Itālijā satraukti par provinču pārvāciskošanu 0
Valsts valodas lietošanas problēmas pastāv ne tikai Latvijā un citās valstīs, kas piedzīvojušas ilglaicīgu okupāciju un organizētu citās valodās runājošo ievešanu, bet arī lielās un no valodas viedokļa šķietami neapdraudētās zemēs, piemēram, Itālijā.
Šīs valsts iedzīvotāju leksikā arvien vairāk dzirdami no svešvalodām aizgūti vārdi, bet ziemeļu pierobežas provincē Bolcāno kļūst aizvien neiespējamāk atrast kādu norādi itāliešu valodā, jo to izskauž vācu valoda.
Lielās valodas nav jāaizsargā?
Itāliešu valoda ir divpa dsmitā visvairāk runātā valoda pasaulē, to par savu dzimto valodu uzskata aptuveni 70 miljoni pasaules iedzīvotāju, un pavisam šajā valodā spēj sazināties 120 miljoni cilvēku. Taču vienlaikus nav nevienas iestādes vai organizācijas, kas rūpētos par itāliešu valodas aizsardzību vai jaunu gramatikas normu izstrādi, kā tas notiek daudzās Eiropas valstīs, piemēram, Francijā, Spānijā vai Portugālē. Turklāt atšķirībā no citām Es valstīm Itālijas konstitūcijā nav norādes uz itāliešu valodu kā valsts valodu.
Ja Latvijā ir pieņemts katru svešvārdu un arī personvārdus latviskot, Itālijā nekas tamlīdzīgs nenotiek. Visi personvārdi tiek rakstīti oriģinālvalodā, un arī to izrunā itālieši cenšas tuvoties oriģinālvalodai. Tāpat notiek ar terminiem, kas tiek ieviesti no svešvalodām.
Piemēram, informātikā ļoti bieži tiek lietoti angliskie nosaukumi: computer, file, scanner, software utt. Un šie vārdi arī izrunāti tiek kā angļu valodā, nevis saskaņā ar itāliešu valodas burtu izrunu. Modē ir arī franču vārdi, kā fuseaux, foulard, plisse, griffe un citi. Cīsiņus itālieši dēvē par wurstel, kas ir no Vācijas dienvidu dialektiem aizgūts nosaukums.
Obligātā divvalodība klibo
Lai gan itālieši reti uztraucas par savas valodas likteni, beidzamajā laikā sabiedrības diskusijas izraisījis Bolcāno provinces prezidenta Luisa Durnvaldera solījums atjaunot vāciskos vietvārdus. Komentējot šo ziņu, plašsaziņas līdzekļi atgādina, ka jau tagad norādes uz Bolcāno autoceļiem pārsvarā ir tikai vācu valodā, nevis itāliski un vāciski, kā paredzēts reģiona statūtos.
Bolcāno province ir daļa no Trentino-Alto Adidžes jeb Dienvidtiroles autonomā reģiona, kur, pēc statūtiem, ir divas oficiālās valodas: itāliešu un vācu, kā arī oficiāli atzīta minoritāšu valoda – ladīņu (nejaukt ar latīņu valodu; ladīņu valodā runā ap 55 000 cilvēku Trentino-Alto Adidžes un Veneto reģionā). Līdz Pirmajam pasaules karam šī teritorija piederēja Austroungārijai, Tiroles apgabalam, taču 1919. gadā apmēram divas trešdaļas no Tiroles tika atdalītas un anektētas Itālijai. Starp abiem pasaules kariem un it īpaši fašisma periodā Itālijas valdība aktīvi centās pāritalizēt šīs teritorijas, slēdzot vācu skolas un aizstājot visus vāciskos vietu nosaukumus pret itāliskiem. Pēckara gados reģionā izvērsās sadursmes starp vācvalodīgajiem un itāliešiem, un tās beidzās tikai 1972. gadā ar Itālijas un Austrijas vienošanos par vācvalodīgo iedzīvotāju aizsardzību un autonomijas piešķiršanu šim reģionam.
Tagad Trentino-Alto Adidžē līdztekus tiek izmantotas trīs valodas, kuras māca skolās un lieto reģiona iestādēs. Visiem reģiona pārvaldes darbiniekiem ir jābūt divvalodīgiem – brīvi jāpārvalda vismaz itāliešu un vācu valoda. Ladīņu valoda nav obligāta, tomēr iedzīvotājiem tiek nodrošināta iespēja sazināties ar valsts iestādēm arī ladīniski.
Taču šajā šķietamajā idillē, kur brālīgi sadzīvo trīs valodās runājošie, viss nebūt nerit tik gludi. Bolcāno province jau pirms pāris gadiem saņēma aizrādījumus no Romas par to, ka uz autoceļiem ir norādes tikai vācu valodā. Tomēr valdības aicinājums izvietot norādes divās valodās ir palicis ignorēts, un tagad provinces vadītājs Durnvalders, kurš savās preses konferencēs runā vāciski un sola atjaunot senos vāciskos vietvārdus, liek domāt, ka šajā Itālijas daļā drīz aizsardzība būs nepieciešama itāliešu valodai.
Sicīlijā vietvārdus raksta albāniski, Triestē – slovēniski
Trentino-Alto Adidže nav vienīgā Itālijas daļa, kur paralēli itāliešu valodai arī oficiālos dokumentos vai ceļa zīmēs tiek izmantotas citas valodas. Itālijas konstitūcijas 6. pants nosaka, ka “Republika ar atbilstošām likuma normām aizsargā vēsturiskās minoritāšu valodas”. Mazākumtautību valodu aizsardzības normas ir iekļautas ne tikai Trentino-Alto Adidžes, bet arī Aostas un Sicīlijas reģiona statūtos.
Aosta atrodas pie robežas ar Franciju. Šajā reģionā 1921. gadā 91% iedzīvotāju sazinājās franciski, un joprojām franču valodu par savu dzimto valodu uzskata apmēram piektā daļa reģionā dzīvojošo.
Aostas skolās franču valodai tiek atvēlētas tikpat daudz stundu, cik itāliešu valodas apguvei, un visi oficiālie dokumenti tiek tulkoti franciski. Sicīlijā līdzīga aizsardzība tiek nodrošināta albāņu valodai, bet tikai vienā ciematā – Piana Degli Albanesi, kur no 6000 iedzīvotāju 95% ir albāņi.
Friuli-Venēcijas Džūlijas autonomais reģions atrodas pie robežas ar Slovēniju, un, lai gan tā statūtos nav paredzēta īpaša slovēņu valodas aizsardzība, nedz tai ir piešķirts oficiālas valodas statuss, arī te iepriekšējos gadu desmitos ir noslēgtas starptautiskas vienošanās, kas paredz arī slovēņu valodas lietošanu gan vietvārdos, gan valsts dokumentos.
