Ivars Ijabs. Turpinājums sekos? 0
Ivars Ijabs, EP deputāts, Dr.Soc.pol.
Pēdējā laikā mūs ar labām politiskām ziņām pārlieku nelutina. Uz šī fona pirmsvētku nedēļā pozitīvi izcēlās publikācija par Latvijas sekmīgu dalību kopīgos Eiropas aizsardzības iepirkumos programmā EDIRPA. Šī ES nauda mums palīdzēs iegādāties pretgaisa aizsardzības sistēmu IRIS-T un iegādāties bruņumašīnas “Patria”, kuras turklāt arī pa daļai tiek arī ražotas Latvijā. Lieki piebilst, ka šīs lietas Latvijas drošībai pašlaik ir vajadzīgas, kā ēst.
2023. gadā es biju Eiropas Parlamenta atbildīgais ziņotājs par EDIRPA ieroču iepirkuma nosacījumiem, un panācu, lai šie nosacījumi būtu atbilstoši Latvijas interesēm. Tobrīd bija svarīgi izcelt valstis, kuras robežojas ar Krievijas un Baltkrievijas agresoriem, un arī atvēlēt lielāku budžetu. Tas tad arī tika panākts smagās sarunās ar Komisiju un dalībvalstu valdībām. Tādēļ prieks, ka programma ir sekmīgi sākusi darboties un mēs no tās gūstam reālu atbalstu savai drošībai. Tomēr šobrīd svarīgākais ir parūpēties, lai iniciatīva tiktu veiksmīgi turpināta, nenoslīktu birokrātiskā sīkmanībā un lielo dalībvalstu protekcionismā.
Pašlaik Eiropas Savienība plāno veiksmīgās programmas turpinājumu ar lielāku budžetu, šoreiz ar nosaukumu EDIP, kurš ietvers gan kopīgu ieroču ražošanu, gan iepirkumus, gan atbalstu Ukrainas militārajai industrijai. Komisijas piedāvājumu Eiropas parlaments koriģēs. Kā savas grupas atbildīgais ziņotājs par šo likumprojektu es rūpēšos, lai Eiropas nauda arī turpmāk kalpotu Latvijas drošības interesēm. Tāpat ir labi, ka arī latviešu deputāti citās EP grupās būs iesaistīti šīs iniciatīvas tapšanā. Šeit ir iespēja ražīgai sadarbībai. Taču uzdevums nebūs no vieglajiem. Kopš mirkļa, kad Eiropa pieņēma mums IRIS-T un “Patria” daļēji apmaksājušo EDIRPA plānu, pasaule ir mainījusies. Vispirms, mēs esam ievēlējuši jaunu Eiropas parlamentu, kurā skaļāka balss ir Krievijas draugiem un eiroskeptiķiem. Tas nozīmē, ka Eiropas aizsardzības aizstāvjiem ir jābūt daudz vienotākiem. Labi, ka topošajā Eiropas komisijā pirmais ES aizsardzības komisārs ir mums jau iepriekš labi pazīstamais lietuviešu kolēģis Andrus Kubiļus, kurš labi saprot mūsu reģiona vajadzības un iespējas. Otrkārt, jaunā ASV administrācija drošības garantijas noteikti saistīs ar iespēju ASV aizsardzības industrijai piegādāt savus produktus Eiropai – tas būtu pašsaprotami, ņemot vērā Donalda Trampa rūpi par ASV tirdzniecības bilanci. Tādēļ idejas par Eiropas “stratēģisko autonomiju” būtu jāskata plašākā globālās drošības kontekstā. Es neesmu drošs, ka pašlaik Eiropas parlamenta deputtu vairākums ir vienisprātis par šo, tādēļ mums priekšā stāv daudz darba atšķirīgo interešu saskaņošanā.
