Itālijas dienvidu pērles : Krāšņā Amalfi piekraste, Vezuvs un Kapri sala 0
Jau otro gadu augusta pēdējo nedēļu abi ar dēlu pavadījām Itālijas dienvidos – Kampānijas reģionā. Pērn galvenokārt iepazinām Romu un tad devāmies dienvidu virzienā: uz Neapoli, Amalfi piekrasti un Kapri salu. Tā kā nebijām ceļojumu izplānojuši pietiekami apdomīgi, pietrūka laika skaisto vietu pamatīgākai apskatei. Paziņas brīnījās, ka atkal gatavojamies doties uz to pašu pusi, un es sacīju – šis novads ir tā vērts! Šogad mūžīgajā pilsētā tikai pārnakšņojām un uzreiz posāmies uz Kampānijas galvaspilsētu Neapoli.
Vezuva pakājē
Ierodoties Neapolē pirmo reizi, slavenā pilsēta šokēja. Bijām rezervējuši numuru nelielā uz daudzstāvu nama jumta iekārtotā ģimenes viesnīcā centrālās dzelzceļa stacijas tuvumā. Internetā ievietotie fotoatttēli kārdināja ar skaistiem skatiem uz pilsētu un Vezuvu no putna lidojuma, taču, kamēr nokļuvām līdz turienei, bijām šausmu pārņemti. Neizprotami haotiska satiksme, visapkārt piemēslots, noziedzīga izskata ļaudis… Jau iepriekš bijām saņēmuši saimnieka elektroniskā pasta vēstuli ar brīdinājumu uzmanīties no zagļiem. Sudraba ķēdīte man nešķita laupīšanas vērta, taču viņš, to ieraudzījis, ieteica noņemt. Iespaids par pilsētu bija sabojāts, baidījos doties laukā. Satumstot baudījām vīnu un krāšņus panorāmas skatus no viesnīcas jumta plašās terases, vienlaikus šausminoties par netīrību uz ielas.
Kaut gan Neapolē ir daudz kultūrvēsturisku objektu, izmantojām pilsētu galvenokārt kā tramplīnu, lai ar vilcienu dotos uz Sorento, kur sākas krāšņā Amalfi piekraste, Vezuvu, kā arī ar prāmi uz Kapri salu.
Tiesa, šogad mans priekšstats par Kampānijas galvaspilsētu mainījās. Apmetāmies vienā no Neapoles lielākajām viesnīcām netālu no ostas. Šeit apkārtne nebija tik biedējoša, un, kaut arī biju dzirdējusi ieteikumus tūristiem pa spāņu kvartālu drošības apsvērumu dēļ nestaigāt, devāmies uz turieni iepazīt Neapoles kolorītu. Šaurajās, tumšajās ieliņās ar neiztrūkstoši žūstošo veļu viss bija mierīgi, un man te iepatikās.
Neapoles apkaimē itin visur dominē Vezuva siluets, kura izvirdums mūsu ēras 79. gadā apraka Pompejas, Herkulānu un Stabiju. Uz Herkulānu un Pompejām devāmies ar Circumvesuviana vilcienu, bet uz Vezuvu no Herkulānas mūs aizvizināja mikroautobuss, kura vadītājs atvēlēja noteiktu laiku pastaigai, lai pēc tam nogādātu mūs atpakaļ.
Gandrīz 1300 metrus augstā vulkāna apmeklējums bija liels piedzīvojums, jo nekad iepriekš nebijām uzturējušies blakus krāterim. Tas šim ugunsspļāvējam ir 600 metrus plats un 200 metrus dziļš. Reizumis no tā izplūst dūmu mākonītis, taču, par laimi, kopš 1944. gada tas nav izvirdis.
