Ingmars Zemzaris: Itāļi un itālieši jeb Addio, kultūrsaime! 5
Ingmars Zemzaris, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts valodas centrs (VVC) savā tvitera kontā un oficiālajā vietnē nesen publicējis šādu paziņojumu: “Lai gan Latviešu literārās valodas vārdnīcā norādīts, ka vārds itālieši attiecināms uz Itālijas pamatiedzīvotājiem un vārds itāļi attiecināms uz indoeiropiešu cilšu grupu, kas pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras apdzīvoja Apenīnu pussalu, mūsdienās šāds nozīmju šķīrums netiek ievērots un priekšroka dodama īsākai formai. Itālijas pamatiedzīvotājus dēvē par itāļiem un viņu valodu sauc par itāļu valodu.”
Šis sacerējums nez kādēļ tur nosaukts par “Nedēļas skaidrojumu”, kaut arī patiesībā tas nav nekāds skaidrojums, bet gan autoritatīvs rīkojums, kurš, neminot nekādus argumentus, paredz ignorēt to, kas rakstīts Latviešu literārās valodas vārdnīcā.
Ka “mūsdienās šāds nozīmju šķīrums netiek ievērots”, tā gan diemžēl ir tiesa (un sava vaina par to būtu jāuzņemas arī pašam VVC). Bet par lingvistisku argumentu tas neder. Lai cik maģisks spēks piemistu vārdam “mūsdienās”, valodas normas tomēr nav modes lieta.
Turklāt VVC rīkojas ļoti riskanti, tik lēti diskreditējot Latviešu literārās valodas vārdnīcas autoritāti. Pirmkārt, šī vārdnīca vēl nebūt nav ne pārāk veca, ne novecojusi, un, otrkārt, citas tādas mums diemžēl nav un paredzamā nākotnē nebūs. Kā tad lai latviešu valoda funkcionē valsts valodas statusā, ja tai tagad, izrādās, vairs nav pat savas par pilnu ņemamas vārdnīcas?
Lai pārsauktu itāliešus par itāļiem, daudz prāta nevajag. Bet kā mēs turpmāk savā valodā šķirsim senās itāļu ciltis no itāliešiem? Uz šo jautājumu VVC darbiniekiem atbildes acīm redzot nav, tāpēc viņi savā “skaidrojumā” par to izgudrēm klusē. Sak, lai tagad vēsturnieki un valodnieki paši grozās, kā māk!
Bet itāliešus ar itāļiem nekādā ziņā nevar jaukt, nele vēl identificēt. Par itāļu valodām sauc mirušu indoeiropiešu valodu grupu, pie kuras pieder antīko Apenīnu pussalas cilšu valodas – umbru, osku, latīņu u. c.
Šās valodas (atskaitot latīņu) ir mirušas laikā līdz 1. gadsimtam pussalas romanizācijas jeb latinizācijas procesā, plašumā vēršoties Romas varai. Savukārt laikā no 5. līdz 9. gs., Romas impērijai sagrūstot, uz latīņu valodas pamata ir izveidojusies romāņu valodu grupa.
Pie tās pieder (līdzās franču, spāņu, portugāļu, rumāņu u. c. valodām) arī tagadējā itāliešu valoda.
Protams, vairums latviešu laimīgi nodzīvo visu mūžu, neliekoties ne zinis par kaut kādām itāļu ciltīm, kas sensenos laikos dzīvojušas tālajā Apenīnu pussalā. Bet tieši tas jau kādu valodu padara par kultūras valodu, ka tā spēj pilnvērtīgi funkcionēt ne tikai ikdienā, bet arī dažādās vairāk vai mazāk specifiskās zinātņu un mākslas nozarēs – arī tik “eksotiskās” kā vēsture un valodniecība!
