“tas ir tikai pasaules gals”. Ivetas Ratinīkas dzeja 2
Iveta Ratinīka (1978) dzimusi Viļānos, ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, dzejniece un literatūrpētniece. Iegūts humanitāro zinātņu bakalaura grāds Rēzeknes Augstskolas Humanitārajā fakultātē un filoloģijas maģistra grāds Latvijas Universitātē, kopš 2012. gada septembra ir filoloģijas doktorante Daugavpils Universitātē, kur noslēgumam tuvojas promocijas darbs par dzejnieka Jāņa Rokpeļņa daiļrades poētiku.
Strādājusi par latviešu valodas un literatūras, kā arī kultūras vēstures skolotāju Rēzeknē, bijusi Baltu filoloģijas pētnieciskā centra vadītāja un sabiedrisko attiecību speciāliste RA, zinātniskā līdzstrādniece, tekstu autore reklāmas aģentūrā “McCann-Ericson Riga”, AKKA/LAA komunikācijas nodaļas vadītāja, kopš 2008. gada – latviešu valodas un literatūras skolotāja Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Šovasar ievēlēta Rīgas domē. Lasījusi dzejas teorijas un kritikas kursu LU un Literārajā akadēmijā, aktīvi rakstīti literatūrkritiski raksti, veidoti plašāki komentāri par literatūru radio. Saņēmusi Latvijas Izglītības inovācijas balvu par jaunu ideju ieviešanu izglītības un mācību procesā (2011). Pirmā dzejas publikācija – dzejoļu kopa “Emociju šķērēs” RA jauno autoru kopkrājumā 1998. Dzeja publicēta preses izdevumos (“Mājas Viesis”, “Kultūras Diena”, “Kultūras Forums”, “NRA”), portālos (“Satori”), kopkrājumos un antoloģijās latviešu, angļu un vācu valodā. Debijas krājums “Rūgts” iznācis 2011. gadā, nominēts Literatūras gada balvai (2012). Rudenī apgādā “Zvaigzne ABC” nāks klajā otrais dzejoļu krājumus “tikko & tikai”.
– Kad top dzeja – vai tas ir īpašs noskaņojums, noteikts dienas laiks vai arī nav nekādu noteiktu likumsakarību?
– Šobrīd dzeja netop vispār, ir izsīkušas vārdu upes, kas vēl ziemā priecīgi lauzās no manis ārā. Un tas ir likumsakarīgi, jo, pirmkārt, grāmatai paredzētajiem tekstiem ir “jānosēžas”, “jāsaguļas”, “jāsaskanas”, bet citus, jaunus motīvus negribas. Un vēl – ja cilvēks ir laimīgs, tad teksts viņā klusē. Otrkārt, nekad neesmu bijusi daudzrakstītāja, bet katrs no tekstiem ir drīzāk disharmonijas un saasinātas emocijas, nevis prāta un apsvērumu auglis.
– Kādā noskaņā tapa otrais dzejas krājums?
– Otrajā krājumā daudz vairāk vietas acumirklim. Noslēpumam. Nepateiktajam. Mazāk rūgtuma, iespējams. Gribas domāt, ka pieauguši teksti.
– Šī vasara atnākusi ar jaunu izaicinājumu – politiku. Kāds iespaids par šo jomu radies pirmajos darba mēnešos?
– Šis personiski ir lielo pārmaiņu un jaunu, vēl neizzinātu teritoriju iepazīšanas laiks. Un tā nav tikai politika vai jauna grāmata, vai tāda privāti mainījusies izpratne par to, kam Visumā ir vai nav nozīme. Ar laiku attieksme pret laiku un esamību mainās, kas agrāk dzītu skriet ar karogu rokās un mudināt uz revolūcijām, tas tagad varbūt drīzāk rosina uz rezignāciju. Politika mūsu dzīvē neienāk pēkšņi, tā ir klātesoša vienmēr, mainās tikai redzes leņķis. No vienas opozīcijas vienkārši nonācu citā, plašākā, birokrātiskākā, cilvēku bieži vēl vairāk neredzošā. Varbūt visgodīgākā politika ir atcerēties, ka mūsu absolūtā brīvība ilgst tikai tik ilgi, līdz tā atduras cita cilvēka izpratnē par brīvību, vērtībām, vajadzībām. Ir grūti būt politikā ar to brīdi, kad saproti, ka tajā brīvības nav, bet ir ļoti daudz kompromisu. Gribēt, lai pastāv maza skola pilsētas nomalē, bet ne uz tā rēķina, lai lielā skolā, kurā strādā pats, tāpēc būtu mazākas algas. Gribēt, lai progresa vārdā kāds neizcērt kokus, tos vispirms noindējot ar sāli. Gribēt, lai ir prieks, bet ne diletantiski pasākumi ar milzu budžetiem, kā tas notiek pilsētā. Un saprast, ka pretinieki bieži vispār neredz tālāk par savu maku.
– Skolotāji pēdējo skolas dienu gaida vismaz tikpat nepacietīgi kā audzēkņi. Kā ar pirmo septembri?
Skolotājam ir divi gadalaiki – skola un vasara. Vai vismaz daļa vasaras. Darbs domē, darbs ar saviem tekstiem, kā arī lieliskā nevasara diez vai ir kāpinājusi ilgas pēc septembra. Taču man šogad ir īpaša situācija – atkal audzināmie ir izlaiduma klase. Nāksies mēģināt lielos cilvēkos uzšķilt mirkļa nozīmības sajūtu, kas tā cīnīsies ar to, ka viņi visi ir pilngadīgi un zina visu paši labāk.
Dzejas ABC
Literatūrzinātnieks, dzejnieks Kārlis Vērdiņš par Ivetas Ratinīkas pirmo krājumu “Rūgts”: “Būdama rūdīta dzejas pazinēja, pati Iveta dzejai atdod tikai visdārgāko – šie dzejoļi ir personisko kāpumu un kritumu nospiedumi, kas saglabājušies pilsētas mūžam nemierīgajā un mainīgajā ainavā.”
