Itāliešu jauniešus apsūdz slinkumā 0
Itālija ir viena no tām astoņām Eiropas valstīm līdzās Latvijai un Lietuvai, kurās ir augstākais jauniešu bezdarbs un kurām EK priekšsēdētājs Žozē Manuels Barozu 31. janvārī nosūtīja vēstuli, aicinot izveidot speciālas rīcības grupas jauniešu bezdarba mazināšanai.
Itālija tiek sevišķi mudināta lietderīgāk izmantot ES fondu līdzekļus un pievērst īpašu uzmanību situācijai valsts dienvidos. Itālijas tehnokrātu valdība Mario Monti vadībā cenšas vienoties ar arodbiedrībām par nepieciešamo darba tirgus reformu, taču vienlaikus premjers un ministri ir veltījuši daudz skarbu vārdu jaunajai paaudzei.
Memmesdēliņi un neveiksminieki?
Kopš 2007. gada, kad toreizējais ekonomikas ministrs Tomazo Padoa-Skjopa parlamenta senātā aicināja: “Sūtīsim memmesdēliņus prom no vecāku mājām,” Itālijas jaunākā paaudze ir kļuvusi par politiķu visvairāk izsmieto iedzīvotāju kategoriju. Arī šogad premjers Monti un viņa valdības ministri ir vairākkārt veltījuši jauniešiem skarbus vārdus, izraisot sabiedrībā diskusijas par to lietderību. Viceministrs Mikels Martone konferencē par darba praksi paziņoja, ka jaunie cilvēki, kas 28 gadu vecumā vēl nav ieguvuši augstāko izglītību, ir neveiksminieki.
Pats Monti ir izteicies, ka jauniešiem jāaizmirst sapņi par vienu darbavietu uz visu mūžu, kas, pēc premjera domām, būtu arī pārlieku monotoni. Iekšlietu ministre Anna Marija Kančeljēri pārmet jauniešiem, ka viņi vēlas pārāk daudz – “stabilu darba vietu mammas un tēta tuvumā”.
No vienas puses, šie ministru izteikumi norāda uz reālām Itālijas problēmām, piemēram, Itālijā patiešām ir liels to cilvēku īpatsvars, kas 30 – 40 gadu vecumā vēl dzīvo vecāku mājās un apgādībā, tāpat kā izplatīts fenomens ir “mūžīgie studenti”, kas studiju programmā paredzēto trīs vai piecu gadu vietā patērē pat 10 gadus. No otras puses, sabiedrība reaģē uz šiem amatpersonu izteikumiem ar neizpratni, jo bieži vien jaunieši ir spiesti kļūt par “memmesdēliņiem” vai “neveiksminiekiem” tieši valsts atbalsta trūkuma un sliktās ekonomiskās situācijas dēļ. Jaunieši, kas dzīvo pie vecākiem, vairākumā gadījumu to dara tāpēc, ka ir bez darba un bez jebkādiem ienākumiem vai arī pelna pārāk maz, lai varētu atļauties atsevišķu mājvietu. Un bez stabilas darba vietas neviena banka nepiešķir kredītu dzīvokļa iegādei vai citiem ilgtermiņa projektiem.
Apstrīd datus
Itālijā ir arī cilvēki, kas uzskata, ka trauksmei par augsto jauniešu bezdarbu valstī nav īsti pamata. Donato Speroni daudzus gadus strādājis par žurnālistu un Itālijas statistikas institūta “Istat” sabiedrisko attiecību speciālistu, bet šobrīd ir ekonomikas un statistikas profesors topošajiem žurnālistiem. Pēc “Eurostat” datiem, Itālijā 29,3% bezdarbnieku ir jaunieši; pēc “Istat” datiem, bezdarbs jauniešu vidū ir 31%, taču Speroni uzskata, ka šie dati nav objektīvi, jo ļoti daudzi jaunie cilvēki nemaz nevēlas strādāt. Pēc Speroni aplēsēm, tikai katrs divpadsmitais itālietis vecumā no 15 līdz 34 gadiem patiešām meklē darbu un nespēj to atrast. Īpaši vecumā no 15 līdz 24 gadiem lielākā daļa jauno cilvēku vēl mācās vai studē, un mazāk nekā 27% šīs vecuma grupas pārstāvju ir ieinteresēti strādāt. Apskatot vecuma grupu no 18 līdz 29 gadiem, profesors secina, ka šajā grupā katrs desmitais jaunietis reāli sastopas ar bezdarba problēmu.
Tomēr arī apstrīdot datu objektivitāti, Speroni atzīst, ka miljons bezdarbnieku vecumā līdz 34 gadiem ir nopietna problēma, un vēl jo vairāk uzmanība ir pievēršama darba trūkumam valsts dienvidos, kur tas ir daudz izteiktāks nekā ziemeļos, kā arī sieviešu bezdarbam – valsts ziemeļos strādā 69% darbspējīgo sieviešu, dienvidos – tikai 35%.
Kas tiek darīts?
Monti tehnokrātu valdība ir koncentrējusies uz Itālijas izvešanu no parādu krīzes, un tā nav pievērsusi īpašu uzmanību Barozu aicinājumam. Vienlaikus jauniešu nodarbinātības veicināšana pieder pie valsts attīstības jautājumiem, kurus Ministru kabinets jau izskata kā pretkrīzes pasākumus. Pēc pirmajiem steidzamajiem taupības pasākumiem Monti valdība ir sākusi strādāt pie tā, kā palielināt valsts kases ienākumus un sekmēt valsts ekonomisko attīstību. Šajā nolūkā jau pieņemts un 24. janvārī stājies spēkā tā sauktais Liberalizāciju dekrēts, kas cita starpā paredz iespēju jauniešiem līdz 35 gadu vecumam atvērt jaunu sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA) ar atvieglotiem noteikumiem – ar 1 eiro pamatkapitālu un bez nepieciešamības vērsties pie notāra uzņēmuma reģistrēšanas formalitāšu izpildei.
Nākamais valdības mērķis ir darba tirgus reforma, ko paredzēts pieņemt līdz marta beigām. Par šīs reformas saturu joprojām notiek valdības un arodbiedrību debates, jo pēdējās pretojas būtiskām pārmaiņām. Reformas sagatavošanas fāzē Itālija lūkojas pēc kaimiņvalstu piemēra, iedvesmojoties gan no jaunā Spānijā pieņemtā likuma, kas liek darbinieku atlaidušajam uzņēmumam maksāt daļu no tā bezdarbnieka pabalsta (un jo ilgāk cilvēks nostrādājis šajā uzņēmumā, jo vairāk tam jāmaksā), gan no Vācijas sistēmas, kas atšķirībā no Itālijas skolu un universitāšu beidzējus veiksmīgi ievada darba tirgū.
