Ivars Zariņš: “Sadales tīkla” tarifi ir ekonomiski taisnīgāki un objektīvāk atspoguļo sniegtā pakalpojuma izmaksas 171
Ivars Zariņš, Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors
Visnepatīkamāko iespaidu jaunie “Sadales tīkla” (ST) tarifi ir radījuši mājsaimniecībām ar neefektīvi izmantotu pieslēguma jaudu (raksta autors ir viens no tiem). Rezultātā daudzām mājsaimniecībām izmaksas par “Sadales tīkla” pakalpojumu ir pieaugušas pat vairākkārtēji. Tas daudziem ir radījis sašutumu un aizdomas(arī Valsts prezidentam) par nepamatotām ST tarifu izmaiņām.
Taču emocionāla taisnīguma izjūta un reālā lietu kārtība ne vienmēr ir viens un tas pats. Tādēļ, pirms kādu tiesāt vai vienkārši bojāt savu (vai citu) veselību ar sašutumu par notiekošo, ir vērts pamēģināt noskaidrot patiesību. Un tas ir vienkārši izdarāms, ja vien izdodas pārvarēt vēlēšanos taisīt “haipu” sev apkārt.
Nedaudz par “taisnīguma mednieku” repertuāru.
Pirmais, uz ko uzķerās “taisnīguma mednieki” – ST tarifa izmaksu pieaugums daudziem rēķinos ir būtiski lielāks nekā ST izmaksu kopējais pieaugums, kas sastāda apmēram 22%. Tie, kas to cenšās pasniegt kā ST vēlmi negausīgi papildus nopelnīt, patiesībā demonstrē tikai savus zināšanu robus skolas matemātikas kursa apguvē, vai vispār nav pat iedziļinājušies ST tarifa izmaiņās (par to vēlāk).
Otrais grābeklis, ar ko sāpīgi sevi daudzi dauza, arī populisma pārņemtie politiķi (paši to lāgā neapzinoties) – tarifi tiek noteikti manipulatīvi, un kā arguments tam tiek minēts ļoti atšķirīgie tarifu projekti, kuri ir mainījušies atkarībā no politiskajiem paziņojumiem (tātad tarifi ir manipulējami un nav objektīvi). Patiesībā šīs tarifu projektu izmaiņas ir notikušas objektīvu izmaksu faktoru izmaiņu dēļ.
Piemēram, viens no būtiskiem ST tarifa pieauguma faktoriem ir elektroenerģijas izmaksas, kura nepieciešama ST zudumu segšanai. Saskaņā ar politiķu izstrādāto tirgus modeli ST šī elektroenerģija ir jāiepērk brīvajā tirgū. Un tikai pēc tam, kad politiķi apjēdza kādu tarifu pieaugumu radīs šāds iepirkums (pamatots ir jautājums – kur šie politiķi bija agrāk?), ST “pēkšņi” radās iespēja noslēgt līgumu ar “Latvenergo” par krietni izdevīgāku cenu, nekā tā bija iepriekšējā tarifu projektā. Sākotnējā tarifa projektā tie sastādīja 53 miljonus eiro, bet esošajā vairs tikai 20 miljoni eiro. Tāpat arī ar pārējām izdevumu pozīcijām (kā piemēram AST tarifu). Līdz ar to radās iespēja samazināt tarifa pieaugumu par 118 miljoniem eiro! Rezultātā kopējais izmaksu pieaugums 183 miljonu eiro vietā sastādīja vien 65 miljonus eiro.
Šeit rodas pamatots jautājums – Kāpēc ST to nevarēja izdarīt uzreiz? Un kāpēc, piemēram, elektroenerģiju tīkla operatori nevarētu nopirkt vēl izdevīgāk? – tas būtu jājautā, nevis ST, AST vai Latvenergo, bet gan politiķiem un tiem, kas veido Latvijas enerģētikas politiku…
Sliktais regulators?
