“It kā es būtu tas baļķis…” Saruna ar Indriķi Muižnieku 0
Bijušo Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku intervēju 30. augustā: dienā, kad viņš vēl nebija nolicis savas rektora pilnvaras. Bija pagājušas trīs dienas kopš valdības lēmuma neapstiprināt Indriķi Muižnieku rektora amatā uz otru termiņu, viņš vadīja pēdējās dienas LU rektora kabinetā, bet joprojām bija smaidīgs un jokoja:
“Darbinieku sapulcē jau teicu, ka gribēju sauli sveikt, bet aizgāju pa skuju taku (smejas).
Tomēr uz Aristoteļa svētkiem 1. septembrī vēl došos ar visu rektora ķēdi. Studenti mani atbalsta.” Pēc valdības rīkojuma publicēšanas par rektora vietas izpildītāju iecelts vēstures doktors, profesors Gvido Straube, kuram amata pienākumus Muižnieks nodevis pirmdien.
Izskatās, ka neesat tik ļoti aizvainots un dusmīgs par valdības lēmumu kā jūsu komandas locekļi, kuri aizbēga: administrācijas vadītājs iesniedza atlūgumu, prorektori aizgāja garā atvaļinājumā.
I. Muižnieks: Viņi neaizbēga, bet demonstrēja pilsonisko nepakļaušanos. Tā ir viņu izvēle. Mana izvēle ir cita. Protams, es neesmu priecīgs par notikušo, tiesāšos. Nav jēgas dusmoties. Vajag parādīt, ka valdība darīja nepareizi un kā būtu pareizi darīt.
Neesmu pārāk priecīgs, ka nāksies iet cauri tiesāšanās procesam; dzīvē neesmu ar tādām lietām nodarbojies.
Tiesa tad varēs izķidāt visu šo manis neapstiprināšanas procesu, kaut jau acīmredzams, ka valdība rīkojās pēc politiskās pārliecības, kas būtībā ir prettiesiski.
Esmu arī iesniedzis tiesā prasību par tā saukto pagaidu noregulējumu, proti, lai netiktu ievēlēts jauns rektors, kamēr tiesa nav izskatījusi manu sūdzību par valdības lēmumu.
Esat gan atzinis, ka pārkāpumi jūsu ievēlēšanas procesā bija, kaut ne tik būtiski, lai jūs neapstiprinātu amatā. Pieņemsim, ka pārkāpumi bija sīki. Tomēr jūs bijāt četrus gadus amatā, veidojāt arī LU juristu komandu. Kāpēc šie pārkāpumi tika pieļauti?
Uz vēlēšanu procesu man bija ļoti maza ietekme. Tas ir vienīgais, par ko rektors neatbild. Es vairāk esmu domājis par to, kāpēc balsu skaits man un otram kandidātam Gundaram Bērziņam bija tik līdzīgs. Secināju, ka esmu saņēmis arī nepelnītus pārmetumus. Piemēram, par to, ka manā laikā universitātē pieaugusi birokrātija. Administrācija ir pat samazinājusies, taču ir pieaudzis dažādu ārējo prasību apjoms.
Vairāk pārmetumu gan dzirdēti tieši par to, ka jūsu komandas cilvēkiem, kā bija tai pašai Baiba Brokai, ir ļoti lielas algas, kamēr mācībspēkiem vismaz daļā fakultāšu – mazas.
Jā, Baibai Brokai bija liela alga, bet kāda ir viņas atbildība un kas ar viņu tad notiek, ja gadās kāda neliela vai liela kļūda! Tad sekas ir ļoti smagas.
Lielā alga bija priekšapmaksa par pasēdēšanu aizturēto izolatorā?
Nē. Pēc būtības LU ir liels uzņēmums: ap 3000 darbinieku, ap 100 miljonu eiro kopējais apgrozījums. Tādā uzņēmumā, ja tas būtu privāts, iepirkumu daļas vadītājs pelnītu nesalīdzināmi vairāki. Arī rektora alga ir liela, bet pēc būtības tā atbilst vācu profesora algai. Problēma ir tā, ka pasniedzējiem ir mazas algas, nevis tas, ka rektoram milzīga alga. Mazās algas pārsvarā ir tajās studiju programmās, kur ir ārkārtīgi nabadzīgs valsts finansējums.
Paturpinot par Broku…
Broka ir noiets etaps! Nekas jauns viņas lietā pēdējā laikā nav bijis!
