Iveta Ķestere: Skolotāja profesija ir nokļuvusi sliktākā pozīcijā nekā tas bija 19. gadsimtā 2
Autore – Iveta Ķestere, Izglītības vēsturniece, Latvijas Universitātes profesore
Pēdējā laikā izglītības politikas veidotāju sarunās, kā arī sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos izskan jautājums par pedagoga profesijas prestiža paaugstināšanu. Lai gan par profesijas prestižu pārsvarā tiek runāts tieši atalgojuma kontekstā, tas ir tikai viens no kritērijiem. Prestižu veido profesijas priekšvēsture, izglītība, kontroles pakāpe, sociālās drošības izjūta un, protams, arī atalgojums.
Ir iemesls lepoties
Runājot par pedagoga profesijas prestižu, es vēlētos sākt ar šīs profesijas priekšvēsturi vai profesionālās identitātes veidošanos. Pedagogiem patiesi ir, ar ko lepoties!
Simtgades kontekstā pedagogi kā profesionāla grupa būtu pelnījuši pienācīgu pateicību, jo tieši skolotāji bija tie, kuri auklēja mūsu valsts brīvības ideju kopš 19. gadsimta vidus.
Pedagogs izsenis ir bijis pats ietekmīgākais medijs – kuru nevar izvelēties nelasīt vai neklausīties, samazināt skaņu vai ignorēt.
Tieši tāpēc pedagogu paustās idejas un viņu vērtību sistēma iegūst visplašāko auditoriju. Latviešu skolotāji ideju par brīvu valsti iesēja skolēnos un viņu vecākos, tādejādi to izplatot sabiedrībā.
Jāņem vērā, ka skolotājs tolaik bija viena no cienījamākajām profesijām, viņš bija viedokļu līderis, morāles aģents – savā apkārtnē bieži vien vislabāk izglītotais cilvēks, kurā ieklausījās. Tieši no pedagogu vidus nāca pirmie latviešu profesionālie literāti, publicisti, latviešu literārās valodas kopēji, tulkotāji, kultūras un izglītības biedrību vadītāji, bibliotēku veidotāji un Dziesmu svētku rīkotāji.
Pedagogam joprojām ir pa spēkam ar savu darbu paveikt daudz vairāk, nekā pirmajā brīdī šķiet. Viņš ir atslēgas figūra valsts un sabiedrības komunikācijā ar saviem nākotnes pilsoņiem. Tāpēc mēs visi esam ieinteresēti, lai pedagogi Latvijā justos labi.
Motivēt iegūt aizvien augstāku izglītību
Vēl viens būtisks aspekts, kas veido profesijas prestižu, ir izglītība, respektīvi, mācīšanās ilgums un kvalitāte. Mūsdienās skolotāja profesija ir nokļuvusi pat sliktākā pozīcijā nekā tas bija 19. gadsimtā. Kādreiz vācu muižniecība nevēlējās, lai latviešu skolotāji kļūtu pārāk izglītoti, jo tas varētu radīt viņos neapmierinātību ar pastāvošo kārtību.
Šodien mūsu pašu valstī veidojas asociācija, ka arī mēs nevēlamies pārāk gudrus skolotājus – netiek sekmēta augstākas izglītības pakāpes ieguve.
Un tas ir ļoti aplami. Ir virkne profesiju, kuros tiek motivēta izglītības līmeņa paaugstināšana, piemēram, iegūstot maģistra grādu, cilvēks var straujāk kāpt pa karjeras kāpnēm, iegūt lielākas pilnvaras, vadošāku amatu, atalgojumu u.tml. Taču skolā veidojas situācija, ka skolotājs ar bakalaura grādu māca tādu vecāku bērnus, kuriem ir maģistra grāds, un arī tas var ietekmēt vecāku, kā arī bērnu attieksmi pret pedagogu.
Skolotājs ir jāizglīto par līderi
Intelektuāls un uz zināšanu pilnveidi orientēts skolotājs nodos šīs īpašības arī bērniem. Skolotāja profesijā personības īpašības ir neatdalāmas no profesionālās kompetences. Tāpēc svarīgs ir jautājums par skolotāju izglītības saturu.
