Ivars Cinkuss: Rūpes par latviskumu – darbs visai sabiedrībai 0
Voldemāra Krustiņa un Daces Kokarevičas saruna ar diriģentu Ivaru Cinkusu.
V. Krustiņš: – Jūs televīzijas pārraidē “Sastrēgumstunda” izteicāt trāpīgu viedokli par referenduma izraisīšanu: tam nav ne pamata, ne iemesla. Uz to nebija ko atbildēt ne Elksniņam, ne citiem uzaicinātajiem.
I. Cinkuss: – Man bija žēl Saeimas deputāta Elksniņa, jo ne jau viņam personīgi nebija ko teikt, bet gan visai viņa partijai – “Saskaņas centram”, kas tagad mēģina kaut kā izlīst no situācijas jeb stūra, kur paši sevi iedzinuši.
– Kas būs nākamajā dienā pēc referenduma? Un – aiznākamajā? Vai pietiek ar to, ka cilvēki jutīsies apliecinājuši: mēs runājam un runāsim latviešu valodā?
– Nedomāju, ka cilvēkiem, kuri ies un balsos pret grozījumiem Satversmē, pret krievu valodu kā valsts valodu, būtu vajadzīgs kāds apliecinājums sev. Piedalīšos referendumā ne jau tāpēc, lai sev apliecinātu to, kas ir pašsaprotams. Referendums nekādā gadījumā nav, lai pašapliecinātos. Šajā situācijā svarīgs ir vēstījums starptautiskajai sabiedrībai ārpus Latvijas – ka miljons, kas varētu nobalsot pret likuma grozījumiem, ir būtisks spēks. Aicinu visus iet un parādīt, ka esam miljons, kas balso pret.
– Ārpusē būs tādi, kas teiks: “Jūs esat demokrāti, dodiet visiem nepilsoņiem pilsoņu tiesības!”
– Šis nu nav īpaši vērā ņemams arguments. Mūsu nepilsoņu daudzums – tā nav mūsu izvēle un nav kaut kādas ačgārnas politikas rezultāts. Ir skaidrs, kā tas radies un ka mums visu laiku arī nākotnē būs jāstāsta citiem mūsu īpašā vēsture. Jo labāk, skaļāk un argumentētāk to spēsim kādam pierādīt, jo ātrāk šis jautājums par nepilsoņu automātisku padarīšanu par pilsoņiem pazudīs no dienaskārtības.
– Pasniedz, ka Lindermana parakstu vākšana bijusi tautas daļas ierosme? Tā esot demokrātija.
– Netiešā veidā varētu piekrist no tāda viedokļa, ka latvieši ar zemo nācijas pašnovērtējumu vispār izprovocējuši to, ka šobrīd latviešu valoda no citu puses netiek novērtēta. Ka vispār šādu jautājumu var izvirzīt! Ja sabiedrība 20 gadus savā latvietībā būtu bijusi stingra, šodien tāds Lindermans vispār neparādītos. Protams, ka parakstu vākšana bija dažu cilvēku inspirēta.
Tomēr atļaušos iemest akmeni arī “Visu Latvijai” lauciņā. Viņu rosinātais referendums arī bija pietiekami nevajadzīgs, ko latviešu vairākums atbilstīgi novērtēja, un paraksti netika savākti. Iecere par kaut kādu jaunu likuma burtu nebija pareizais veids, kā latviešu valodu stiprināt. Viss jāsāk katram pašam no sevis.
– Runa ir par valsts valodu, ne jau par ikdienišķām lietām.
– Tas, ja skolās mācīs tikai latviešu valodā, nekādā veidā neglābs, ja latvieši paši turpinās runāt ar krieviem krieviski, nevis savā valodā, aizbildinoties, ka tā viņiem vieglāk.
“Visu Latvijai” parakstu vākšana bija veiksmīgs instruments Lindermana rokās. Domāju, kā būtu situācija attīstījusies, ja “Visu Latvijai” nebūtu rosinājusi to referendumu.
– Lindermans izteicies, ka atsaukšanās uz “Visu Latvijai” parakstu vākšanu ir bijusi ļoti nosacīta.
– Tas bija arguments, kas iekrita viņa rokās.