Neiedziļinoties tarifu projektā, tā apstiprināšanas procesā, redzot tikai savu jauno rēķinu, pirmā reakcija būs sašutums un neizpratne par to, kā šādu tarifu varēja apstiprināt? Taču mēģinājumi diskreditēt Regulatoru (SPRK) – apgalvojot, ka tas ir pieņēmis nepamatotu lēmumu, “apkalpo monopolu, bet aizmirsis par sabiedrības interesēm”, ir vērtējami kā klaji populistiski un nekompetenti, ja šiem apgalvojumiem netiek dots nekāds pamatojums (un tāds joprojām nav nekur ne redzēts, ne dzirdēts).
Tāpat kā apšaubīt Regulatora nepieciešamību – likvidēt Regulatoru būtu ne tikai pretlikumīga rīcība, kura ir pretrunā arī ES tiesību normām, bet ir arī absurda un, pirmkārt, jau lietotājus apdraudoša, jo ST ir dabīgais monopols, kurš ir jāuzrauga. Kam tad tas būtu jādara? Politiķiem?!
Lai dabīgais monopols nevarētu izmantot savu tirgus varu un manipulēt ar sabiedrību, ES ir izveidojusi regulējumu, kurš balstās uz vairāk kā gadsimtu ilgu pieredzi ciņā ar monopoliem. Tas paredz, ka katrai dalībvalstij ir jāizveido speciāla, neatkarīga institūcija, kurai tiek deleģētas atbilstošas tiesības un pienākumi uzraudzīt šādus monopolus. Savukārt, cik kompetents un atbildīgs ir Regulators savā darbībā, tas jau lielā mērā ir atkarīgs no tiem pašiem politiķiem, kas tagad Regulatoru kritizē. Tieši viņi ir tie, kas izvēlās Regulatora padomi, kura vēlāk pieņem šos lēmumus. Ja šai politiķu kritikai ir pamatojums, tad šie fakti ir jādara zināmi, un atbilstoši jārīkojas. Pirmkārt, jau izvērtējot savu atbildību. Nevis otrādi.
Diemžēl, pašlaik tas viss izskatās, kā klajš populisms vai mēģinājums piespiest Regulatoram pieņemt politiski angažētus, nepamatotus lēmumus, kas ir rupjš regulēšanas principu un tiesību normu pārkāpums, jo Regulatoram savos lēmumos ir jābūt neatkarīgam. Tieši tāpēc tas arī tika izveidots, lai šādi lēmumi nebūtu politiski manipulējami, un būtu objektīvi pamatoti.
Tiem, kuriem tā nepatīk Regulators – iesakiet labāku risinājumu.
Regulatora pienākums ir apstiprināt tādu pakalpojuma tarifu, kas ir ekonomiski pamatots un taisnīgi atspoguļo pakalpojuma izmaksas visiem lietotājiem. Ne Regulators, ne pakalpojuma sniedzējs(ST) nav tiesīgi īstenot sociālo politiku – piemērot kādai lietotāju grupai izdevīgāku tarifu. Sociālā politika – tā ir politiķu kompetence un atbildība. To pašu, kuri tagad pārmet ST tarifu pieaugumu…
Netaisnīgie tarifi?
Daudziem tas skanēs šokējoši, bet jaunie ST tarifi ir ekonomiski taisnīgāki un objektīvāk atspoguļo lietotājam sniegtā pakalpojuma izmaksas. To jums apliecinās jebkurš spriest spējīgais, kurš būs pacenties iepazīties ar jauno ST tarifa projektu.
Proti, līdz šim lielākā ST ieņēmumu daļa tika veidota proporcionāli patērētajai elektroenerģijai (vēsturiski saglabājies princips no laikiem, kad visu energoapgādi valstī nodrošināja tikai viens uzņēmums – “Latvenergo”). Šāda pieeja bieži neatspoguļoja pakalpojuma reālās izmaksas lietotāja tarifā, jo neatkarīgi no tā, cik daudz elektroenerģijas patērē lietotājs – 100 kwh vai 1000 kwh vai tikai 1 kwh – reālās ST pakalpojuma izmaksas no tā praktiski gandrīz nemaz nemainās, jo ST ir jāuztur lietotājam paredzētais pieslēgums. Savukārt ST saņemtā samaksa no lietotāja par sniegto pakalpojumu svārstās būtiski, ja tā ir atkarīga no patērētā enerģijas apjoma. Tādejādi tie, kuri patērē maz – nenosedz ST pakalpojuma izmaksas, tie kuri patērē daudz – pārmaksā par to.
