Ivetas Poles brīnumainā mirkļa māksla 1
Jaunā Rīgas teātra aktrisei Ivetai Polei šoruden sākusies pirmā “pilna laika” teātra sezona pēc meitiņas piedzimšanas. Šovakar, 31. oktobrī, aktrisei jau otrā pirmizrāde pēdējos divos mēnešos – režisora Laura Gundara iestudētais “Rupucis” JRT.
Mazajai Ivetas meitiņai Martai nu jau vairāk nekā pusotrs gadiņš – aktrise smaida, sakot, uz viņu neattiecas jauno māmiņu bažas par to, ka pēc bērna piedzimšanas karjera ir zaudēta un dzīve apstājas. “Šī ir pilnvērtīga darba sezona, un par to arī prieks,” nosaka aktrise. Tā arī ir, izrāžu un mēģinājumu virpulis atkal uzņēmis pilnu gaitu – līdzšinējām lomām izrādēs “Melnais piens” un “Kapusvētki” pievienojušās trīs jaunas lomas – Ineses Mičules iestudētajā “Ilgu tramvajā”, Māras Ķimeles “Austrumvējš rietumvējš” un nu – arī L. Gundara režijā tapušajā izrādē “Rupucis”.
Aktrise atzīst, pat ja pienākumu tagad ir vairāk, dīvainā veidā darbs teātrī esot vieglāks nekā iepriekš – pat ja mazā, piemēram, likusi Ivetai, dabiskai pūcei, pārtapt agro rītu cīrulī. Arī mūsu tikšanās notiek pie rīta kafijas vienīgajā kafejnīcā, kas tik agri atvērta netālu no teātra. “Šobrīd pašai galvā jānodala pienākumi. Vienkārši vairs nav iespējams pārāk daudz darba nest mājās – pārkāpjot mājas slieksni, ir cits uzstādījums, cits ritms, citas lietas, par ko jādomā. Nav laika pārlieku nodarboties ar sevis šaustīšanu, ja kaut kas nesanāk mēģinājumos. Pazudusi šausmīgā piepūle, kas kaut kādos brīžos rezultātu varbūt pat padara pārlieku skolnieciski centīgu. Tagad tam neatliek laika.”
Iveta atzīst, patiesībā bija noilgojusies pēc darba. “Priecājos, ka dzīve sievietēm dāvājusi tādu atpūtu – kamēr esi stāvoklī, tu neko īpašu nedari. Tomēr tagad saprotu arī to, ka nevarētu būt mājsaimniece. Esot tikai mamma, es laikam justos nepilnvērtīga.”
Pērn aktrise vienai spožajai “Lielā Kristapa” balvai, ko saņēma kā labākā aktrise par lomu Jura Poškus filmā “Monotonija”, pievienoja otru, izpelnoties gada aktrises godu par Simonas lomu filmā “Kolka Cool”. Kā labākā aktrise par darbu šajā filmā viņa tika apbalvota arī Sanktpēterburgas kinofestivālā, taču, nav noslēpums, vietējā sabiedrībā stāsts par vienmuļo dzīvi lauku ciemā raisīja melnbaltus vērtējumus no sajūsmas līdz noliegumam. Iveta parausta plecus: “Katram ir tiesības uz nepatiku, šajā profesijā laikus nākas saprast, ka ne visiem patiksi tu un ne visiem patiks tas produkts vai mākslas notikums, kurā tu piedalies. Protams, paiet laiks, kamēr iemācies tikt galā ar kritiku, jo aktieri ir diezgan jūtīgi. Jāatšķir tukšas negācijas, šausmīgi komentāri internetā no konstruktīvas kritikas, kurā der ieklausīties.”
Aktrise vaļsirdīgi teic – šobrīd piedāvājumu filmēties neesot, bet pašai laika “kastingiem” neatliekot. Ja būtu interesants piedāvājums – protams, apdomātu. “Pēdējā laikā diezgan daudz Krievijas režisoru brauc un atlasa aktierus seriāliem lētāka budžeta dēļ. Teātra administrācija pat lūdza iesūtīt fotogrāfijas provēm. Kaut kādas vēsmas un virzība šajā ziņā ir, bet, ja gribi to darīt nopietni, vajadzētu arī pašam koncentrēties uz to. Bet man šobrīd tas ir neiespējami.”