Un tāpēc katram izglītotam tādas valodas runātājam ir jāprot arī ikdienas saziņā ievērot visas tās valodas normas, kas nepieciešamas, lai šī valoda varētu pilnvērtīgi funkcionēt visos saziņas līmeņos. Tas ir tikpat vienkārši kā tas, ka kulturālā sabiedrībā katrs indivīds respektē visas sabiedrības intereses.
Visas mūsdienu kultūras valodas šķir itāliešus no itāļiem: angļu Italians : Italic peoples, vācu Italiener : Italiker, franču italiens : italiques, itāliešu italiani : italici, krievu итальянцы : италийцы, poļu włosi : italikowie, leišu italai : italikai, igauņu itaallased : itaalikud utt. Tagad mēs, latvieši, lūk, esam izmantojuši iespēju ērmīgi izcelties uz kultūrtautu fona – un līdz ar to arī labprātīgi iziet no kultūrtautu saimes, jo mūsu valoda turpmāk vairs nevarēs pilnvērtīgi funkcionēt humanitāro zinātņu nozarēs.
Bet cik grūti mums bija šai kultūrtautu saimē ietikt! Atcerēsimies kaut vai to, ka vēl 19. gs. vidū mūsu valodā nebija pat tādu vārdu kā atkārtot, apstāklis, būtība, cēlonis, dzeja, glezna, māksla, jauda, josla, loma, pagātne, tagadne, nākotne, priekšmets, raksturs, stāvoklis, vēsture, veids, viela, zinātne… Zinātņu un mākslu nozarēs mūsu valoda bija gluži nevarīga un tāpēc stāvēja liktenīgās krustcelēs: vai nu mirt, vai strauji un mērķtiecīgi attīstīties par pilnvērtīgu kultūras valodu.
Toreiz mums atradās tādi vīri kā Alunāns, Kronvalds un vēlāk Mīlenbahs un Endzelīns. Ar savu titāna darbu viņiem izdevās mūsu valodu izglābt no droši paredzamas bojā ejas un fenomenāli īsā laikā pacelt no “bauru” valodas par izcili izkoptu kultūras un valsts valodu.
Un tas, ka mēs līdz šim esam pratuši savā valodā šķirt itāliešus no itāļiem, ir viens no tiem neskaitāmajiem mazajiem, bet nepieciešamajiem elementiem, kas visi kopā ļauj mūsu valodai kā kultūras un valsts valodai pilnvērtīgi funkcionēt. Gauži žēl, ka VVC darbinieki tagad tik vieglprātīgi grauj to, ko paši nav cēluši!
Tvitera vizītkartē ir rakstīts, ka “Valsts valodas centrs .. sekmē valodas kultūrvides sakārtošanu un veicina latviešu valodas funkcionēšanu”. Diemžēl ar savu tvītu VVC dara tieši pretējo.
Nez, kā var veicināt valodas funkcionēšanu, tīšuprāt graujot tās funkcionalitāti?
VVC pienākums būtu neatlaidīgi skaidrot un mācīt, kā pareizā valodā jāšķir itālieši no itāļiem, un gādāt, lai šī norma tiktu konsekventi ievērota presē, radiofonā, televīzijā un uz izkārtnēm. Bet tas ir grūts un nepateicīgs darbs, kura veikšanai nepieciešamas tādas īpašības kā kompetence, godprātība un laba griba.
Daudz vieglāk taču ir atmest visam ar roku un atrakstīties ar palaidnīgiem tvītiem (kurus diemžēl rotā Latvijas valsts ģerbonis)! Sak, tāpat jau sen ir zināms, ka vieglāk ir beigtu ezi iemācīt dziedāt nekā latvieti – pareizi runāt.
Jā, pa daļai tā tiešām ir. Bet nav arī par zemu jāvērtē latviešu spējas grozīt savus valodas ieradumus! Savā laikā taču mēs tīri labi esam iepratušies saukt leišus par lietuviešiem un žīdus par ebrejiem. Un vēl šobaltdien netrūkst latviešu, kas verdziskā iztapībā vingrinās saukt baltvāciešus par vācbaltiešiem un čigānus par romiem.