Uz viņu bija visi iepirkumi, visas ārējās iniciatīvas likumu veidošanā, kas beigu beigās mums deva iespēju operēt ar aptuveni 40 miljonu eiro papildu resursu (aptuvenā LU valdījumā esošo nekustamo īpašumu vērtība, ko saskaņā ar izmaiņām Augstskolu likumā augstskolas tagad var atsavināt, lai iegūto naudu ieguldītu attīstībā. – I. K.).
Tāpat Broka risināja sarunas ar Rīgas domi, kad bija lielas bažas, ko darīt ar Ķīmijas fakultātes bijušo ēku. Taču pret to no Rīgas domes izdevās iemainīt divus mums stratēģiski svarīgus zemes gabalus! Tas bija viens no labākajiem veidiem, kā atbrīvoties no mums nevajadzīga nekustamā īpašuma.
Bez Brokas iesaistes nekas no tā nebūtu noticis?
Neko jau nevar izdarīt viens, bet Brokas ieguldījums, koordinējot šo procesu, bija ļoti liels. Viņai bija liela spēja uzrakstīt visu, pārliecināt, iet uz visām komisijām. Tas jau negāja tik vienkārši, kaut vai pārliecinot Finanšu ministriju, ka nenodzersim, nenotērēsim komandējumos un algās to naudu, ko iegūsim par nekustamajiem īpašumiem. Par to, ka augstskolām būtu jābūt tiesībām rīkoties ar nekustamajiem īpašumiem, runājām visu laiku, kopš sevi atceros universitātē. Tikai pēdējos gados process aizvirzījās līdz lēmumam, ar Brokas līdzdalību tas izdevās.
Kā būtu veicies ar īpašumu maiņas procesu Rīgas domē, ja nebūtu Brokas, to nezinu.
Politiskie sakari noderēja?
Es nezinu, vai runa tikai par politiskiem sakariem. Tas, ka Broka ir juriste, arī varēja dot kādu papildu bonusu. Un viņa ir neatlaidīga.
Un viņai bija labi sakari ar toreizējo Rīgas mēru Nilu Ušakovu.
Ušakovs tur galīgi “ņepričom”! To lietu darīja vietnieks Burovs!
Vai apzināti savā komandā aicinājāt ar politiku saistītus cilvēkus?
Druvieti (bijušo izglītības un zinātnes ministri, pēcāk LU prorektori Inu Druvieti. – I. K.) neaicināju politiskās aizmugures dēļ. Šobrīd viņa “Vienotībā” aktīvi nedarbojas. Taču Druviete nāk no Humanitāro zinātņu fakultātes, kas mani pirmie izvirzīja rektora amatam. Ar Druvieti es biju sastrādājies, kad viņa bija ministre, bet es ārštata padomnieks. Mums saskanēja viedoklis par augstskolu politiku un attīstību. Viņa ir pietiekami labi pazīstama savas jomas cilvēku vidū.
Ar Broku ir citādi: viņa Nacionālajā apvienībā aktīvi darbojās līdz pat brīdim, kad KNAB aizturēja. Arī tad, kad Baiba strādāja ārpus universitātes, viņa daudz izdarīja universitātes labā.
Vai tie 40 miljonus vērtie īpašumi, ko iepriekš pieminējāt, varētu būt īstais iemesls, kāpēc Izglītības un zinātnes ministrija bija tik piekasīga rektora vēlēšanu procesam?
Neizslēdzu. Runa nav tikai par šiem īpašumiem, bet arī par mūsu attīstības iecerēm, kas arī nozīmē miljonus, mums ir lielas iespējas kāpināt pašu ieņēmumus. Līdz ar to universitāte ir interesanta ne tikai kā akadēmisks, bet arī kā saimniecisks objekts. Nav izslēdzams, ka viena vai otra ekonomiska grupa, kas spēj ietekmēt politiskos procesus, ir rīkojusies.
Tātad aiz izglītības un zinātnes ministres Šuplinskas stāv kādi ekonomiski grupējumi?
Es nezinu, vai tieši aiz Šuplinskas, varbūt aiz Jaunās konservatīvās partijas kopumā. Katrā ziņā es to neizslēdzu.
Vai kaut kādi ekonomiskie grupējumi darbojās jau rektora vēlēšanu laikā?
Tikko mans konkurents Gundars Bērziņš aizgāja strādāt uz “Olainfarm” par padomes priekšsēdētāju, tā sākās melnā PR kampaņa, uzbrukumi.
Tie gan bija vairāk vērsti pret pašu Bērziņu, pēc tam pret Šuplinsku, tātad, visticamāk, nāca no jūsu nometnes.