No šejienes paveras brīnišķīgs skats uz Neapoles līci un Kampāniju. Tomēr tā apkaimē nevar justies pavisam droši, jo vulkanologi uzskata, ka tas atkal varētu kļūt aktīvs. Taču pagaidām vietējie iedzīvotāji ir tikai ieguvēji, jo vulkāns daudziem nodrošina darbu tūristu apkalpošanā. Pie ieejas ērtākai staigāšanai izsniedz pamatīgas koka nūjas un pēc tam – apmaiņā pret sīknaudu vulkāniskā ieža gabaliņu. Šeit var iegādāties lavas izstrādājumus, no Vezuva nogāzē augošām vīnogām gatavoto vīnu “Lacrima Christi”, kas tulkojumā nozīmē “Kristus asaras”, un citus suvenīrus.
Senās Pompejas, kādas tās bijušas agrāk, atklājās, kad 1748. gadā šeit sāka veikt izrakumus. Te saglabājušies senatnīgie māju uzraksti, ielu bruģis un dažviet sienu gleznojumi. Herkulānā daudzas ēkas palikušas neskartas un labi iekonservējušies vairāki sadzīves priekšmeti, jo to pārklāja bieza, vietām vairāk nekā desmit metrus dziļa dubļu kārta. Te gāja bojā mazāk iedzīvotāju, taču Pompejās, kas cieta no vulkāna karstajiem pelniem un akmeņiem, – bija gandrīz divi tūkstoši upuru. Šodien apskatāmas iespaidīgas ģipša skulptūras, kas atlietas no katastrofas brīdī lavā iecementētajiem cilvēku ķermeņiem.
Pompeju teritorijā veikti izrakumi vairāk nekā 50 hektāru platībā, tādēļ senās pilsētas pienācīgai apskatei vērts atvēlēt visu dienu. Herkulānu var izstaigāt nedaudz īsākā laikā. Tiem, kuriem patīk kolorītas itāļu stila ieliņas, iesaku iegriezties arī jaunajā pilsētā, kas atrodas blakus drupām.
Pompejās piedzīvojām muļķīgu negadījumu – tā kā nevirzījāmies pa kartē norādīto maršrutu, bet vēlējāmies vispirms gruvešus aplūkot no malas, nemanot izgājām no teritorijas. Sargs, kurš nodrošina, lai neviens nestaigātu pretējā virzienā, būdams īsts burta kalps, atpakaļ vairs neielaida, tādēļ biļetes nācās pirkt otrreiz…
Kapri. Joprojām neiepazīta
Ne velti Kapri ar tās augstajām, nepieejamajām kaļķakmens kraujām pasakaini zilās Tirēnu jūras ielokā atzīta par vienu no skaistākajām pasaules salām – miniatūru paradīzi, no kuras nevienam negribas atgriezties. Sezonas laikā te ik dienu ierodas vairāk nekā desmit tūkstoši apmeklētāju. Tūrisma ceļvežos rakstīts, ka salas apskatei jāatvēl vismaz diena, taču, manuprāt, lai to kārtīgi izbaudītu, vajadzīgas ne mazāk kā trīs dienas.
Kapri iepazīšana vienmēr sākas kuģu un laivu piestātnē “Marina Grande”. Šeit atrodami arī transportlīdzekļi, kas vizina apkārt salai un ved uz slaveno Zilo grotu. Uz salas galveno tāda paša nosaukuma pilsētu var uzkāpt pa kāpnēm. Augšupceļš ir diezgan stāvs, turklāt ik pēc soļa gribas apstāties, lai apbrīnotu dabas skaistumu un iemūžinātu to fotoattēlos. Spēkus var aiztaupīt, braucot augšup ar funikulieri, tiesa, tad jāpagaida rindā.
Ceļā uz “Villa Jovis” – Romas imperatora Tibērija villas drupām, kas atrodas salas puses pašā galā (334 m vjl.), mūs uzrunā šarmants pavecs itāļu kungs, mudinādams paiet nostāk no takas, lai aplūkotu, pēc viņa vārdiem, grande panorame, un rādītais patiesi ir atlīdzības vērts.