Jaunais tarifs paredz būtiski izmainīt šo mainīgās un fiksētās daļas proporciju – tajā puse no ST ieņēmumiem tiek veidota caur šo fiksēto komponenti (atkarīga no pieslēguma jaudas), un “tikai” puse caur mainīgo (atkarīga no patēriņa apjoma).
Tāpēc daudziem, kuri savu pieslēgumu izmantoja neefektīvi (mazs elektroenerģijas patēriņš pret pieslēguma jaudu), tagad nāksies maksāt būtiski vairāk, jo būs jānosedz vismaz puse no reālajām ST pakalpojuma izmaksām, kas tiem tiek nodrošināts, pat ja elektroenerģija netiek patērēta (tādējādi kādam jaunajā rēķinā var sanākt pat vairāk kārtējs izmaksu pieaugums par ST pakalpojumu – nevis dēļ ST alkatības, bet gan tāpēc, ka neefektīvi tiek izmantota savam pieslēgumam paredzētā jauda).
Pamatoti būtu rēķināties, ka nākotnē fiksētās komponentes īpatsvars ST tarifā pieaugs vēl vairāk, lai lietotāju maksājumu struktūra atbilstu ST sniegtā pakalpojuma izmaksu struktūrai – neatkarīgi no lietotāja patēriņa, vai juridiskā statusa.
Sliktais “Sadales tīkls”?
Pēdējo reizi ST tarifi ir tikuši paaugstināti 2016.gadā. ST darbība noris reālajā vidē un ir pakļauta ārējo ekonomisko faktoru ietekmei – izmaksu pieaugums, inflācija, patēriņa kritums. Tie ir galvenie iemesli ST tarifa pieaugumam, jo esošie tarifi vairs nenosedza pakalpojuma izmaksas – 2022.gadā ST strādāja jau ar 20 miljoniem eiro lieliem zaudējumiem.
Daudziem labpatīkas salīdzināt mūsu ST tarifus ar citu valstu tīkla operatoru tarifiem, un veidot sašutuma vētru par to, ka kādā bagātā Eiropas valstī tie ir zemāki nekā pie mums. Taču salīdzināt tikai tarifa gala ciparus, lai izdarītu secinājumu par to pamatotību, un kurā valstī tīkla operators strādā labāk – tas atkal ir kārtējais diletantisms. Jo tarifa lielumu nosaka tīkla operatora izmaksas pret lietotāju skaitu/patēriņu. Bet attīstītās rietumu valstīs, gan tīkla infrastruktūras blīvums, gan elektroenerģijas patēriņa īpatsvars ir krietni lielāks (pat vairākas reizes) nekā Latvijā, un līdz ar to, pat ja tīkla operatori strādātu vienlīdz efektīvi, tīkla tarifs tiem atšķirsies būtiski, un nav kritērijs to darbības salīdzināšanai.
Mēs varam mēģināt salīdzināt Baltijas valstu tīkla operatoru rādītājus. Bet arī tur ir būtiskas tirgus atšķirības – pateicoties mūsu “veiksmes stāstam” – lietotāju skaits uz 1km tīkla infrastruktūras mums ir gandrīz divreiz mazāks nekā Lietuvā, bet elektroenerģijas patēriņš uz vienu lietotāju – gandrīz divas reizes mazāks nekā Igaunijā. Taču neskatoties uz to mūsu tīkla operatora izmaksas uz vienu tīkla kilometru ir zemākas nekā kaimiņiem. Tāpat arī citos daudz maz objektīvi salīdzināmos operatora darbības parametri – kā piemēram, vidējais tīkla bojājuma novēršanas laiks, tīkla zudumi, mikroģenerācijas pieslēgšanas laiks, uc. – mūsu operatoram ir labāki nekā kaimiņiem.
