Uldis Šmits: Izaicinājumi – mīlvārdiņš, kas vieglas dienas nesola 1
“Izaicinājums”, šķiet, kļuvis par mūsu politiskajā leksikā visbiežāk lietoto vārdu. Latvijas valdības ziņojumos un amatpersonu runās – pavisam noteikti. Arī gluži sadzīvisku tēmu izklāstos dažādi izaicinājumi tiek piesaukti jebkādā sakarā, piemēram, izaicinājums ir laikā uzmosties vai svinībās pārāk nepiestrēbties. Savukārt izaicinājumu pieminēšana no augstām tribīnēm un oficiālajos dokumentos piešķir tiem brašāku toni, bet visbiežāk nekādas vieglās dienas mums nesola. (Latviešu valodas literārās valodas daudzsējumu vārdnīcā “izaicinājums” varbūt drusku vecmodīgi definēts kā “paveikta darbība” jeb “izturēšanās, rīcība, runa, kas apvaino, liek asi reaģēt, pamudina uz pretdarbību, cīņu”.) Jo izaicinājumiem vajadzēs “stāties pretī”.
Kā tas izriet arī no valdības pārskata par Latvijas nacionālo drošību un pavisam nesen Saeimā apspriestā ārlietu ministra ikgadējā ziņojuma, kuros gandrīz katrā otrajā teikumā figurē dažādi izaicinājumi. Ieskaitot t. s. hibrīdo apdraudējumu radītos riskus, un to patiešām ir daudz. Saeimas debatēs Edvīns Šnore atgādināja, ka vēl pirms pāris gadiem Ārlietu ministrijas ziņojums iekrāsoja attiecības ar Krieviju pārlieku optimistiski, tāpēc drīz, kad Ukrainā parādījās Kremļa sūtītie “zaļie vīriņi” un sākās sankcijas un pretsankcijas, no tām cieta arī mūsu labticīgie uzņēmēji. Tomēr varētu iebilst, ka pārmērīgo optimismu varbūt vairāk uzturēja atsevišķi ietekmīgi darījumu ļaudis, kas vēlējās, lai valsts pielāgotos viņu biznesa (un politiskajām) interesēm. Turklāt šādas vēlmes pastāv joprojām, ko apliecina stīvēšanās ap gāzes tirgus atvēršanu. Kas Latvijai arī kļūst par mūžīgu “izaicinājumu”.
ES mēroga izaicinājums ir migrantu pieplūduma radītā krīze, ko Lolita Čigāne Saeimas debatēs aicināja pārvarēt, iedzīvinot saukli “vairāk Eiropas”. Šoreiz der piebilst, ka dažādi politiķi to izprot atšķirīgi. Dažiem “vairāk Eiropas” nozīmē mazāk NATO. Vēl citiem – nelegālo imigrantu neizraidīšanu. Protams, pastāv jomas, kur “vairāk Eiropas” ir nepieciešamība, kas pamesta novārtā. Piemēram, ES ārējo robežu nostiprināšanā. To, kā tagad daudzi atzīst, vajadzēja paveikt pirms iekšējās robežkontroles atcelšanas Šengenas zonas valstīs, bet savulaik noteiktas “vairāk Eiropas” aprindas cēla iebildumus, ka ES nedrīkst pārvērst par “cietoksni”. Argumenti bija gan ekonomiskas un demogrāfiskas dabas, gan attiecīgās vērtības piesaucoši un multikulturālismu slavinoši. Satraukums nāca vēlāk. Arī Angela Merkele secināja, ka multikulturālisms Eiropā noved pie paralēlu sabiedrību veidošanās. Kas pērn tomēr neizkliedēja galvenokārt saimnieciskos apsvērumos balstīto Berlīnes sākotnējo entuziasmu imigrantu uzņemšanā (no Eiropu sasniegušajiem tikai 30% esot Sīrijas kara bēgļi). Bet “iespējai” pārvēršoties krīzē, tapa obligāto sadales kvotu projekti. Saeimā izskanēja brīdinājums – ja būsim noraidoši pret bēgļu sadali, “vecās” ES valstis, kuras ir arī NATO dalībvalstis, mūs varbūt neatbalstīs militāra apdraudējuma gadījumā. Nenoliedzami, Latvijai jāpilda savas saistības un jābūt pretimnākošai. Bet nevajadzētu ļauties ilūzijām un stāstiem, ka vecā Eiropa izrāda austrumeiropiešiem kaut kādu vienvirziena milzu solidaritāti. Nereti tās ir pietrūcis – atcerēsimies kaut vai “Nord Stream1” ierīkošanu vai pretestību stāvoklim atbilstošu NATO spēku izvietošanai Baltijā. Arī “Nord Stream 2” caursitējus neiespaido ne ASV finanšu ministrijas atsegtā Kremļa “korupcijas aina”, ne, teiksim, britu tiesas slēdziens Ļitviņenko nogalināšanas jeb “Putina tējas” lietā. Tas viss un ne tikai tas vien jau bija labi zināms gandrīz visiem, arī demokrātisko principu nenogurdināmajiem sludinātājiem. Savukārt mūs arvien gaida izaicinājums – diskutējot ar viņiem, rast risinājumus, kas nebūtu panākti uz Latvijas drošības rēķina.
