Foto – Juris Kalniņš

Raitis Ivanāns vairāk nekā desmit gadus sev ceļu hokejā lauzis ar dūru palīdzību. Rīgas komandā “Dinamo” tā sauktā policista darbiņš viņam nav ne pirmajā, ne otrajā plānā, tāpēc 33 gadus vecais uzbrucējs ir gandarīts, ka beidzot var spēlēt hokeju.


Aizsargu terors

Lasītākie

“Latvija ir iegājusi Nāves spirālē! Ar čurainu lupatu jāpatriec!” Hermanis par politiķiem, kuri valsti ved uz “kapiem”

“Asaras acīs!” Tantiņas pie Matīsa kapiem tirgo puķu vainagus. Kāds izsauc policiju, bet viņa rīcība pārsteidz

7 iemesli, kāpēc jūs nespējat zaudēt svaru pat, ja pārtiekat tikai no vienas salāta lapas

Lasīt citas ziņas

– Esi aizvadījis deviņas spēles KHL, un droši vien ir pirmie secinājumi – ko biji gaidījis, un kā izrādījās īstenībā?

– Pat nezinu, ko biju gaidījis, bet te ir lieli ātrumi, daudz tehnisku spēlētāju. Labi slido, neapstājas – viss notiek ar virāžām. Runājot par “Dinamo” – man patīk, kā Peka Rautakallio komplektē un vada komandu. Sezonu sāku trešajā maiņā ar Meiju un Džeriņu, tad mani nobīdīja zemāk. Acīmredzot tur viņš redzēja manu vietu, un tas nav ne slikti, ne labi. Hokejs ir komandas sporta veids.

Pasūtīju durvis par 409 eiro un paliku “bešā”! Populārs internetveikals piesaka maksātsnespēju, naudu pircēji neatgūst

No jaunā VID likuma pazudusi norma, kas veicinātu VID atklātību par pašu veiktajām pārbaudēm

Jaunā nedēļa iesāksies ar skarbiem laikapstākļiem, kas pēc tam uzlabosies

– Pirmajā spēlē laukumā biji 16 minūtes. Vari atcerēties, kad iepriekš bijis tik liels spēles laiks?

– Tik daudz, šķiet, nekad neesmu spēlējis, bet izturēju bez problēmām. Sagatavošanās cikls ilga divus mēnešus, visi esam labā kondīcijā. Lielajos laukumos nebiju spēlējis 17 gadus, bet nekas – pieradu. Reizēm gan šķiet, ka apmale ir pārāk tālu – eju veikt spēka paņēmienu, bet laukums vēl nebeidzas. Spēka spēli ir grūtāk uzspēlēt, taču nav nemaz tik traki.

– Artūrs Kulda teica: ja laukumā ir Ivanāns, pretinieki cenšas galvu nelaist lejā. Esi ievērojis, ka pret tevi ir respekts?

– Jā, protams, īpaši aizsargi cenšas ātrāk ripu izmest no zonas. Ziemeļamerikā ir tā, ka atdod piespēli, bet pretspēlētājs zina, ka spēka paņēmienu tāpat pret viņu pabeigs, un ir tam gatavs. Šeit daudzi atslābst – atdod un domā, ka viss beidzies, bet es cenšos iet līdz galam.

Paziņas no Čehovas

– Pagaidām tev nav bijusi neviena saķeršanās – ne kautiņu, pat ne pagrūstīšanās. Pašam negribas vai pretinieki bīstas?

– Tas nav vajadzīgs – uzsist pretiniekam pa galvu un dabūt divas minūtes? Jāspēlē hokejs. Nav tādi brīži bijuši, kad es justu, ka vajag. Ikviens grib spēlēt hokeju, arī tāda tipa spēlētāji kā es. Ļoti patīkami, ka varu vairāk koncentrēties hokejam, nevis domāt par kaušanos. Zināmā mērā – tas ir tas, ko vienmēr esmu gribējis. Tajā pašā laikā līdz šim man bija cita loma, un tā man ļāva hokejā izsisties.

– Ar maiņas partneriem Elviju Biezo un Māri Bičevski esat pārrunājuši, ka viņi var atļauties arī provocēt sāncenšus, jo zina, ka tu neļausi darīt pāri?

– Par to neesam runājuši, viņi zina savus pienākumus, un es – savus. Man prieks, ka viņi ir darbarūķi. Zini, kā jaunajiem mēdz būt – pieraduši jauniešu komandās būt līderi, bet pie pieaugušajiem ceturtajā maiņā nevar uzspēlēt, slinko. Šie džeki saprot savu lomu, mazākumā spēlē. Malači!

– Piektdien “Dinamo” būs mājas spēle pret Čehovas “Vitjazj”. Rīgā par to jau runā. Ar kādām sajūtām pats gaidi šo maču?

