“KZ grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Ivetas Ratinīkas jaunāko dzeju 2
Īsumā par Visumu
***
tas ir tikai/ pasaules gals,/ tu pastiep roku/ un atduries tukšumā,/ pamosties vēsā un pamestā istabā,/ blakus kastei/ ar neatsūtītiem vārdiem.
tas ir tikai/ pasaules gals./ tavi soļi/ aizaugs ar nezālēm,/ koki satrunēs,/ sapelēs mēbeles,/ tikai neskumsti,/ tikai pasaules gals.
visas glāstam/ atvāztās pirkstformas/ gaisā sastings,/ būs sirdsmieram puķes vai akmeņi.
varbūt nebūs. tu taču apzinies,/ pasaule finišē, un mēs esam tik/ aizņemti/ veltīt skatienus, rakstīt atskaites, labot plānus/ ar sarkanām pildspalvām,/ svētkos salutēt,/ rakstīt dumjas/ kartītes svētdienās,/ nu tu jau zini, tā gadās/ vienkārši pasaules gals.
miesas salutē, savelkas čokuros,/ glāsta pēdējās siltuma glābtuves./ un mums atņurd un izskrūvē spuldzītes./
tu jau zini
***
tu taču zini, ka reizēm ir labāk/ nerakstīt vispār to dzejoli,/ kas tevi/ sameklē negaidot/ nepareizajā vietā un laikā,/ kad līdz pasaules galam/ kā klipā/ vien pārdesmit soļi, dienas, stundas/ vai sekundes//
un kāds izlaiž matus,/ kāds paslēpj bruņas/ un ievelk dzeloni,/ pieklust bekvokāls,/ kas gaudās par tumsu un rudeni,/ kāds smejas/ pulksteņu tikšķu/ sarūgtinātus smieklus/ dziļāk,/ nekā ierasts šai kaitinošajā/ eglīšu, skujiņu, svecīšu, lampiņu/ sezonā//
tu taču zini,/ arī šajā seansā/ sastings varoņi, sabetonēsies/ plaukstas plaukstas neauklēs,/ delnas delnas nevadās/
bet kāds tomēr noglāsta/
it kā nejauši,/
it kā neveikli,/
it kā iederētos/
šai stāstā
***
Skaņu izcirtums./ Kā sunim/ trīs mūžus vēl/ reibt no tavas ēnas smaržas./ Nolaizīt roku,/ nolaist asti,/ velti meklēt/ tevi ainavā logā.//
Kā jūrai/ zem ledus mizas/ auklēt devītā viļņa augli,/ pikti zem sūrstošās ādas/ nesot klusuma gadus.//
Kā sievietei,/ kuru tikai konstatē,/ nepamana,/ nedzird,// būt skaņu izcirtumam,/ lielam forte/ pēc puslapu garas pauzes tā,/ ka klavieres/ novaidas.
***
Kaimiņiem/ piedegušo pankūku rīts./ Visa māja ritmiski līgojas smaržā.//
Rīta vingrošana/ krūšu galiņiem, modinātājiem un Visumam,/ jaucot aizsprostus/ kaistošās lavas ceļā.//
Rīts. Visa pasaule laiskojas, politika un apokalipses kapitulē,/ tev/ lazdu riekstu acis,/ kurās ielavās silta un neapturama/ gaisma.
***
Nav cilvēku. / Nav svētu garu. / Ir tukša promenāde./ Jumta korē kaijas. //
Man acīs brīvība./ Tev acīs maiga migla. /No jūras veļas / rūgta ogļu, sāls un zivju skūpstu smarža.//
Vēl tālu pavasars./ Vēl tālu rīts un ilgas. /No pirkstiem pirkstos lejas/ silta strāva.
***
Ķermeņu dziļurbumi –/ kā kaistoša lava/ izlavāmies/ no vēl gruzdošā kodola/ sevī…//
Šī bezmiega tektonika,/ brūkot mazajiem berlīņu mūriem/ ar trajektoriju,/ kas sāk bīstami izskatīties/ pēc nelielas, trausliņas/ laimes.
Postfeminisms.
Pamosties ātrāk un vērot,/ kā neveikli acīs un ķermeņa kustībās/ pamostas gaisma.
Kaut ko piededzināt,/ kamēr uzsilst pakrūtē/ rīta rūpju un ritma viļņi.
Kaut kur nokavēt,/ jo ir savādi/ ierīgoties pelēkā rīta un salītu ielu žļurgā,/ nevis pievīties,/
pietīties,/
piemigt.
Postfeminisms.
Postvientulība.