– “Visu Latvijai” un Lindermana aptaujas nevar likt vienā līmenī. Raivja Dzintara parakstu vākšana bija virzīta uz valstiskuma nostiprināšanu, lai nevairotu šo divkopienu perspektīvu. Varbūt vajadzēja runāt nevis tikai par latviešu valodu skolās, bet par izglītības latvisko sistēmu. Par to, kā māca vēsturi un kā veic pilsonisko audzināšanu.
– Jārod racionāla, emocionāli pareiza un uz tālejošiem mērķiem balstīta latviska izglītības sistēma, par to nav šaubu. Bet gribu uzsvērt, ka neesam nekur tālu aizgājuši no postpadomju jeb krieviskās telpas. Šī kultūra un identitāte mums ir ļoti tuva un to ļoti viegli uzsūcam. Reāli dzīvojam divkopienu sistēmā, un lietas, ko valstiski var regulēt, nav izdarītas. Piemēram, mediju vidē, sākot ar televīziju, krievu valodas dominante ir milzīga, ir bijis pat tāds precedents, ka piecos Latvijā raidošos kanālos vienlaikus notiek raidījumi krievu valodā.
Tā nav ikdiena, bet sakritība, tomēr – tas ir nenormāli, ja es, dzīvodams brīvā Eiropas Savienības valstī, pārslēdzu piecus kanālus un man visu laiku skan sveša mēle. Manuprāt, krievu valodai jau sen vajadzēja atņemt privileģētas valodas statusu mediju telpā un nesamierināties, ka šos raidījumus nedublē valsts valodā.
– Vai pēc 18. februāra būtu jāsāk rosināt lietas par televīzijas satura regulēšanu?
– Jau sen to vajadzēja darīt, ceru, ka jaunā plašsaziņas līdzekļu padome beidzot ķersies klāt. Jārīkojas konsekventi – vai nu nedublējam vispār neko un palaižam brīvā tirgū arī raidījumus angļu, franču, itāliešu u. c. valodās, vai arī dublējam it visus un neradām privileģētu stāvokli vienai svešvalodai.
19. februāra rīts mums nesīs to, ka šāda veida referendumu turpmākos 50 gadus nebūs, izņemot vienīgi gadījumā, ja ļoti mainīsies pilsoņu etniskais sastāvs. Nav šaubu, ka austrumu kaimiņi inspirēs dažādas citas lietas. Ļoti veicinošs faktors ir tas, ka Latvijas teritorijā pilsoņi joprojām emocionāli ir ļoti uzņēmīgi pret austrumu vērtībām.
Mums katram ir jāuztur sevī nacionālā pašcieņa un jārunā ar krieviem mūsu valodā!
– “Providus” pētniece Marija Golubeva krievu avīzē spriež, ka redzams – daudzi ļaudis nav gatavi atzīt pat to, ka viņi dzīvo neatkarīgā valstī un tā nav tikai pēc Gorbačova nesaskaņotas politikas radusies situācija, bet ilgs un nopietns posms. Viņa saka, ka Vācijā un citur atkristu jautājums par to, ka tur kāds nemācītos valsts valodu. Kā attiekties pret tiem cilvēkiem, kuri te dzīvo, bet šo valsti neatzīst?
– Tas ir atkarīgs tikai no mums. Varbūt ir kādi veidi, kā viņus varam integrēt, bet varbūt arī nevajag integrēt. Varbūt nav jāizvirza mērķis, lai šeit pilnīgi visi cilvēki dievinātu iespēju dzīvot neatkarīgā Latvijā. Šādu cilvēku eksistence ir viens no mūsu padomjlaika mantojumiem. Viņiem vienīgā valsts un vērtība joprojām šķistu atvērta liela Padomju Savienība.
– To te ne visai grib atzīt.
– Lindermans ir apmaldījies laikā, modernā civilizētā valstī viņš neiederas. Taču, jo stiprāki mēs būsim savā latviskajā pašcieņā, jo vairāk mums būs vienalga, vai tādi kā Lindermans ir vai nav. Daži pazudīs, kaut kur aizbrauks, daži mainīsies. Nevienā valstī jau nav situācija, ka visi cilvēki to zemi dievinātu. Mūsu vēsture ir citāda, un blakus ir kaimiņš, kas latviešiem ir ne jau tikai militārs drauds vien.
– Referenduma izraisītāji mums parāda iekšpolitiskos jautājumus, par kuriem ir jādomā, vai tie tiek adekvāti apspriesti, kur nu vēl risināti. 187 000 pilsoņu uzskata, ka te citas valsts valoda vajadzīga kā valsts valoda.