Pedagogs, kas apguvis tikai mācīšanas metodiku, būtībā ir izglītots par amatnieku. Jā, viņš pratīs organizēt mācību procesu, sniegt zināšanas, līdz ar pieredzi papildināsies arī viņa profesionālās prasmes. Var iztikt, bet tas ir pieticīgi. Ja gribam, lai skolotājs ir arī līderis, kas attīsta pedagoģisko domu, savu profesiju un izglītību Latvijā, viņam ir vajadzīgs plašs redzesloks, ko sniedz sistemātisks intelektuāls darbs jeb akadēmiskas studijas.
Šobrīd Latvijā esam izvēlējušies skolotājus sagatavot arī universitātēs. Ja esam izdarījuši šādu cienījamu izvēli, tad jāatgādina, ka universitātes negatavo amatniekus – universitātes izglītība nozīmē arī teorētisko sagatavotību, kultūras apgūšanu, pētniecības prasmes, līdz ar to – savas pieredzes analīzi un izprašanu plašā laika un telpas kontekstā.
Tādēļ topošo skolotāju studiju programmās ir vērts cīnīties par katru izglītības filozofijas, kultūras un izglītības vēstures stundu.
Kā jau tika minēts, profesijas prestižu veido arī kontroles pakāpe, un pedagoga arods noteikti ir viens no tiem, kurā ir ļoti daudz kontrolētāju – papildus oficiālajai ir arī neoficiālā kontrole jeb sabiedrības viedoklis. Salīdzinājumā ar ārstu, advokātu vai mācītāju, pār kuru zināšanām gulstas zināms noslēpumainības plīvurs, pedagoga profesija ir pilnībā izlikta sabiedriskai apskatei. Lielai daļai no mums šķiet, ka mēs zinām, kādam ir jābūt labam skolotājam, jo ikviens no mums taču ir gājis skolā. Mēs šīs profesijas pārstāvjus kritizējam vairāk, nekā cenšamies saprast, novērtēt un atbalstīt.
Atalgojums nav vienīgais prestiža kritērijs
Runājot par sociālo drošību, kas arī veido ikvienas profesijas prestižu, jāpiezīmē, ka šis, atšķirībā no iepriekš minētājiem, ir aspekts, kuru var atrisināt valdība, nevis sabiedrība, jo tieši no politiķu lēmumiem ir atkarīgs tas, cik drošs par savu darbu un nākotni var būt skolotājs.
Visbeidzot nonākam arī pie atalgojuma jautājuma – ja mēs vērtētu tikai to, tad prestižākās profesijas būtu saistītas, piemēram, ar atkritumu apsaimniekošanu, tāpēc ir būtiski saprast, ka atalgojums neizšķir visu. Protams, par atalgojumu ir jārunā, bet nav pareizi publiskajā telpā identificēt skolotāja profesiju tikai ar cīniņu par algas paaugstinājumu. Kultivējot viedokli par to, ka pedagogiem nekad nepietiek naudas, ka atalgojuma palielināšanai paredzētā nauda tiek iztērēta citur, ka neviens nezina, kur ņemt līdzekļus u.tml., mēs pedagogus pozicionējam kā upurus. Un upurus žēlo, nevis ciena.
Es aicinātu arī nedalīt – jauns vai ne tik jauns skolotājs.
Manuprāt, ikviens pedagogs, kurš ir gatavs iet uz priekšu, ir jauns. Un patiesībā bērniem ir vienalga, vai viņus māca jauns vai pieredzējis skolotājs, vīrietis vai sieviete. Katrā no šīm grupām pētījumos tiek atrastas pozitīvas īpašības. Taču pats būtiskākais, lai pedagogs būtu spilgta personība, profesionālis ar plašu redzesloku un atvērts jaunām vispusīgām zināšanām. Lai viņš citu profesiju vidū varētu konkurēt ar savu inteliģences līmeni. Laiki, kad no skolotājiem sagaidīja pieticību, tai skaitā – intelektuālu, ir jāatstāj pagātnē.