Ja jau mēs esam tik elastīgi, izdabājot absurdiem cittautiešu untumiem, kāpēc tad lai mēs nevarētu iemācīties itāliešus saukt par itāliešiem saskaņā ar savas pašu valodas normu?
Ai, kā Rainis savā laikā priecājās, ka mūsu tautai “tagad kultūrsaimē vieta ļauta”! Neba aiz tukša lepnuma vien. Dižais klasiķis savā viedībā apzinājās, ka tikai šai kultūrsaimē mūsu tauta var paglābties no citu Eiropas mazo tautu – lībiešu, kašubu, sorbu u. c. – neapskaužamā likteņa.
Tikai tāpēc, ka šo mazo tautu valodām nebija lemts pacelties līdz kultūrtautas valodas līmenim, tām skumji jāizdziest kā izteiksmē nevarīgām ikdienas saziņas valodām. Un par tādu pašu bojā ejai lemtu ikdienas saziņas valodiņu diemžēl neglābjami degradēsies arī latviešu valoda, ja pat tāda valsts valodas sargu organizācija kā VVC nodevīgi nodrošina ielas izkārtņu virskundzību pār vārdnīcām un kļūdainas sarunvalodas virskundzību pār literārās valodas normām.
Sevišķi skumji ir redzēt, ka starp tiem izglītotajiem latviešiem, kas sociālajos tīklos uzgavilē daudzējādi kaitīgajam VVC tvītam, ir pat pazīstami literāti. Raiņa pēcteči, tā sacīt jāsaka. Un nevienam jau neko nevar pārmest. Kultūras valoda jau ir nepieciešama tikai kultūras tautai. Bet, ka mēs esam kultūras tauta, tas jau nevienā akmenī nav iecirsts. Mūsdienu latviešu literatūrai varbūt pietiek ar ielas valodas līmeni.
Skaisti jau, protams, būtu, ja mūsu literāti un citi kultūras darbinieki iedrošinātu un uzmundrinātu tos pašus VVC ierēdņus – lai taču viņi met pie malas biklumu, kūtrību un bailes un beidzot sāk patiesi aizstāvēt mūsu valodu no visām neskaitāmajām ignorantu un huligānu pārestībām. No visādiem “Otto”, “Leen”, “Anmary” un “Shipsi”. No “lejupielādēšanas”, “augšupielādēšanas” un “atiestatīšanas”. No piedāvājumiem pirkt “Rīgas miesnieks” produkciju “Maxima” veikalos un klausīties “Zemeņu lauks” “Eolika” izpildījumā pa Latvijas radio 2. No “Delfi” intervijas ar mākslinieci Melitu Berg. No “Ivan Petrov” oficiālos Latvijas valsts dokumentos. No agresīvas necieņas pret latviešu valodas ortogrāfiju un gramatiku. No katastrofālas anarhijas valsts valodas ortogrāfijā un gramatikā. No latviešu ortogrāfijas, gramatikas sistēmas un leksikas sabrukuma.
Bet vai tad kādam tas rūp? Ērtāk taču ir dīki noskatīties, kā varenās “mūsdienas” mums nolaupa rītdienu, bez sajēgas un mīlestības sagraujot visu, kas ar sajēgu un mīlestību ticis celts. Tā teikt, gan jau laiks visu saliks pa savām vietām!
Un laiks jau arī saliks visu pa vietām. Vienmēr cilvēki apbrīnos žīdus, kas ar milzīgu pašaizliedzību spējuši atdzīvināt mirušo ebreju valodu. Un varbūt atcerēsies arī latviešus – dīvainu Eiropas tautiņu, kas vislabvēlīgākajos valstiskas suverenitātes apstākļos būs pamanījusies savu seno, skaisto un savulaik nepārspējamā lietpratībā izkopto valodu aizlaist pa nesaules taku. Vienkārši tāpat – mīļā miera labad. Just for fun jeb ради прикола, kā teiks mūsu kādreizējie pēcteči.