– Tajā vien, ka viņi tā vēlas, draudu neredzu, un tas mani latvietībā nepadara vājāku. Jābaidās par to, lai pēc gadiem 30 mums nav miljons tādu pilsoņu, kuriem ir vienalga, kādā valodā runāt. Par lielāku draudu uzskatu to, ka mēs paši vienkārši izvairāmies runāt savā valodā.
Tas ir darbs visai sabiedrībai – rūpēties, lai mums ir vēlme būt latviešiem. No referenduma būs arī pozitīvais atlikums – esam bijuši spiesti daudz ko pārdomāt, toskait problēmu, kāpēc joprojām Latvijā eksistē reāla divvalodība un kā nākotnē tikt ar to galā.
– Kāpēc tie 187 000 ir aizgājuši parakstīties? Politikāņi visu skaidro apmēram tā – redz, mūs neielaida valdībā, attieksme pret krieviem esot kā pret otrās šķiras cilvēkiem – un vēl tamlīdzīgas stulbības.
– Tie pieņēmumi tiek mērķtiecīgi kultivēti tikai ar nolūku rast dzirdīgas ausis ārpus Latvijas. Jebkurš racionāli un loģiski domājošs krievs saprot, ka viņš nav otrās šķiras cilvēks. Gluži otrādi. Latvieši – kā jaunieši, tā ārpus Latvijas uzaugušie cilvēki – gan ir neapskaužamā situācijā, jo viņi nevar te dabūt darbu tāpēc, ka neprot krieviski.
Nesen lasīju, Lindermanam parādījies jauns ierocis – viņš publiskajā telpā pauž, ka tie, kuri referendumā balsos pret, esot sākuši krusta gājienu pret krievu valodu. Gudrs gājiens, kas var ierezonēt daļai latviešu sirdīs.
– Nelietīgs.
– Nešaubīgi! Gan jau līdz referendumam vēl izdomās, ko teikt latviešu auditorijai.
– Sevišķi bīstami tas varētu būt mūsu jaunatnei.
– Jā, to jauniešu prātiem, kuri saka, viņiem ir vienalga, kādā valodā runāt.
– Kā jūs vērtējat integrācijas lietu, tā tagad ir drošās rokās vai vajadzīgas kādas izmaiņas? Ar to nodarbojas gan Kultūras, gan Izglītības un zinātnes ministrija. Kurš ir tas, no kā mēs sagaidām rezultātus? Tur priekšgalā jābūt kādai personībai, autoritātei.
– Mūsu sabiedrībai autoritātes ir ļoti svarīgas. No šī viedokļa, protams, palīdzētu spēcīga personība, kura zinātu, kas ir integrācija, un aizstāvētu daudzus mums kopīgus ideālus. Gaidu, kad Latvijā parādīsies diži politiķi, kas ieņemtu intelektuālu līderu vietu. Tā pagaidām ir tukša. Vadoņu mums nevajag!
Savulaik Integrācijas ministrija izrādījās pilnīgs fiasko. Atkārtoju, ja no paša sākuma mēs būtu runājuši ar cittautiešiem latviski, tagad jau būtu integrēta sabiedrība.
– Jūs vainojat pašus latviešus?
– Jā gan.
D. Kokareviča: – Laukos, kur latviešu vairākums, integrācija ir notikusi un cittautieši runā latviski. Bet Rīgā – kā 40 procentiem integrēt 60 procentus?
– Ir te integrējušies cittautieši, un tiešām nedomāju, ka šeit atrastos vairāk par pusi kareivīgi noskaņotu antilatviešu. Ventspilī manis vadītajā korī dzied trīs slāvu dāmas, viņas ir pilnīgi integrējušās latviešu sabiedrībā, dzied Dziesmu svētkos.
Meitenei no Maskavas, kas ieprecējusies Ventspilī un ikdienā dzīvo Pārventā, koris ir vienīgā latvietības sala. Man aiz pienākuma pret savu valsti un nāciju nav tiesību runāt ar viņu krievu valodā. Jo, ja to sākšu darīt, viņai zudīs iespējas un motivācija mācīties latviešu valodu.
V. Krustiņš: – Lindermana akcija ir vērsta politiskā virzienā. Vai arī mums nav politiskie akcenti skaidrojami – ka pirmām kārtām mēs iesim balsot par latvisku Latviju?
