Izaicinājums – Baltkrievijas pierobeža. Interesanti apskates objekti Latvijas tālākajā nostūrī 4
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saulainā un karstā vasara mums dota kā balva pēc pusgadu ilgajiem ierobežojumiem un vilināt vilina atpūsties pie ūdeņiem, taču, meklējot veldzi, jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nenotiktu nelaime.
Visvairāk ezeru atrodams Latgalē, kuru mēdz dēvēt arī par Zilo ezeru zemi. Mūsu likteņupe Daugava tur plūst pa neizmainītu gultni, taču, lai bez sarežģījumiem te ceļotu, līdzi jābūt personu apliecinošam dokumentam un speciālai caurlaidei, kuru pēc pieprasījuma no robežsardzes var saņemt trīs darba dienu laikā, izmantojot portālu “Latvija.lv”.
Tas ļaus bez bažām doties uz jebkuru vietu pierobežas zonā, droši izstaigāt arī dabas taku Piedrujā, kur Daugava ir Latvijas–Baltkrievijas robežupe.
Daugavas akmens un septiņi krēsli
Piedruja sastāv no divām daļām – Piedrujas un Aleksandrovas (te atrodas tūristu mītne līdz 50 cilv.), kuras atdala ceļš, kas ved cauri visai apdzīvotajai vietai. Piedruja izveidojusies kā Daugavas kreisajā krastā esošās Drujas pilsētas pārupes teritorija.
Abas daļas 17. gs. bija Lietuvas lielkņazistes magnātu Sapehu dzimtas īpašumā. Līdz Otrajam pasaules karam upi šķērsoja dzelzceļa tilts, padomju gados darbojās pārceltuve, bet nu, lai nokļūtu Drujā, jāiegūst vīza un jāmēro vairāk nekā simt kilometrus garš apkārtceļš caur Verhņedvinsku Baltkrievijā vai Silenes robežpunktu Daugavpils novadā.
Pēdējā laikā saasinājušos politisko situāciju kaimiņvalstī vietējie iedzīvotāji īpaši neizjūt, vienīgi biežāk redzami robežsargi, kas patrulē gar Daugavas malu, bet arī agrāk robeža modri uzraudzīta, jo nereti pāri upei pludinātas kontrabandas preces, stāsta Ludmila Paņko, pirms vienpadsmit gadiem slēgtās Piedrujas skolas skolotāja.
Viņa pamestajā kolhoza kantora un kultūras nama mājā, pateicoties piedrujiešu atsaucībai, izveidojusi novadpētniecības muzeju, kurā apskatāmi dažādu laiku sadzīves priekšmeti, vēsturiskas kartes un neskaitāmi albumi ar fotogrāfijām, kuru anotācijās pedantiski atspoguļota agrākā dzīve Piedrujā.
Starp muzeja vērtībām minama kādas mājas bēniņos atrasta baznīcas grāmata, kur cilvēku dzimšanas un miršanas dati, ieraksti par noslēgtajām laulībām veikti krievu un senatnīgā latgaliešu valodā, kā arī cara Nikolaja II parakstīta rīcības instrukcija holeras gadījumiem.
No Piedrujas novadpētniecības muzeja, sekojot norādei, pēc četrsimt metriem upes krastā pie meteostacijas var atrast akmeni, kurā tēlnieks Vilnis Titāns iekalis Daugavas vārdu astoņās valodās. Līdzās Latvijas simtgadei iestādīti trīs ozoli.
No šejienes dabas taka aizvedīs līdz salai, kas jau ir Baltkrievijas teritorija.
Iepretim tai pļavā puslokā izvietoti septiņi milzu krēsli, kuros uzkāpjot paveras skaists skats pāri Daugavai.
Netālu dzīvojošais Igors Timofejevs stāsta, ka te pie Daugavas akmens Jāņos kurināts ugunskurs, un upes otrā krastā, atsaucoties latviešiem, baltkrievi iekūruši savējo, kaut Kupalle – senie vasaras saulgriežu svētki – Baltkrievijā tiek svinēti pāris nedēļu vēlāk.
Staigājot gar Daugavu, var uzdurties Latvijas robežas zīmēm. Atšķirībā no citām vietām, pie tām fotografēties drīkst droši, jo īstā robežā šeit iet pa Daugavas vidu.
