Itālieši okupē graustus un jaunceltnes 0
Krīzes māktajā Itālijā aizvien vairāk cilvēku nespēj nomaksāt dzīvokļu kredītus vai īres maksu un rod risinājumu mājokļa problēmai, apmetoties uz dzīvi kādā pamestā ēkā, slēgtā slimnīcā vai neizmantotā jaunceltnē.
Ēku patvaļīgas okupēšanas fenomens Itālijā pastāv kopš Otrā pasaules kara, īpaši Itālijas centrālajā un dienvidu daļā, taču beidzamajos gadu desmitos šādu dzīvesvietu izvēlējās galvenokārt imigranti. Tagad, pēc piecus gadus ilgās ekonomiskās krīzes, kas joprojām nav pārvarēta, bezmaksas dzīvesvietu arvien biežāk meklē arī valsts pilsoņi, kas parādu dēļ izlikti no dzīvokļa.
Itāliešiem ģimene un mājvieta ir ļoti svarīgas, un pagājušā gadsimta otrajā pusē viņiem bija iespēja iegādāties dzīvokļus, tādēļ 76% valsts iedzīvotāju ir sava dzīvokļa īpašnieki. Taču beidzamajos piecos gados Itālijā no dzīvokļiem izlikto ģimeņu skaits pieaudzis par 60%. Aizvadītajā gadā no dzīvokļiem izlikti 70 000 ģimeņu, 83% no tām – parādu dēļ. Iedzīvotāju ienākumi pēdējos gados ir sarukuši, daudzi ir zaudējuši darbu un vairs nespēj nomaksāt kredītus, bet īres maksa lielākajās pilsētās šajā laikā pieaugusi par 150%. Valsts Iekšlietu ministrija lēš, ka nākamajos trijos gados no dzīvokļiem tiks izlikti vēl 300 000 ģimeņu.
No izliktajiem iemītniekiem apmēram ceturtā daļa ir imigranti, pārējie – itālieši, pārsvarā pensionāri, bet ir arī jauni cilvēki līdz 35 gadu vecumam. Nabadzīgākajiem iedzīvotājiem ir tiesības pieprasīt no valsts sociālo dzīvokli, taču šādu dzīvokļu fonds Itālijā ir viens no mazākajiem Eiropā.
No 60,8 miljoniem valsts iedzīvotāju viens miljons ģimeņu dzīvo sociālajos dzīvokļos, bet vēl 650 000 gaida rindā. Rindā esošie sociālo dzīvokli varēs saņemt pēc 3 – 15 gadiem atkarībā no dzīvesvietas.
Vienlaikus Itālijā tiek slēgtas mazās slimnīcas, bankrotē ražotnes, un to ēkas tiek pamestas savā vaļā. Celtniecības uzņēmumi turpina būvēt jaunus daudzdzīvokļu namus, bet, neskatoties uz cenu kritumu, ne vienmēr spēj tos visus pārdot.
Galvaspilsētā Romā, kur ēku okupācijas fenomens ir ļoti izplatīts, 8% no visiem nekustamajiem īpašumiem dažādu iemeslu dēļ netiek izmantoti. Lielākā daļa no tiem ir privātpersonu īpašums, tikai sešpadsmitā daļa pieder valstij. Tukšās ēkas piesaista no dzīvokļiem izliktos iedzīvotājus, kuri uzlauž vārtus un durvis, lai apmestos tur uz dzīvi.
Itālijas iedzīvotāji jūt nepieciešamību ne tikai pēc jumta virs galvas – atsevišķas pamestās ēkas tiek patvaļīgi pārveidotas par sporta zālēm, koncertzālēm, teātriem un bibliotēkām. Valsts atbalsts kultūrai ir sarucis, bet privātie teātri un koncertzāles ir pārāk dārgi, lai nabadzīgākie iedzīvotāju slāņi tos apmeklētu. Nepieciešamību pēc atpūtas un izklaides viņi atrisina, apvienojoties un ar saukli “Okupējam mūsu pilsētu” ieņemot kultūras pasākumiem piemērotas vietas.
Kustības priekšgalā ir kreiso radikāļu jauniešu grupējumi – sociālie centri, kas Itālijā pastāv kopš septiņdesmitajiem gadiem, bet šobrīd piedzīvo jaunu popularitātes vilni. Okupētās atpūtas vietas izmaksā lētāk par tradicionālajām, kuras liela daļa iedzīvotāju vairs nevar atļauties, kā arī ļauj izdzīvot mazo teātru trupām, kuru aktieri citādi paliktu bez darba.
Arī policija pievērš aizvien lielāku uzmanību šim fenomenam, cenšoties to apkarot. Tiesībsargājošās iestādes vēršas galvenokārt pret organizētās okupācijas vadītājiem. Šogad divu vērienīgu policijas operāciju rezultātā Romā apsūdzības izvirzītas jau 70 cilvēkiem, tostarp partiju “Kreisie un brīvība” pārstāvošajam domniekam Andream Aldzetam. Policija uzskata, ka masveida okupācijai ir politiska režija, un baidās no tās, jo 70. gados līdzīgā situācijā radās politiskais terorisms. Kreisās partijas aizstāvas, ka šoreiz okupācijai nav slēptu mērķu, ka tā ir tikai spontāna atbilde uz atbilstošas dzīvokļu politikas trūkumu valstī.
