšais zieds” (oriģinālais nosaukums “Jerma”) autors ir pasaulē slavenais dramaturgs Federiko Garsija Lorka (1898–1936), kurš pazīstams arī kā dzejnieks, mūziķis un grafiķis.
Citiem vārdiem, milzīga mēroga personība, kas turklāt bijusi mākslinieku un filozofu grupas “27. gada paaudze” vadībā. Šī grupa Eiropas kultūrā ieviesusi tādas parādības kā simbolisms, futūrisms un sirreālisms.
Visi šie virzieni tā vai citādi skaidri izpaužas Lorkas dramaturģijā, arī tajās lugās, kas tiek dēvētas par lauku triloģiju: “Tukšais zieds” (“Jerma”), “Asins kāzas” un “Bernardas Albas māja”.
Šīs lugas ir iestudētas arī Latvijā, divas no tām Nacionālajā teātrī, bet “Bernardas Albas māja” (režisors Viesturs Meikšāns) – Liepājas teātrī.
“Asins kāzas” 2016. gadā iestudēja režisors Vladislavs Nastavševs. Tolaik rakstīju recenziju laikrakstam “Diena” un atceros, ka šis darbs atstāja pamatīgu iespaidu, ko raksturoju – “asiņaini melnā glezna”.
Tieši tad jo sevišķi izjutu arī to faktu, ka Lorka bijis homoseksuāls, faktu, kas dižiem māksliniekiem izskan kā īpatnējs jūtu sasprindzinājums sieviešu tēlu raksturojumā. Šī spriedze sabiezējusi arī autora attieksmē pret galveno varoni viņa lugā “Jerma”.
Iztēlojieties: stāsts par alkām pēc bērna, bet tikai no vīra ieņemtu, jo tādas ir tradīcijas, noteikumi tajā senajā laikā, kad dzīvojusi Jerma, taču bērna kā nav, tā nav, acīmredzot viņš nespēj, viņam nesanāk, un sieva histērijā nožņaudz nemīlamo vīru.
Nožņaudz naidā un izmisumā. Iznākumā žēlums sariešas tieši pret vīru.
Tas, ka Ināra Slucka nolēmusi iestudēt šodien tik “neaktuālu” lugu, raisa patiesu apbrīnu. Taču, pirms skatāties iestudējumu, iesaku izlasīt lugu Edvīna Raupa tulkojumā, kura valoda tik dziļi uzrunā dvēseli, ka vārds briedē īpašu garīgu spēku.
Tas ir principiāli arī režijas idejai – tādēļ ka I. Slucka pārcēlusi darbību uz mūsdienām. Padomājiet: vīrs nespēj apaugļot, bet tepat blakus ir tas, kurš mīl un pret kuru pati Jerma nebūt nav vienaldzīga. Bet nē. Sieva paliek uzticīga vīram.
Pārdrošs režisores izaicinājums mūsu laikmetam. Atdot laulībai tās sākotnējo vērtību – būt no Dieva salaulātiem uz mūžu. Tādēļ jo sevišķi traģisks ir Jermas bezprāts: ar vīra nāvi atriebt šo pašas izvēlēto sūtību, kas pārvērtusies važās.
Tas, ka lugas darbība attīstīsies atbilstīgi autora mākslinieciskajiem principiem, ir saprotams jau no pirmā acumirkļa. Nav nekāda sadzīviska reālisma. Mūsu priekšā ir augstu pelēku sienu ieskauta plaša istaba, tā sakot, tumsas izplatījums, kaut arī tā ir itin kā dzīvojamā telpa (scenogrāfe Marija Ulmane).
Telpa ir gandrīz tukša, redzams tikai garš galds un daudzum daudzu krēslu rindas. Šie priekšmeti “dzīvo” saskaņā ar notiekošo, tas ir, ātri un precīzi tiek pārvietoti. Bet priekšā uz sienas gaismojas video, kur redzama liktenīgā laulības gulta.
Cik izsmalcināta un būtībā – cik šaušalīgi tukša. No tās itin kā izzogas gaisma – tikpat sterili tukša (gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš; videomākslinieks un atbildīgais operators Toms Zeļģis).
Izsmalcināts ir arī Jermas apģērbs. Tajā saspēlējas dažādi mūsdienu ietērpu varianti: gan moderna trikotāžas jaka, gan viegli plandoši svārki, gan melna mežģīņu kleita. Mūsdienīgs stils atpazīstams arī viņas draudzeņu apģērbā.
Taču svarīgi, ka ar savu ārējo veidolu viņas rada tādu kā krāsā un stilā viengabalainu tēlu. Es teiktu, cerības vai drošuma tēlu. Melnā krāsa nomāc tikai Jermu (kostīmu māksliniece Keita).