Atgriežoties ciemā, vērts pastaigāties pa ainavu dārzu, kas izveidots starp Piedrujas baznīcām.
Šajā nostūrī palicis maz ticīgo, tādēļ tā būs liela veiksme, ja dievnamu durvis būs atvērtas.
Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca celta vecās koka baznīcas vietā 1885. gadā, un ir viena no skaistākajām un arhitektoniski interesantākajām baznīcām Krāslavas novadā ar sešiem kupoliem.
Savukārt 1759. gadā būvētā Sv. Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca ievērojama ar koka altāri, kas veidots iluzorās glezniecības manierē ar Jaunavas Marijas debesīs uzņemtās gleznu.
Muiža meža vidū
Ļaujoties pierobežas ceļiem, tie dažkārt spēj sagādāt negaidītus pārsteigumus. Pāris kilometru aiz Silenes pie robežkontroles ēkas, iegriežoties pa labi meža ceļā, pēc apmēram pieciem kilometriem faktiski meža vidū atrodas Ilgas muiža, kurā pašlaik darbojas Daugavpils Universitātes (DU) Studiju un Koleopteroloģisko (vaboļu) pētījumu centrs un jaunbūve, kurā saimnieko botāniķi.
Muižas ēka būvēta pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta 19. gs. otrajā pusē kā Ilgas muižas medību pils un atgādina itāliešu palaco tipa celtnes. Pirmajā mirklī liekas, ka ēka ir pamesta.
Apkārtne mazliet nekopta, autobusu stāvvietas zīme pat ieaugusi zālienā, taču, apstaigājot muižu, aizdomīgi šķiet sparīgi dūcošie kondicionieri.
Izrādās, te tomēr diendienā strādā zinātnieki un aukstuma kamerās glabājas iespaidīga vaboļu kolekcija no visas pasaules, ko daugavpilieši savākuši un aprakstījuši daudzo ekspedīciju laikā.
DU bakalaurs Kristaps Kairišs ar speciāli pielāgotu datortomogrāfu muižā pēta dzintarā ieslēgto kukaiņu fosilijas. Viena parauga apstrāde ilgst aptuveni pusotru diennakti, taču rezultāti dod vērtīgu informāciju par seno kukaiņu uzbūvi, jo dažiem īpatņiem labi saglabājušies dzimumorgāni un pat muskuļaudi, kas ļauj izdarīt svarīgus secinājumus par kukaiņu evolūciju.
Lai kārtīgi paveiktu darbu, Kristaps nereti muižā arī nakšņo un ceļu šurp mēro ar velosipēdu. Rudenī viņš “Erasmus” programmas ietvaros dosies papildināt zināšanas uz Spāniju.
Tīrradnis Riču ezers
Ilgas muiža atrodas Silenes dabas parkā.
Pētnieki, kuri te strādā, neiesaka pārbaudīt krūmāju ceļa kreisajā pusē – tur pēc pārdesmit metriem esot ar sensoriem aprīkotā Baltkrievijas robeža.
Turpinot braukt pa meža ceļu, klāt gleznainais Riču ezers, kuru ne gluži uz pusēm, bet arī pārdala robeža. Tas pēc ūdens tilpuma ir viens no lielākajiem Latvijā ar iespaidīgu maksimālo dziļumu līdz 39,7 m.
Ezerā ir deviņas salas, taču tās visas pieder Baltkrievijai.
Skaists dabas veidojums ir Pērkules krauja – Riču ezera stāvkrasts, no kura paveras lielisks skats uz tikpat kā cilvēku darbības neskartu, ļoti dzidru ūdens virsmu. Grūti pieejama, taču lieliska vieta atpūtas organizēšanai, ar ko te sācis nodarboties Vitālijs Dombrovskis.
Trīs gadu laikā no atsveķotu priežu dēļiem un citiem dabas materiāliem sameistarojis kafejnīcu ezera krastā, iekārtojis peldvietu, viņš apsver iespēju ar laiku aicināt ciemos arī ceļotājus, kuri mīl mieru un klusumu.
Silenes mežos aug daudzi aizsargājamie augi, ligzdo reti un saudzējami putni, tādēļ nav brīnums, ka saimnieks šo vietu nosaucis jūras ērgļa vārdā.