Kā tas ir panākts – pa šiem gadiem ST personāla skaits ir samazināts apmēram par trešdaļu (apmēram 900 strādājošo), tāpat arī autoparks (par vairāk kā 400 auto), samazināts struktūrvienību skaits un izmantojamo ēku skaits(40 ēkas), izlabota procesu loģistika, veikta nozīmīga sadales tīkla modernizācija un digitalizācija, kas ļauj labāk to pārvaldīt.
Noderīgi tālākai rīcībai
Vai ST varētu izdarīt ko vairāk un labāk – protams, ka varētu, taču cik pamatots tagad ir ST izteiktais sašutums un pārmetumi? Ironiski, bet ja tāda pati situācija(salīdzinot ar saviem kaimiņiem) mums būtu arī citur valstī, mēs ar to lepotos kā ar dižu panākumu.
Ir saprotams sašutums par jaunajiem ST tarifiem – taču vērts būtu aizdomāties, uz ko šajā situācijā to būtu pamatoti vērst – uz “Sadales tīkliem”, Regulatoru, politiķiem, vai varbūt pašiem uz sevi – par to kā esam ļāvuši pārvaldīt un attīstīt savu valsti, par ko tagad pašiem arī nākas maksāt…
Ja politiķiem tik tiešām rūp, lai ST darbība būtu pēc iespējas efektīvāka un tīkla iespējas būtu Latvijas sabiedrības vajadzībām optimāli atbilstošas – lūdzu izdariet savu darbu, nodefinējiet ilgtspējīgu ietvaru enerģētikas nozarei (kādēļ tas ir tik svarīgi – skat.šeit ), lai tīkla infrastruktūru varētu attīstīt mērķtiecīgi un plānveidīgi atbilstoši izvirzītajiem uzdevumiem, piesaistot tam ne tikai Latvijas lietotāju tarifa maksājumus, arī citus finansējuma avotus.
Šeit iespēja līdzdarboties ir arī Valsts prezidentam, kuram šķiet tik tiešām rūp, lai ST tarifi Latvijas sabiedrībai būtu pēc iespējas zemāki – ES jau pirms krietna laika ir piešķīrusi Latvijai RePower fonda finansējumu, no kura apmēram 120 miljoni eiro ir paredzēti tīkla attīstībai, taču ST un AST joprojām nevar šo finansējumu izmantot, jo Latvijas valdība joprojām nav sagatavojusi tam nepieciešamos MK noteikumus! Situācija veidojas ierasti absurda un dramatiska – termiņš šīs naudas apgūšanai ir 2026.06. Pagūt sagatavot projektus un tos īstenot atlikušajā laika termiņā jau kļūst gandrīz nereāli. Valsts prezidents varētu izmantot sev dotās tiesības – likt sasaukt valdības sēdi ar konkrētu darba kārtību, lai nekavējoši atrisinātu šo situāciju.
Latvijas sabiedrībai bija iespēja redzēt Valsts prezidenta sašutumu par esošo ST tarifu pieaugumu 65 miljonu eiro apmērā, tad kādai vajadzētu būt prezidenta reakcijai, ja kāda neizdarības dēļ tiks zaudēta iespēja apgūt 120 miljonus, kurus būs jāaizstāj ar Latvijas sabiedrības tarifu maksājumiem – gandrīz divas reizes lielāku summu par esošo tarifa pieaugumu? Cerēsim, ka mums to nevajadzēs pieredzēt…
Tikmēr daudziem no mums būtu pamatoti pārskatīt, cik efektīvi mēs izmantojam sev paredzēto pieslēguma jaudu – tās samazināšana (kas ir vienkārši izdarāma) ir iespēja būtiski samazināt savas turpmākās izmaksas par ST pakalpojumu. Tiem, kuri nezina, ar ko sākt – ieejiet “Sadales tīklu” vai Regulatora mājas lapā un izmēģiniet tam speciāli sagatavoto rīku.