Jermas tēls Maijas Doveikas atveidojumā – tas ir varens māksliniecisks sniegums, par kuru faktiski varētu rakstīt atsevišķu rakstu. Tādēļ, ka ir radīts konkrēts un reizē vispārināts sievietes tēls, kas ir pilnīgi brīvs no laika robežām.
Tādēļ, ka M. Doveika iemieso to būtību, kas mums dota no Augšienes. Vai nu tā ir vēlme pēc bērna, vai griba būt uzticīgai vīram – tās ir Mīlestības likumības, nevis morāles normas.
Taču sastapt mīlestību, kas šos likumus pārvērš laimes avotā, – reti kam tas dots, tādēļ ir tik daudz sirdssāpju. M. Doveika šos moku ceļus izstaigā ar īpašu smalkumu. Brīžiem šķiet, ka alkas pēc bērna varbūt apslāpušas – te čivina ar draudzenēm, te tik mierīgi runā ar vīru.
Tai pašā laikā viņas spēles konteksts pielīst ar drūmumu. Reizēm viņas sejas izteiksmē, auguma pagriezienā, intonācijā it kā negaidīti pēkšņi ielaužas sāpju kliedziens. Tikai kliedziena nav. Vien it kā ķermeņa aura notrīs sāpēs.
Duetā ar Maiju Doveiku interesanti ir vērot Normundu Laizānu, kas spēlē Jermas vīru Huanu.
Vīrietis, kas sevī izstrādājis pašaizsardzības/pašsavaldības principus. Mierīga valoda, mazmazītiņa emociju piešprice, bet jūtas tikpat kā netiek atsegtas, neredzamas. Vīrietis, kurš nespēj, bet varbūt negrib (?) apaugļot savu sievu.
Lorka, protams, raksta tā, lai nebūtu konkrētas atbildes. Laulības tikušas noslēgtas aprēķina labad, ko izkalkulējuši Jermas vecāki. Bizness droši vien iet no rokas rokā, bet garīgas tuvības kā nav, tā nav.
Jermai tā, iespējams, varētu uzplaukt attiecībās ar Viktoru, ko spēlē Kaspars Zvīgulis. Šim aktierim piemīt īpašs pievilcīgums, kas ir kā monētas divas puses. Pavedējs vai mīļotais. K. Zvīgulis spēlē otru.
Līdz ar to Jermas pūliņi nepadoties savai mīlestībai pret viņu pieprasa sevišķu meistarību no abiem aktieriem. Tādēļ, ka jāiedzīvina tēma, kas ir pretrunā ar pasauli, kura ir apkārt gan viņiem, gan mums.
Pārliecina, jo viņu nesavienošanās (te es nedomāju seksu) izraisa patiesu līdzpārdzīvojumu.
Vispār visas tā saucamās pakārtotās lomas izrādē tiek vadītas pa precīzu vēstījuma būtības ceļu. Vai tā būtu Marija (Inga Misāne-Grasberga) vai Veča (Lāsma Kugrēna), vai Doloresa (Daiga Gaismiņa) – mēs dzirdam viņu partitūras galveno motīvu.
To pamatni, ko tā vai citādi bruģē Jermas smeldzīgais gājums pretim sava likteņa finālam. Bet beidzas viss ar komponista Edgara Mākena lieliskās mūzikas akordu.
Visas izrādes gaitā virs darbības plūsmo viņa mūzika, ko ne tikai dzied koris, proti, Nacionālā teātra aktieri, bet kas tiek atskaņota arī ierakstā, kurā piedalījies Valsts akadēmiskais koris “Latvija”.
Izrādes programmiņa sniedz iespēju izlasīt Lorkas apbrīnojamos vārdus no šīm dziesmām. Bet pašā izrādes finālā traģiski un aicinoši izskan mūzika par mīlestības un goda diženumu.
Federiko Garsija Lorka, “Tukšais zieds (Jerma)”, iestudējums Nacionālā teātra lielajā zālē
Režisore: Ināra Slucka, scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Keita, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, tulkotājs Edvīns Raups, komponists Edgars Mākens, videomākslinieks Toms Zeļģis.
Lomās: Maija Doveika, Inga Misāne-Grasberga, Daiga Gaismiņa, Lāsma Kugrēna, Normunds Laizāns, Kaspars Zvīgulis u. c.
Nākamās izrādes: 15., 16., 22., 23. oktobrī.
Vārds skatītājiem
Armands Kalniņs: “Traģēdija, kura nerada izmisumu, bet pārdomas. Lieliski nostrādāts iestudējums.”
Iveta Mielava: «(..) Sen nav piedzīvots tik “tīrs” darbs. Krāsa, skaņa, balss tembri, kustības – nekā lieka, nekā netīra, viss vienots Vesels.”
Twitter un teatris.lv