– Nereti par to esmu domājis. Vēsturiski raugoties, Latvija jau īsti nekad latviska nav bijusi, tāpēc rezervēti izturos pret konceptu “latviska Latvija”.
– Bet citās valstīs arī nav bijusi monoetniska situācija, arī Krievija nav bijusi īsti krieviska – kādus ārzemniekus Pēteris Pirmais veda iekšā Krievijā…
– Šo iekšpolitisko uzstādījumu par latvisku Latviju otra puse var ļoti viegli manipulēt, nosaucot to par klaju nacionālismu. Tikko paņemsim latviskas Latvijas karogu, tā būs ļoti veiksmīgs mērķis, pa kuru sist.
– Bet no kā vairāk jābaidās – no tā, ka mums sviedīs ar akmeni, vai no kā cita – ka nespēsim pietiekami droši nostāvēt savās pozīcijās?
– Šī ir integrācijas bāze: mums ir Latvija, kurā ir latviešu valoda. Te atbrauc un dzīvo zviedri, turki, kuri runā latviešu valodā, – es daudz tādu cilvēku pazīstu, viņi ir integrējušies, bet viņi nav latviskas Latvijas daļa. Taču vide ir latviska, jo mēs runājam latviešu valodā un mūsu kultūras vērtības ir līdzīgas. “Latviska Latvija” ir pakļauta manipulācijām tāpēc, ka tas ir izslēdzošs koncepts.
– Man ļoti nepatīk, ka mēs tā baidāmies no latviskuma. Bet kādai tad jābūt Latvijai un kādai jābūt valsts kultūras politikai?
– Nesen literāti pauda satraukumu, ka no “Latvijas valsts mežiem” Kultūrkapitāla fondam iedoti 800 000 latu, taču latviešu literatūra no tā nav dabūjusi ne santīma. Latviešu literatūrai bibliotēkās ir atvēlēti 4000 latu visam gadam, kurpretim Igaunijā tādam nolūkam ir pusotrs miljons.
– Vai uzskatāt, ka latvieši ir pārāk pārkrievojušies?
– Tā es neteiktu, taču latvietis ir ļoti atvērts potenciālai pārkrievošanai. Ja viņš tāds nebūtu, tad Latvijā nebūtu situācijas, ka amatpersonas var pateikt, ka tradicionāli Latvijā pieraduši klausīties pārraides krievu valodā. Man ir satelītantena, skatos, ka Igaunijā, tāpat kā mums, arī ir TV3 kanāls. Bet tajā nerāda tādus raidījumus kā Latvijas TV3, kas pārpērk Krievijā ražotu produkciju un ar to piesātina ēteru, jo mēs esam pieraduši tādu patērēt.
Attiecībā par politiķiem, kuri saka, ka viņiem ar krievu auditoriju jāstrādā viņu valodā, jāteic – jo vairāk šī saziņa notiks krieviski, jo vairāk uzturēsim reālu divvalodību. Ar katru soli, ko oficiāli publiskojam krievu valodā, šo situāciju tikai cementējam.
– Tad jau jūs uzskatāt, ka prezidentam arī vienmēr jārunā latviski?
– Domāju, jā.
– Kāda situācija ir mūzikas pasaulē? Latvijā ir arī citu tautu kori.
– Dziesmu svētku sakarā esam daudz sprieduši, kādā veidā cittautiešu grupas vairāk integrēt. Svētkos piedalās tie, kuri paši izrāda iniciatīvu, taču vēl daudzi varbūt jāpamudina. Esam domājuši, kā pasniegt roku pretim. Jo būtu lieliski, ja 15 000 dziedātāju vidū būtu arī kāds pulciņš Latvijas mazākumtautību pārstāvju. Ārzemju kori uz svētkiem brauc no visas pasaules, lai izbaudītu šo unikālo pieredzi.
– Vai daļu citu tautu mūzikas Dziesmu svētku repertuārā jūs nepieņemtu?
– Šie ir latviešu dziesmas svētki, īstā reize un vieta, kad turēt godā un augstu celt latviešu klasisko mūziku, un svētkus nevajag atšķaidīt. Ir ļoti daudz citu situāciju, kad var dziedāt citu dziesmas. Tajā pašā laikā pulkā ir aicināts ikviens nelatvietis, kurš vēlas vienoties uz šī fenomena bāzes.