Pa gleznainajām Kapri ieliņām var klejot stundām ilgi, taču labāk pataupīt spēkus, lai nokāptu lejup pa klintī 1902. gadā izbūvēto Krupa ceļu (Via Krupp), kuru pelnīti mēdz dēvēt par mākslas darbu. Iepriekš vērts apskatīt ziedos slīgstošo Augusta dārzu, no kura terases paveras lielisks skats uz slavenajām jūras klintīm (faraglioni).
Pagājušajā gadā kājām izstaigājām salas Kapri pilsētas pusi, taču neiepazinām otru pilsētu – Anakapri, kurā atrodas populārā zviedru rakstnieka Aksela Muntes villa. Tādēļ šogad naktsmītni meklējām šajā salas daļā, secinot, ka tūrisma sezonas laikā visā Kapri salā, tāpat kā Amalfi piekrastē, cenas ir krietni augstākas nekā Romā un Neapolē. Būdami ekonomiskās klases ceļotāji, izvēlējāmies vienu no vislētākajiem variantiem pie pacēlāja uz “Monte Solaro” virsotni (589 m vjl.), zinādami, ka viesnīca atrodas augstu kalnā un ir grūti pieejama. Izrādījās, ka prātīgāk tomēr būtu bijis pārnakšņot Kapri pusē un uz Anakapri doties ar mazo busiņu. Tā kā ar čemodānu tajā nevarējām iekļūt, nācās braukt ar taksometru, kas sagādāja papildu izdevumus, taču tas bija tā vērts, jo tie šeit ir īpaši – balti kabrioleti, aprīkoti ar aizslietni pret saules stariem un lietu. Vadītājs brīdināja, ka tik augstu nevarēšot uzvest, un zvanīja viesnīcniekam, ka esam ieradušies, kurš atbrauca mums pretim un veda stāvus augšā kalnā. Teju visa sala bija palikusi zem kājām, bet tālumā pavērās skats uz Neapoles līci, tuvējām Pročidas, Iskijas un citām salām. Saimnieks piekodināja nenokavēt saulrietu, un jau pēc brīža devāmies šaurajās Anakapri ieliņās, kur tikām laipni gaidīti suvenīru tirgotavās. Te piedāvā arī Kapri smaržas, kuru gatavošanas tradīcijas turpinās, kopš tās 1380. gadā aizsāka kartēziešu mūki. Vīriešu smaržu aromātu pamatā ir “Monte Solaro” vāktā rozmarīna esence, bet sieviešu – savvaļas neļķes ēteriskā eļļa.
Nākamajā rītā, gaiļu dziesmu modināti, vispirms kāpām lejup aplūkot Sanmikelu (327 m vjl.). Nav nekāds brīnums, ka zviedru ārsts un rakstnieks savu villu uz imperatora Tibērija pils drupām uzbūvēja šajā pasakaini skaistajā vietā. Vairums ir lasījuši viņa populārāko darbu “Stāsts par Sanmikelu”, kurā atspoguļota ēkas celtniecības gaita, kas notika no 1896. līdz 1910. gadam. Tagad te plīvo zviedru karogs, jo villa ir Zviedrijas valsts īpašums.
Viss saglabājies, kā Aksels Munte rakstīja – māju ar kapelu savieno baltu kolonnu rinda ar vīnogulāju vītnēm, ciprešu gatve, dārzā sapulcētas marmora dievu un bronzas imperatoru statujas, starp efejām skraidelē ķirzakas. Nams, kā vēlējās rakstnieks, ir atvērts vējam, jūras šalkoņai un saulei, kaut gan, kā zināms, spožā gaisma nenāca par labu viņa slimajām acīm.
