Prasa atklātību 0
Luidži Ferata ir viens no nedaudzajiem lobistiem, kas Itālijā savu darbu dara atklāti un cer drīzumā to darīt saskaņā ar likumu, un Itālijas laikrakstam “La Repubblica” pastāstīja, kā aizrit viņa diena. Lobista darbs sākas ar informācijas ievākšanu un iesniegto likumprojektu analīzi. Tad viņš uzmeklē iespējamos klientus, kuri varētu būt ieinteresēti mainīt kāda likumprojekta tekstu. Lai gan gadoties arī otrādi – lobistu uzmeklē paši uzņēmumi, kas vēlas iepazīstināt parlamentāriešus vai ministrus ar savu viedokli. Pēc tam Ferata meklē cilvēku, ar kura starpniecību iespējams veikt šo ietekmi, vislabāk viņam patīk strādāt ar ministru tiešā pakļautībā esošajiem cilvēkiem vai parlamentāro komisiju locekļiem.
Lai izklāstītu sava klienta viedokli, tiek sarīkota konference par attiecīgo tēmu vai arī vajadzīgais cilvēks vienkārši tiek uzaicināts pusdienās vai uz kādu sporta maču. Ja lobista plāns ir izdevies, viņa klienta pozīcija pārtop likumprojektā vai likuma labojumā. Pats lobēšanas process paliek ēnā, lai gan zinātājs pamana signālus, ka uz politiķi ticis izdarīts spiediens. “Neeksistē metodes, ar kurām var atklāt lobismu. Šo darbu var pamanīt tikai tad, ja parādās pretrunīgas pozīcijas vai tiek iesniegti ļoti specifiski likumprojekti vai to labojumi,” laikrakstam “La Repubblica” atzina Ferata.
Tas iespējams tikai “uz aci”, jo Itālijā publisku lēmumu pieņemšanas process nav publisks: neeksistē lobistu reģistrs, ministriem un politiķiem nav pienākums atskaitīties par to, ar kādu uzņēmumu pārstāvjiem viņi tiekas. Itālijā liela uzņēmuma vadītājs var piepeši kļūt par ministru un otrādi. Daudzās citās valstīs ir paredzēts “atdzišanas” periods, visbiežāk divi gadi, jo, piemēram, ministrs, kas kļūst par liela uzņēmuma vadītāju, varētu izmantot tā interesēs informāciju, ko ieguvis ministra amatā. Pirms dažām dienām Briselē prezentētais nevalstiskās organizācijas “Transparency International” pirmais ziņojums par lobismu Eiropā atzīmē, ka četrās ES valstīs, tostarp Itālijā un Latvijā, nav “atdzišanas perioda” vai citu ierobežojumu pārejai no politikas uz uzņēmējdarbību un otrādi. Septiņās valstīs – Lietuvā, Slovēnijā, Polijā, Austrijā, Francijā, Īrijā un Britānijā – lobistu darbība ir reglamentēta, lai arī likumos vēl ir nepilnības.
Itālijā mēģinājumu “celt gaismā” lobistu darbu ir bijis daudz – 58, gandrīz pa vienam katru gadu, taču visi beigušies neveiksmīgi. Tagad Mateo Renci vadītā valdība ir apņēmusies sakārtot šo jautājumu, lūdzot talkā visus politiskos spēkus. No Itālijas politiķiem pirmais savu labo gribu apliecinājis transporta ministra vietnieks Rikardo Nenčīni, kurš publiskojis savu tikšanos grafiku. Arī Itālijas Korupcijas apkarošanas birojs prasa skaidrību: “Lobisti ienāk vietās, kur tiek pieņemti lēmumi, kas attiecas uz visiem iedzīvotājiem. Jo mazāk reglamentēta ir viņu darbība, jo lielāks ir arī korupcijas risks. Labākais veids, kā apkarot korupciju, ir atklātība.” Turklāt jau pēc dažiem mēnešiem lobistu reglamenta trūkums negatīvi ietekmēs liela mēroga valsts iepirkumus, kuru reforma šobrīd tiek izskatīta Itālijas parlamenta Senātā un kurā ņemtas vērā trīs ES pagājušā gada direktīvas, kas paredz ieinteresēto uzņēmumu piedalīšanos lēmumu pieņemšanas procesā. Un to savukārt nav iespējams īstenot, neinformējot sabiedrību, nepubliskojot tikšanos grafiku un saturu, neveidojot lobistu reģistru.
