Uldis Šmits: Daudzu izpratnē partnerība ar Pekinu ir neaizstājama 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Džo Baidena turneju Eiropā caurstrāvoja Ķīnas ekspansijas tēma, kurai Vašingtonas uzstājības dēļ tika atvēlēta diezgan ievērojama vieta NATO samita deklarācijā. Eiropas vadošie politiķi tam esot piekrituši bez pārliekas dedzības. Tomēr sarkanais pavediens ievijās gandrīz visos triju samitu (G7, NATO, kā arī ES un ASV) vai ar tiem saistītajos tekstos.
Tajā skaitā Baltā nama paziņojumā par Baidena un Baltijas valstu vadītāju tikšanos Briseles kuluāru sarunā, kuras dalībnieki apņēmušies stiprināt savstarpējās partnerattiecības, “lai risinātu Krievijas un Ķīnas radītos izaicinājumus”. Kaut gan Baltijā ķīniešu mestie izaicinājumi nav pat īsti saskatāmi.
Teju jāpiekrīt Makronam – “NATO sirds ir eiroatlantiskās telpas drošība” un tagad “nav īstais brīdis pūliņu dalīšanai”. Saskaņā ar Stoltenberga aģentūrai AFP sacīto, nepastāv vis nodoms pavērst NATO Āzijas virzienā, bet “ņemt vērā, ka Ķīna tuvojas mums un ka tā mēģina kontrolēt stratēģiskās infrastruktūras”. Dažādu amatpersonu izteikumi bija diezgan pretrunīgi, gluži kā Eiropas Savienības kopējā nostāja, proti, Ķīna ir “sistēmisks pretinieks, partneris globālu problēmu risināšanā un konkurents”.
Ļoti ērts formulējums, jo katrā konkrētajā gadījumā atliek vien izvēlēties, kurai no trim opcijām dot priekšroku…
Gan paturot prātā, ka daudzu izpratnē partnerība ar Pekinu ir neaizstājama ne vien globālo, bet arī biznesa problēmu risināšanā.
Tiesa, Eiropas uzņēmumiem Ķīnā mēdz uztiept diskriminējošus noteikumus, kas, starp citu, ļauj drakonam piesavināties Rietumu tehnoloģijas, tomēr līdz šim tas ir ticis pieciests. Politiskā līmenī skaļāki iebildumi un pretprasības izskan tikai pēdējo gadu laikā un lielā mērā Trampa dēļ, kurš zem lozunga “Amerika vispirms” izraisīja tirdzniecības karus dažādās frontēs, nesaudzēdams arī sabiedrotos otrpus Atlantijas.
Līdz ar Baidenu “Amerika ir atgriezusies” un ievedmuitu karā ar Eiropu noslēgts pamiers, toties nekur nav palikusi Baltā nama apsēstība ar Ķīnu, kura drīz kļūs par lielāko ekonomiku. (Kaut diez vai pārskatāmā nākotnē vai vispār jelkad spēs sasniegt ASV militāro izdevumu līmeni, kas pērn, pēc “Sipri” datiem, bija 778 miljardi dolāru, savukārt Ķīnai – 252 miljardi.)
Dzirdami atšķirīgi viedokļi, kādas tam varētu būt sekas, taču, kā tika norādīts Briselē, Eiropas Savienības un ASV īpatsvars ir 42% no pasaules kopprodukta, un, ja pieskaita Japānas un pārējo demokrātisko valstu ieguldījumu, nekas neliecina par Rietumu ekonomisko pozīciju vājumu.
Turklāt pastāv iespēja šīs pozīcijas nostiprināt. ES un ASV samitā šajā sakarā tika pieņemti divi īpaši nozīmīgi lēmumi – pārtraukt ilgo un dārgi maksājušo strīdu, kas saistīts ar savstarpējām apsūdzībām par “Airbus” un “Boeing” subsidēšanu, un, otrkārt, izveidot kopīgu Tirdzniecības un tehnoloģiju padomi, kurai būs atvēlēta svarīga loma stratēģiskās sadarbības sekmēšanā. (Eiropas Savienība darbam padomē deleģējusi EK priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas izpildvietniekus Valdi Dombrovski un Margrētu Vestageri.)
Arī minētie lēmumi netieši skar Ķīnu, kura izmantoja transatlantiskās nesaskaņas sava aviobūves uzņēmuma “COMAC” interesēs, bet moderno tehnoloģiju joma nu jau krietnu laiku ir viens no ķīniešu Trojas zirgiem, kā analītiķi pasākuši dēvēt Pekinas piekoptās metodes.
Tās vēl pavisam nesen reti kuram šķita draudīgas, vismaz Eiropā, kur politiķi aizrautīgi apcerēja jaunā Zīda ceļa maršrutus.
Tagad viņi biežāk piesauc Pekinas komunistu diktatūrai raksturīgos pamattiesību pārkāpumus it sevišķi Siņdzjanas autonomajā reģionā, Tibetā un Honkongā, un tāpat agresīvās izdarības Austrumķīnas un Dienvidķīnas jūrā. Par to sacīts arī ES un ASV samita deklarācijā, kuru Ķīnas pārstāvniecība Briselē, protams, nosodīja par kārtējo iejaukšanos valsts iekšējās lietās un nosauca par novecojušu “auksta kara mentalitātes” paraugu.
Tomēr, lai cik asa arī būtu reakcija uz deklarācijām vai Eiropas kuslajām sankcijām, Pekina vēlas saglabāt izvērstas ekonomiskās attiecības un pieeju Rietumu tirgiem. Šim nolūkam netiek taupīti arī t. s. maigās varas līdzekļi, un katrā ziņā ne jau autokrāta Sji režīms Eiropā rīko hibrīdkara operācijas, nemaz nerunājot par īstu karadarbību vai svešu teritoriju sagrābšanu.
Nenoliedzami – “Ķīnas radītie izaicinājumi” jāuztver nopietni. Bet tas, ko “radījis” Baidena Ženēvas sarunu biedrs, būtu jāsauc pavisam citā vārdā.