Tomēr, domājot par jaunās Eiropas aizsardzības industrijas programmas nākotni, Latvijas interesēs būtu izvirzāmas skaidras prioritātes. Vispirms, Eiropas naudai ir jāveicina Latvijas ražotāju iesaiste Eiropas “vērtību ķēdēs”. Augsti tehnoloģisku ieroču ražošana reti notiek tikai vienā atsevišķi ņemtā valstī; to komponenšu un elementu ražošanā ir iesaistītas daudzas valstis un ražotāji. Eiropas programmām ir jāveicina nevis ražošanas koncentrācija lielajos Rietumeiropas “industriālajos čempionos”, bet gan jāizmanto mazu, inovatīvu uzņēmumu potenciāls. Tādēļ programmā nepieciešama īpaša atruna par mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi finansējumam, kā arī par priekšrocībām tām valstīm, kuras atrodas tiešā agresora tuvumā. Jau šobrīd Latvijā ir virkne uzņēmumu, kas ražo Eiropā konkurētspējīgus un inovatīvus produktus – no droniem līdz patronām. Šiem uzņēmumiem ir nepieciešams dot skaidru ilgtermiņa perspektīvu, lai tie spētu plānot savu attīstību.
Otrkārt, programmai elementāri ir nepieciešams vairāk naudas. Ļoti pieticīgo 1.5 miljardu budžetu mēs Eiropas parlamentā, protams, iespēju robežās koriģēsim uz augšu. Tomēr būsim godīgi: šī summa vienmēr būs neliela iepretim mūsu aizsardzības vajadzībām. Runa ir par to, lai aizsardzības industrijai būtu vieglāk pieejams privātais finansējums. ES fondu iesaistei te var būt izšķirīga nozīme, piesaistot turpmāko finansējumu. Eiropā būs spēcīga aizsardzības industrija, ja ieguldījumi tajā būs pievilcīgi ne tikai politiķiem, bet arī uzņēmējiem un investoriem. Pašlaik diemžēl Eiropā šādiem ieguldījumiem tiek likti šķēršļi. Ir labi, ka savu attieksmi pret aizsardzību pēdējos mēnešos jau ir mainījusi Eiropas Investīciju banka – tas vienlaikus ir pozitīvs signāls visai finanšu nozarei. Tomēr ierobežojumi joprojām ir nopietni, un militārā industrija joprojām saskaras ar būtiskiem ierobežojumiem.
Visbeidzot, bieži piesauktā Eiropas “stratēģiskā autonomija” nenozīmē pašizolāciju. Eiropai grūtā brīdī ir jābūt gatavai paļauties uz saviem ieroču piegādātājiem. Taču tas nenozimē, ka ES nevarētu sadarboties ar citām, vērtību ziņā līdzīgām valstīm, kurām šajā jomā ir nopietnas iestrādnes un kompetence. Runa ir gan par ASV, Kanādu, gan par Dienvidkoreju, Izraēlu un citām. Īpaši šobrīd, kad visi gaida jaunās ASV administrācijas lēmumus starptautiskās tirdzniecības jomā, Eiropai nevajadzētu graut Rietumvalstu sadarbību vēl arī no savas puses – jo vairāk tādēļ, ka Eiropa ieroču ziņā šobīd ir ļoti tālu no pašpietiekamības. Rietumiem ir vajadzīgs vienots bruņojuma tirgus – tas ir ne tikai efektivitātes un izmaksu, bet arī vienotu standartu un militārās sadarbības jautājums. Protams, ka Eiropas nodokļu maksātāju naudai ir jāpaliek Eiropā. Taču no ES programmām nevajadzētu izslēgt Eiropā ražojošus uzņēmumus, kuri pieder investoriem no citām Rietumu valstīm. Galu galā, arī šie uzņēmumi rada darbavietas un veicina Eiropas aizsardzības spējas.
No tā, kā mēs tuvākajos mēnešos izveidosim jauno Eiropas aizsardzības industrijas programmu, būs atkarīga Eiropas drošība ilgtermiņā. Jaunajā daudzgadu budžeta ietvarā 2028.-2035. gadam, kurš tiek plānots jau pašlaik, aizsardzībai ir jāparedz krietni vairāk naudas. Tas būs iespējams tikai tad, ja pašreizējie ES instrumenti būs sevi pierādījuši kā veiksmīgi. Pretējā gadījumā virsroku gūs tie, kuri jau šobrīd ilgojas pēc vecā “business as usual”, kuri uzskata Krievijas agresiju Ukrainā par vienu nejaušu epizodi, nevis stratēģisku apdraudējumu Rietumiem, kuri labprāt samazinātu aizsardzības izdevumus un atsāktu tirgoties ar Krieviju – uz mūsu drošības interešu rēķina. Efektīva Eiropas iesaiste kopīgā ieroču ražošanā un iegādē būtu vislabākā atbilde šādai nostājai.