– Tāpat kā visus pārējos. Viņiem ir pāris hokejistu… Negribas uzkurināt publiku, pasakot kaut ko lieku. Skaidrs, ka tā ir rupja komanda, bet nav arī tā kā pagājušajā gadā. Tas bija kauns līgai un hokejam, ka jāskraida pa laukumu pakaļ spēlētājiem. Ziemeļamerikā šie paši kaušļi tā nerīkojās. Viņi jau arī nav vainīgi – ja liek tā darīt un par to maksā… Ja es par to parakstītos, arī nebūtu citu variantu.

– Daži personāži no “Vitjazj” tev ir pazīstami.

– Jā, ar Trevoru Gili vienreiz kāvos NHL, atceros visu, bet stāstīt negribu. Nekāda veca naida katrā ziņā mums nav. Ar Džeremiju Jablonski esmu kopā spēlējis Milvoki. Vispār es nesekoju, kā policistiem sokas KHL – kur viņi spēlē, cik minūtes pavada laukumā. Īsti nemaz nezinu, kur to var paskatīties.

Krievija nav 
Havaju salas

– Kurā brīdī tu saprati, ka NHL vairs neizdosies atgriezties?

– Ceturtās maiņas spēlētājs, gūstot traumu, no sastāva attālinās. Nākamie stāv rindā un dara visu to pašu. Ja tu esi Speca vai Alfredsons, tevi gaidīs, bet tādiem kā es – nāk jaunie, un viss. Pērn “Flames” viss mainījās, spēle negāja un jau varēja saprast, ka es tur neesmu vajadzīgs. Bet, zinot savas spējas, domāju, ka lielajā līgā izdarīju maksimumu. Par “Kings” laiku ir ļoti labas atmiņas, Losandželosā katru dienu spīd saule, tu spēlē hokeju.

– Ir palikuši draugi, ar kuriem uzturi sakarus?

– Reizēm sarakstos ar Aleksandru Frolovu (tagad Omskas “Avangard”), bet esmu spēlējis 800 komandās, tā ka ar visiem nevar kontaktēties (smejas).

– Savulaik pirms došanās uz ASV paspēji pabraukāt arī pa turnīriem Krievijā?

– Nē, varbūt tikai Maskavā biju kaut kad ap 1990. gadu. Kādas tagad atziņas? Halles diezgan normālas – vismaz tur, kur pagaidām esam bijuši. Tikai lidostas, krāmēšanās, papīri un gaidīšana ir nogurdinoša. Braucām no Maskavas uz Jaroslavļu un tālāk uz Ņižņijnovgorodu ar autobusu, bija ne īpaši patīkami, sastrēgumi drausmīgi. Kontrasts ar ASV ir liels, bet tāda ir pasaule – ne visur izskatās kā Havaju salās. Paldies Dievam, ka dzīvojam Latvijā, te tomēr ir eiropeiskāk.

Ar izlasi uz Sočiem

– Latvijas izlases galvenais treneris Teds Nolans teica, ka tevi noteikti aicinās uz izlasi. Kādas pašam domas – gribas?

– Iepazināmies, kad Nolans bija Latvijā. Visi grib spēlēt izlasē, bet vēl jau līdz tam ir laiciņš. Man būtu uguntiņa cīnīties, lai gan 33 gados automātiski esi vecais. Savu vecumu tā nejūtu, nespēlēju pa 20 minūtēm, tā ka spēka pietiek. Man ir bijis tikai viens pasaules čempionāts – 2008. gadā, bija patīkami spēlēt, bet toreiz īsti nesanāca ne komandai, ne man.

– Piedalīties olimpiskajās spēlēs?

– Tas būtu interesanti. Īpaši neesmu par to domājis, bet būtu forši. Rodrigo Laviņam ir trīs olimpiskās spēles, būtu priecīgs, ja man vismaz vienreiz izdotos. Tas būtu labs ieraksts manā biogrāfijā.

– Cik ilgi gribi spēlēt hokeju?

– Gribētos pēc iespējas ilgāk. Hokejā jau galvenais ir uzvaras – ja uzvari, tad viss mainās: saule spīd košāk, ģērbtuvē labāka atmosfēra un treneri nav pikti. Kad zaudē, viss iet uz otru pusi. Esmu priecīgs būt “Dinamo” – forši komandas biedri, treneri, laba organizācija. Un mūsu skatītāji! Kaut ko tādu es nekur neesmu piedzīvojis.

– Cīņa par vietu “Dinamo” sastāvā ir tāda pati kā savulaik NHL vai tomēr nav tik traki?

– Varbūt tik traki nav, taču neviens nav neaizstājams. Mēģinu katru maču nospēlēt iespējami labāk, lai nebūtu iemesla mani nosēdināt malā.