– Jūs, Liepiņa kungs, neesot likumpaklausīgs, negribot saskaņā ar likumu izmaksāt valstij tai piekrītošo Operas kā valsts kapitālsabiedrības peļņas daļu… 9
– Jo tādas peļņas nemaz nav. Tā ir virtuāla, rodas no grāmatvedības dokumentu tulkojuma. Iedomāsimies, ka tādā situācijā kā Opera nonāktu privāts uzņēmējs. Viņš iegulda septiņus miljonus vienreiz, otrreiz, taču ja nekas no ieguldītā nenāk atpakaļ – tas būtu bankrots! Tad kāda var būt peļņa, ja valsts ielikusi Operā savus septiņus miljonus, no kuriem trīs esam atdevuši atpakaļ nodokļos? Pēc grāmatvedības ieskatiem šie septiņi miljoni tiek uzskatīti par ieņēmumu. Taču tas ir aplami, jo mēs tos neesam nopelnījuši ar biļešu ieņēmumiem, pati valsts mums iepriekš tos. “Peļņa” grāmatvediski rodas no tā, ka pērn nopirkām instrumentus, pieņemsim, 113 tūkstošu vērtībā, vēl krēslus un kaut ko, kas saucas ilgtermiņa ieguldījumi. Amortizācija izdalīta uz daudziem gadiem, jo šie instrumenti vēl kalpos vismaz desmit gadus. Protams, katru gadu “noraksta” daļu no sākotnējās cenas. Bet pirmajā gadā, protams, amortizācijas izdevumos norakstītais nesedz instrumentu cenu. Un starpība mums tiek ieskaitīta kā peļņa, kura mums, lūk, pēc likuma jāatdod valstij atpakaļ. Tādā gadījumā sanāk, ka par instrumentiem esam samaksājuši otru reizi! Turklāt viens no starptautiski pieņemtiem kritērijiem dividenžu izmaksai ir kapitālsabiedrības stabilitāte saimnieciskā darbībā un ilgtspējība, tādēļ neizprotams ir lēmums par dividenžu izmaksu valstij, kas liedz kapitālsabiedrībai plānot ilgāk par gadu.
– Cik saprotams, šī problēma taču nav parādījusies tikai tagad?
– Tā bijusi vienmēr, un valdība vienmēr skatījusies tā – tā kā nevaram finansējumu piešķirt pietiekami, pieveram acis un lai viņi to “peļņu” patur, jo tāda, lūk, ir politiskā griba…
– Tad jau, ciniski domājot, Žagara vadības modelis Operai bija “gudrāks” – viena kauna nedēļa septembrī, diedelējot no valsts naudu, un pēc tam gadu miers…
– Nu jā, ir dažādi modeļi, kā strādāt. Man personiski iepriekšējais neder. Esmu aicināts un atnācis šīs pārvaldes lietas sakārtot, un to mūsu komanda ir gatava darīt. Protams, nevar izslēgt, ka decembrī var gadīties visādi brīnumi, taču esmu gatavs ar cilvēkiem runāt, mēs visi Operā esam iekšēji nomierinājušies, un šeit vairs nevalda iepriekšējais stress.
– Tātad izaicinājuma cimds ir zemē. Ko gribat panākt?
– Lai reiz par visām reizēm lietas tiek pareizā gultnē. Īstermiņa risinājums ir rīkoties pēc principa – viena taisnība, viens likums visiem. Ja ir piecas kompānijas – Valmieras teātris, Daugavpils teātris, LNSO, Liepājas Simfoniskais orķestris un Cirks –, kurām šo peļņu atstāj, bet citām – “JRT”, Leļļu teātrim, “Latvijas koncertiem” un Operai – noņem, tad kaut kas īsti kārtībā nav.
– Un kā ar Nacionālo teātri un Daili?
– Nacionālajam tā “peļņa” bija ļoti maza, un, ja nemaldos, tos 1800 eiro teātris ir atmaksājis. Par Daili nezinu. Bet jautājuma smagākā daļa – kas notiek ar tām lielajām valsts akciju sabiedrībām, no kurām spēcīgākā ir “Latvijas dzelzceļš”. Tai uzrādīja peļņu 10 miljonus, bet valstij bija jāatdod tikai… divi, jo “Latvijas dzelzceļš” ir valsts akciju sabiedrība, kurai pieder septiņi meitas uzņēmumi – “Pasažieru vilciens”, “Lokomotīvju remonts” un citi. Tām ir reāla peļņa, bet “LDz” uzrāda valstij konsolidēto peļņu un meitas uzņēmumu nopelnīto nesadala, atļauj tiem viņu nopelnīto paturēt. Līdz ar to valsts zaudē astoņus miljonus, kas ir reāla nauda. Knakstīšanās ap Operas 113 tūkstošiem, kas salīdzinājumā ir tīrais nieks, ir komiska un traģiska reizē. Nav brīnums, ka valsts budžetam trūkst naudas, ja uzņēmumi, kuriem tā būtu jāģenerē, peļņu noslēpj. Ja lietu noved līdz absurdam, tad arī Nacionālā opera un balets būtu jābūvē ar vairākiem meitas uzņēmumiem – meitas uzņēmums “LNOB orķestris”, meitas uzņēmums “LNOB koris”, meitas uzņēmums “LNOB solisti”, “LNOB tehniskie dienesti”… Meitas uzņēmumi radītu konsolidēto peļņu, bet paša mātes uzņēmuma peļņas daļa būtu ļoti maza. Principā mēs varētu valsti apkrāpt un dzīvot precīzi pēc komerclikuma.
– Un kam būtu jāiesniedz likuma grozījumi jūsu aprakstītās nejēdzības izskaušanai?
– Kultūras ministrijai. Taču, ja Saeimā atver komerclikumu, tad trādirīdis būs baiss, jo šī sistēma ir nostabilizējusies. Īstermiņa risinājums būtu piecās minūtēs pārciest kaunu par īsā laika sprīdī pieņemtiem pretējiem lēmumiem, taču politiķiem kauna sajūta ātri pāriet, un, nezinu, Ministru kabineta noteikumos vai Komerclikumā ierakstīt, ka noteiktām valsts kapitālsabiedrībām “peļņa”, ja tāda rodas grāmatvediskā tulkojumā saskaņā ar Komerclikumu, ir atstājama šo kapitālsabiedrību rīcībā. Droši vien te būtu iekļaujamas arī slimnīcas, jo, ja valsts slimnīcām ir jāpelna, tad ir vakars uz ezera, tā teikt.