Iveta teic, pēc desmit gadiem teātrī aktrises profesija kļūstot arvien interesantāka. “Tikai tagad rodas nojausma, kas īsti ir šī profesija un ko tā paģēr no cilvēka. Ir zudušas kaut kādas nevajadzīgas bailes, šausmīgā nedrošības sajūta, kas bija agrāk. Protams, katru reizi, ejot uz skatuves, tu tāpat pārdzīvo kaut kādu stresu. Lai cik gatavs vai negatavs esi konkrētai izrādei, vienmēr ir sajūta, ka meties nezināmajā – nezini, šovakar notiks tas brīnums vai nenotiks. Bet tas drudzis mazinās. Tā vietā rodas azarts. Teātris ir brīnumaina mirkļa māksla.”
Šobrīd Iveta teic, viņai tuvākā ir Stellas, precētās māsas, loma “Ilgu tramvaja” sarežģītajā attiecību trīsstūrī. “Patiesībā lomu dabūju negadījuma dēļ, par ko paradoksālā kārtā jāsaka paldies. Tā ir izrāde, no kuras ikreiz ir šausmīgi bail, bet reizē – šausmīgi gribas to darīt. Katru reizi jūti, cik tā dramaturģija ir laba. Ir pilnīgs kaifs tajā atrasties – tā paņem savā varā, un tas rada to baudas sajūtu.”
Amerikāņa Džeisa Džepsona luga “Rupucis”, jau otrais režisora Laura Gundara iestudētais darbs, kurā spēlē Iveta (pirmā izrādē “Gatavs valkāšanai” bija viena no viņas pirmajām lomām JRT). Šoreiz – moderna dramaturģija, mūsdienīgs stāsts par diviem brāļiem un viņu sievām, kuri dzīvo šķietami normālu, veiksmīgu ļaužu dzīvi, līdz viens no brāļiem zaudē darbu.
“Dažādu apstākļu dēļ uzliktās apmierināto pieklājīgo, normālu cilvēku maskas krīt un atklājas visvisādi melnumi. Būtībā pavisam klasiski – stāsts ir par mūsdienu cilvēku nespēju sarunāties, saprasties. Mana varone, karjeras sieviete, šajā brīdī saprot, ka viņu laulība sasniegusi krahu, jo daudzu gadu laikā izlikušies, ka viss ir labi. Tāda klasiska ģimene, kuru satur kopā bērns, katrs dodas savās darba gaitās, skatās televizoru – patiesībā viens ar otru tā īsti nav sarunājušies gadiem. Augonis, kurš audzis visu šo laiku, vienreiz sprāgst.”
Iveta saka – pati neticot tādai romantiskai rožainai mīlestībai, sevišķi ģimenēs, kuras kopā nodzīvo desmit vai vairāk gadus. “Ja ir kopīgi bērni, attiecības nonāk citā līmenī, tu iepazīsti otru cilvēku pilnīgi no jauna. Ir svarīgi negribēt attiecības noturēt pirmās satikšanās, iemīlēšanās, kaislību periodā – jo tas nav iespējams. Lielākā nelaime, ja nespēj izrunāt lietas. Atklāti pateikt. Jo vairāk jānoklusē, jo grūtāk dzīvot, un tas pieaug kā sniega bumba, kas veļas.”
“Šoreiz ir tā viegli, nepiespiesti, mēģinājumu atmo-sfēra nav no tām, kad ej mājās un neguli naktis. Moderna dramaturģija – kā diena pret nakti, salīdzinot ar smagsvaru Tenesiju Viljamsu. Man ļoti patīk tas posms, kad tu aizraujies ar to darbu, staigā ar to, mosties un ej gulēt. Ne vienmēr tās lomas, kas nākušas smagi, caur sviedriem un asarām – aktiera profesijas netaisnīgums –, iznākumā attaisno mokas. Prieks, ka tagad visu laiku ir adrenalīns, tāda narkotiska sajūta.”
