Ivars Bušmanis: Jāievieš naglomāti 0
Kārtējo reizi uz ceļa pārdūru automašīnai riepu un nozūdījos: “Kā naglas te uz ceļa nonāk!?” Kad Saeimas deputāti ceturtdien pirmajā lasījumā nobalsoja par iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu, man prātā ienāca risinājums: jāievieš naglomāti – naglu depozīta automāti!
Lūk, ekonomiskais pamatojums: izrautās naglas neviens nekrāj, lai nodotu metāllūžņu savācējiem. Reti kurš tās iztaisno, lai iedzītu vēl vienreiz. Tās izmet vai nu kopā ar vispārējiem atkritumiem, vai nomet zemē. Metāla zagļi ar tādiem sīkumiem nenodarbojas.
Mūs sasniegušajā aprites ekonomikā pienāktos tās atšķirot no kopējiem atkritumiem un pārkausēt derīgos metāla priekšmetos.
Naglas veikalā maksā 2 līdz 28 eiro kilogramā. Piemēram, viena jauna šīfera nagla veikalā maksā 12 centus. Par vienas naglas nodošanu naglomātā (ja to nesver un atmaksu neaprēķina pēc metāla svara) vajadzētu atpakaļ saņemt 10 centus.
Kāds ekonomiskais un vides efekts, ja no šīfera jumta pāriet uz dakstiņu vai niedru jumtu! No vecajām naglām vien varētu jaunu metāla lokšņu jumtu iegādāties!
Protams, naglomātu izvietošana būvmateriālu veikalos prasītu papildu līdzekļus, ko nedrīkstētu uzlikt valsts budžetam. Ekonomikai jābūt ekonomiskai! Pie naglas cenas jāpieliek vēl piecus centus. Un tā šīfera nagla maksātu 27 centus! Dārgi?
Katrs, kurš to iedzītu jumtā, zinātu, ka tad, kad pie jumta maiņas to izvilks, varēs atpakaļ saņemt desmit centus.
Arī plastmasas pudeļu depozītu sistēmu daudzi nepieņem. Nav ko deputātiem klausīties Kasparā Zakulī, AS “Zaļais punkts” direktorā, kurš liek priekšā aprēķinus, ka depozītu sistēmā parasti tiek savākti 2% atkritumu.
Kaut arī depozītam derīgās plastmasenes ir apmēram 27% no kopējā atkritumu apjoma. Arī man nevajag, lai savāc visas naglas. Pietiktu, ka kājāmgājēji savāktu tās dažas, kas mētājas uz ceļa.
Nav jāņem vērā Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāju Ināru Šuri, kura pudeļu depozīta sistēmas ieviešanas izmaksas 25 miljonu eiro apmērā uzskata par pārāk dārgu.
Nu un tad, ka Lietuvā divu gadu laikā depozīta sistēmas ieviešanas dēļ radušies zaudējumi 4,8 miljoni eiro apmērā. Uzturēt tīru vidi vienmēr ir dārgāk nekā atstāt netīru.
Nav jāuzklausa Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidenta Henrika Danusēviča gaudas par 30 dažāda veida pudelēm, kuram jāmeklē katram sava uzglabāšanas vieta un automašīna. Vācijā, lūk, atrod vietu. Tur katra veida pudele jāved uz citu veikalu un sistēma strādā!
Nav jāņem vērā tos lauku ļaudis, kuri pašlaik plastmasas pudeles pagasta centrā liek atsevišķā konteinerā. Atlasīs pudeles maisā un, kad reizi gadā brauks uz teātri Rīgā, tad visi kopā autobusā aizvedīs uz pudeļomātu.
Klausieties uz biedrības “Vides izglītības fonds” valdes locekli Jāni Ulmi, kurš, to visu apkopjot, secinājis: “Interpretējot Latvijā pieejamos datus, nav neviena argumenta, kas izturētu kritiku dzeramā iepakojuma depozīta sistēmas neieviešanai.”
Ticiet vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Kasparam Gerhardam (“VL-TB”/LNNK), ka “iepakojuma depozīta sistēmas ieviešana var būt sistēmisks risinājums Latvijas piekrastes piesārņojuma mazināšanai”.
Lūk, garīgās izaugsmes ceļa piemērs – ministrs, kurš sākumā bija pret šādu sistēmu, valdīšanas laikā ir kļuvis par tās ieviesēju!
Kad valdība VARAM priekšlikumu apturēja, viņš ar savu jauneklīgi dzirkstošo entuziasmu un zaļi domājoša cilvēka būtību pārliecināja partijas biedrus, kuri priekšlikumu Saeimā iesniedza kā deputātu iniciatīvu.
Zem viņa pārliecības spēka saguma arī atkritumu apsaimniekošanas uzņēmēji, un tie, kas ministra kabinetā iegāja ar savām domām, izgāja – ar priekšniecības domām.
Mēs sekosim! Nākamie ar saviem priekšlikumiem būsim mēs abi ar Latvijas Alus darītāju savienības izpilddirektoru Pēteri Liniņu. Viņš ar stikla pudeļu depozīta ideju un es – ar naglomātiem.