Kapri, gluži kā Ēdenes dārzā, arvien esot saulains laiks, taču mums nepaveicās. Tomēr, kaut bija jūtama negaisa tuvošanās, bruņojušies ar lietusmēteļiem, devāmies jūras virzienā, lai, kā ieplānots, staigātu pa dabas takām. Kad jau bijām mērojuši krietnu ceļa posmu, sāka dārdēt pērkons, zibināt zibens un koši zilā jūra pārtapa pelēkā klajumā. Plānais polietilēns no pamatīgā lietus gāziena nespēja pasargāt. Ceļš pārvērtās par mutuļojošu ūdens straumi. Palika neaplūkotas krāsu un gaismu spēles Zilajā grotā, kā arī sala no “Monte Solaro” virsotnes – ar laivām sliktos laika apstākļos nevizina un pacēlājs nedarbojas. Caurcaurēm slapji un nosaluši vairs nespējām baudīt šejienes romantiku un devāmies tālāk – uz Sorento, kas izvietojusies pie stāvas klinšu sienas. Ne velti šarmantajai pilsētai veltītas dziesmas, tomēr manā ceļojuma spilgtāko iespaidu topā tā nez kāpēc neiekļuva. Gājām garām slavenajai Tritones villai, taču augstais mūra žogs liedza aplūkot tās izslavēto skaisto dārzu. Pilsētiņa palika atmiņā arī ar jaukajiem suvenīru veikaliem, kur iepirkties par pieņemamām cenām.
Amalfi vilinājums
Kurš nav bijis Amalfi, tas nepazīst Itāliju, sacījis kāds šīs zemes labs zinātājs, un viņam var piekrist. Brauciens pa Amalfi klinšainās piekrastes 54 kilometrus garo serpentīnveida ceļu, kas saista ostas pilsētas Sorento un Salerno, bija īsts piedzīvojums – autobuss pīpināja pirms katra līkuma un brīžiem apstājās, lai samainītos ar pretimbraucošo transportlīdzekli.
Pērn no Sorento ar autobusu aizbraucām līdz Amalfi – piekrastes galvenajai pilsētai, bet šogad tuvāk iepazinām arī citas šejienes pērles: Pozitāno un Ravello. Kalnu nogāzēs terasēs būvētās pilsētiņas un iekoptie dārzi izskatās krāšņi, taču grūti iedomāties iedzīvotāju ikdienu, jo lielākoties pie mājām ielu nav. Pārvietoties iespējams galvenokārt pa šaurām, starp ēkām iespiestām ietvēm un šķietami bezgalīgi garām kāpnēm.
Amalfi apmetāmies mazā dzīvoklītī pilsētas galvenajā un patiesībā vienīgajā ielā ar burvīgu skatu uz pretim apbūvēto klinti. Tāpat kā iepriekšējos ceļojumos šādu naktsmītni izvēlējāmies, lai paši varētu gatavot maltīti. Tiesa, mums pietrūka lielveikalu, kur atrodams plašs produktu klāsts. Amalfi piekrastē tirgotavas ir mazas, un tajās lielākoties pārdod suvenīrus, itāļu īpašos makaronus, kā arī šejienes sulīgos un aromātiskos citronus. Tie atzīti par vieniem no labākajiem pasaulē, turklāt dažu šķirņu augļi ir melones lielumā. Te var nopirkt dažādas no tiem darinātas preces – ziepes, konfektes un izslavēto liķiera Limoncello, kuru daudzviet gatavo turpat veikalā. Jāatzīst, ka šis pievilcīgi dzeltenais dzēriens mūsu garšas kārpiņām neiepatikās, kaut nogaršojām dažādu ražotāju piedāvājumu. Toties svaigi spiestu citronu sulu gan malkojām ar baudu.
Bagātīgā izvēlē piedāvā vietējo keramiķu darinājumus. Diemžēl man gadījās iegādāties kādu itāliska izskata trauku, uz kura tikai mājās ieraudzīju uzrakstu “Made in China”, tomēr ceru, ka vismaz apgleznots tas bija šeit.
Pilsētiņas lielākais lepnums ir 9. gadsimtā celtā un 13. gadsimtā rekonstruētā katedrāle ar krāšņu fasādi un iespaidīgām bronzas durvīm. Tepat blakus atrodas Paradīzes klosteris, kur majestātiskos sarkofāgos dus pagātnes dižciltīgie pilsoņi.
