“It kā esmu pieradusi gan pie vienatnes, gan vientulības, bet sirds kaut ko grib” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Šogad Valentīndiena īpaši skumja šķita. Nezinu pat, kāpēc. It kā esmu pieradusi gan pie vienatnes, gan vientulības, bet sirds jau muļķe – kaut ko grib. Tā arī palika gribot. Arī šogad.
Sirds kaut kā pati ar sevi tiks galā, bet darbi dzen darbus. Vecpiebalgā atkal uznākusi ziema. Pirms tam tā izlikās, ka aizsnaudusies, tagad ar baudu atgūst nokavēto. Paldies, ka, no rīta mostoties, nav mīnus 30 kā citus gadus. Bet arī mīnus 10 ir gana daudz.
Vispirms jau vienos uztraukumos dzīvoju, kamēr kārtīgi aizsala dīķis. Viljams trešajā sala dienā uzskrēja uz dīķa ledus un viņam zem kājām skaļi krakšķēja. Es sastingusi un elpu aizturējusi gaidīju, kurā mirklī man jāmetas palīgā. Skaidri zinu, ka tas būtu risks man pašai, bet es to noteikti darītu. Par laimi, viss beidzās labi.
Viljams vieglā solī pārskrēja pāri un vairs to nav atkārtojis. Bet līdz brīdim, kamēr pārliecinājos, ka ledus ir gana stingrs, Viljamu vadāju pa pagalmu saitītē. Protams, paskaidroju viņam, kāpēc viņa brīvība tiek ierobežota un vedu pie dīķa rādīt uzskates materiālu – ledu. Nezinu, ko viņš saprata, bet esam drošībā līdz brīdim, kamēr ledus atkal sāks kust.
Es gan pieņemu, ka viņam instinkti saka priekšā, kad ledus ir spējīgs viņa svaru izturēt, jo pirmajās sala dienās viņš skrēja dīķim apkārt. Todien paostīja ledu un tikai tad devās varonīgajā gājienā. Es ceru, ka viņš jūt.
Lai gan lasītais ziņās pavasaros dara bažīgu – ne tikai sunīši noslīkst, bet arī saimnieki, kas metas viņus glābt. Vismaz vienu tādu ziņu atceros un ar to pietiek, lai būtu bailīgi.
Uz šo brīdi tas ir aiz muguras. Bet ir citas risināmas lietas. Namiņa viesiem ļoti patīk tādā sniegotā laikā baudīt karsto kublu. Man arī pašai un visiem draugiem tas patīk. Bet kubla sagatavošana tagad prasa daudz lielāku laiku nekā plusos.
Vismaz sešas stundas paiet, kamēr ūdens ir vajadzīgajā temperatūrā. Pieņemu, ka cilvēki pat nepamana, ka kāds visu dienu ir stiepis malku un kurinājis kubikmetru ūdens kublā. Viņiem arī tas nav jāmana, bet savējiem stāstu, ka tas ir nopietns darbiņš. Nav kā tējkannu ieslēgt – piespied pogu un viss uzsilst.
Kad viesi vai paši pabeiguši plunčāšanās procedūru, ūdens no kubla jālaiž laukā, lai nekas nesasalst un neaizsalst un vienlaikus viss jāizmazgā, jo vēlāk viss būs atkal sasalis un prasīs daudz lielākas pūles notīrīt. Jā, šis ir katras ziemas darbiņš. Ko daru ar prieku, bet neteikšu, ka tas ir viegli.
Tāpat kā nav viegli māju piekurināt. Dažreiz sajūta, ka kurinu visu apkārtni, jo no sienām iekšpusē nāk aukstums.
Kad nesen palūdzu siltināšanas tāmi, sapratu, ka vieglāk un lētāk ir staigāt vilnas zeķēs un džemperos un pirkt daudz malkas nekā apmierināt būvnieku alkatību. Neatceros – kad ilgāk jaunība saglabājas – aukstumā? Cerams.
Tomēr ir arī plusi no ziemas, kas atmodusies. Ir gaišāk, jo viss piesnidzis. Nav vairs necaurredzama tumsa vakaros un cilvēki, kas brauc ciemos, priecājas par sniegu. Šķiet, tikai Vecpiebalgā ir sniegs un ar to varam patiesībā lepoties. Pluss ir skaistie skati mežā, apsarmojušie koki un krūmi. Un kaimiņos uzlietās slidotavas. Jā, man ir slidas un es protu slidot, noteikti atsvaidzināšu iemaņas un tuvākajā laikā patēlošu arī daiļslidotāju. Prognozes sola, ka mīnusi būs vēl visu februāri.
Izklausīsies pārāk pesimistiski. Bet es jau domāju par nākamo ziemu. Saprotu, ka šo puslīdz jau esmu pievārējusi, jo tā bija salīdzinoši saudzīga un es jau salīdzinoši pieredzējusi lauciniece. Bet ja atceros, kā iepriekšējās ziemas cīnījos ar sniegu, tad es jau tagad sāku domāt par to, kā izdzīvošu nākamo ziemu.
Priekšā trīs citi gadalaiki, tie paskrien nemanot, jo parasti ir ļoti daudz darba un pat kad viesu namiņā nav viesu, var nodarbināt sevi ar visa kā stādīšanu un pārstādīšanu savos trīs hektāros zemes. Laukos nekad nebūs garlaicīgi, tikai grūtāk vai vieglāk. Un ziemā ir grūtāk.
Bet šodien ir diena pēc Valentīndienas. Drīz marts. Namiņa viesiem biju sagādājusi daudz sirdis visapkārt, atstājusi sirsniņkonfektes no sevis. Lai citiem priecīgāks vakars nekā man. Bet nevaru gluži arī par savu sūdzēties. Ir laiks rakstīšanai.
Šonedēļ sāku rakstīt savu grāmatu. Par to, kā ir dzīvot laukos un par to, kā es nonācu savos “Salnēnos”. No lielas Rīgas centra viesnīcas savā mazajā viesu namiņā ar sirdi. Rakstīšu grāmatu kā savu dienasgrāmatu, atklātu, sirsnīgu un tiešu, kā es pati.
Izdevniecības “Latvijas mediji” līgums jau ir parakstīts un sev termiņus esmu noteikusi diezgan drastiskus. Līdz pirmajam aprīlim jābūt gatavai. Un būs. Tāpēc brīvs Valentīndienas vakars netraucēja. Varēju ieguldīt visu savu enerģiju rakstīšanā. Un iesaistīt šai procesā arī sirdi, kas gan īdēja pēc mīļuma. Es to nomierināju. Mīļuma man pietiek. No ģimenes, draugiem un maniem dzīvniekiem. No lasītājiem, kam noder manas rindas. No pavisam svešiem cilvēkiem, kas dažkārt pienāk klāt pateikt labus vārdus.
Nesen pie Vecpiebalgas pakomātiem kāds kungs, kam palīdzēju tikt galā ar paciņas saņemšanu, priecīgs atpazīstot manī Mūrnieci, teica –“ tu gan esi varens meitēns”. Nu, kā lai sirds nelīksmo par šādiem vārdiem!
Varens meitēns es esmu. Savos 55 gados joprojām. Dzīve ir skaista, pat ja Valentīndienā sirds sajūtas viena.