Krietni augstāk (350 m vjl.) virs Amalfi atrodas Ravello, ko, stāstot par Landolfo Rufolo piedzīvojumiem, aprakstījis Džovanni Bokačo “Dekameronā”. Šī viduslaikos uzplaukumu piedzīvojusī pilsētiņa izceļas ar krāšņām piekrastes ainavām, kas iedvesmojušas Rihardu Vāgneru radīt operu “Parsifāls” un citus darbus.
Uz Ravello devāmies ar nelielu busiņu, kurš aizveda līdz galvenajam laukumam. Tepat atrodas nozīmīgākais apskates objekts – 13. gadsimtā celtā Rufolo villa, kuras īpašnieki bijuši lieli mākslas mīļotāji. Tagad šeit notiek Riharda Vāgnera mūzikas un citi koncerti. Īpašas uzmanības vērts ir divos līmeņos iekārtotais krāšņais dārzs. Vienīgā vilšanās – laiks bija apmācies un jūra neizskatījās tik pasakaini zila kā bukletu attēlos.
Otrs Ravello lepnums ir Čimbrones villa – bijusī neapoliešu aristokrātu lauku māja. Itāliskā uzrakstā uz sienas minēts Grētas Garbo vārds, kura acīmredzot šeit kādreiz apmetusies. Tagad ēkā iekārtota viesnīca, kurā, kā pārliecinājāmies interneta vietnē booking.com, visi numuri ir pastāvīgi rezervēti, blakus atrodas helikopteru nosēšanās laukums. Apkārt plešas sešus hektārus liels parks, kas apvieno itāļu un angļu ainavisko dārzu iezīmes. Vietējo un eksotisko augu dažādību papildina strūklakas, tempļi, paviljoni, statujas. Šķiet, šāds sajaukums radies tādēļ, ka villu pēc mīļotās sievas nāves, sirgdams ar smagu depresiju, 1904. gadā iegādājās angļu lords Ernests Viljams Bekets un, pateicoties skaistajai vietai, atkal sāka izjust dzīves garšu.
Tomēr vēl vairāk Amalfi piekrastē mums patika Pozitāno daudzkrāsaino māju rindas. No šejienes mērojām daļu no dabas draugu iecienītās Dievu takas (“Sentiero degli Dei”), kas saista ciematus Montepertuso (350 m vjl.) un Nocelli (420 m vjl.). Neviļus bijām izvēlējušies grūtāko pārgājiena maršrutu, jo ceļš lielākoties veda pret kalnu – nedaudzie šeit sastaptie tūristi nāca pretējā virzienā. Te staigāja arī kāds itāļu mīlētāju pāris, savus iespaidus par ainavu izsakot ar vārdu paradiso! Citādi jau šejienes skaistumu nevar aprakstīt. Ceļojuma praktiskā puse
Lai ietaupītu, ceļā uz Romu izmantojām aviosabiedrības “Lufthansa” pakalpojumus, pārsēžoties Frankfurtē, kas izmaksāja 134 latus.
Ekonomējot naudu ātrvilciena biļetēm, tās iegādājāmies internetā jau vairākus mēnešus iepriekš. Šādi no Romas uz Neapoli tās maksāja 19 eiro, bet no Salerno uz Romu – 24 eiro. Brauciena dienā izdevumi būtu krietni lielāki.
No Neapoles uz Kapri atkarībā no ūdens transporta veida var nokļūt 40 minūšu līdz stundas laikā par aptuveni 20 eiro, bet no Sorento, maksājot ap 15 eiro, 20 līdz 50 minūšu laikā.
Ja Amalfi piekrastē paredzēts vairākkārt braukt ar autobusu, izdevīgi ir nopirkt biļeti 24 stundām par 7,60 eiro. Neinteresējāmies, vai šeit iespējams nomāt automašīnu, jo šaurības dēļ tas nebūtu prātīgi.
Biļete gan Pompejās, gan Herkulānā maksāja 11 eiro, Sanmikelā un Čimbrones villas parkā – 7 eiro, bet Rufolo villā – 5 eiro.