Kāpēc mūsu nometnes? Arī ar “Olainfarm” saistītas vairākas nometnes. Kad sākās kampaņa pret Šuplinsku, es pat biju ļoti apbēdināts, jo uzreiz sapratu, ka mums tas nāks tikai par sliktu.
Tomēr atkārtošu, ka melnā kampaņa tika vērsta arī pret mani: runāja par VDK kartīti, ka es visu grābjot zem sevis, visur saliekot savējos, ka alkoholiķis.
Vai nomelnošanas kampaņas pret Bērziņu un Šuplinsku varēja būt organizētas jūsu birojā?
Atklāti sakot, es nedomāju, ka mana biroja cilvēki varētu būt tik stulbi… Ir taču skaidri redzams, ka tas bija mēģinājums sarīdīt, un Šuplinska uz to lielā mērā uzķērās.
Ja būtu iespēja sākt visu no sākuma, vai jūs darītu kaut ko citādi gan universitātes vadībā, gan rektora vēlēšanās?
Vēlēšanu procesā droši vien kļūda bija tā, ka paziņojām, ka informāciju par nepilnībām Bērziņa disertācijā uztveram kā trauksmes cēlāja signālu un tā arī izskatīsim. Kas notika vēlēšanās, tā vairs nebija mana atbildība.
Tagad gan izskatās, ka pareizāk būtu bijis palikt pie pirmajā kārtā pasludinātā rezultāta, ka esmu ievēlēts, jo saņēmu vairāk balsu nekā konkurents.
Taču akadēmiskajā vidē pierasts: ja pirmajā reizē neesi dabūjis vairāk nekā pusi balsu, jārīko otrā kārta. To, ka otrajā Satversmes sapulcē tomēr būs vēlēšanu otrā kārta, nolēma Satversmes sapulces organizēšanas komisija.
Otro Satversmes sapulci, kas it kā nebija vajadzīga, ja pirmajā viss bija kārtībā un jūs tikāt ievēlēts, pats sasaucāt…
Bet nebija jau neviena cita, kas to varēja sasaukt! Saskaņā ar likumu to var sasaukt tikai rektors vai senāts. Bet senāts tobrīd nebija pilnībā ievēlēts. Savas vēlēšanas es nevarēju organizēt, tāpēc piedāvātā darba kārtība bija apspriest iepriekšējās Satversmes sapulces vēlēšanu pretrunīgos rezultātus. Jau no paša sākuma teicu, ka piekristu vēlēšanu otrajai kārtai, ja vien man kāds parādītu, kā tas ir jādara.
Vai organizēšanas komisijā bija Broka?
Bija gan Broka, gan citi juristi.
Izglītības ministre teica: kad parādījās Izglītības kvalitātes valsts dienesta iebildumi pret vēlēšanu procesu, LU pašai vajadzējis paņemt atpakaļ iesniegtos dokumentus par jūsu ievēlēšanu un rīkot jaunas vēlēšanas. Kāpēc tā nedarījāt?
Tāda iespēja tika apspriesta, taču tajā brīdī likās, ka tas būtu pilnīgi prettiesiski. Uz kāda pamata? Ministrijai pat nebūtu tiesības atdot LU šo dokumentus. Juristu interpretācijās gan iespējami visādi pagriezieni. Viss, ko mums tagad pārmet, balstās nevis uz Augstskolu likumu vai Satversmes sapulci, bet gan uz Satversmes sapulces pieņemtiem dokumentiem, par kuriem, es atvainojos, ministrijai nebūtu nekādas teikšanas.
Ministrijai un valdībai patiešām nebūtu nekādas teikšanas par senāta darbību, taču LU administrācija pauda, ka tas nedarbojas un visi tā pieņemtie lēmumi uzskatāmi par nepieņemtiem.
Senāts darbojas, taču jautājums, vai uz pilnīgi likumīgiem pamatiem. Ja ministrijas ieskatā 13 cilvēki rektoru vēlēja nelikumīgi, tad jāņem vērā, ka pieci no šiem 13 piedalījās arī senāta vēlēšanās. Un arī tajās daudzi saņēma tādu balsu skaitu, ka varētu arī netikt ievēlēti, ja nebūtu šo piecu. Ja kādam pēkšņi neiepatiksies kāds senāta lēmums, tad tā darbības likumība var tikt apstrīdēta.
Jūs esot gatavs tiesāties pat līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Tas nozīmē, ka ļoti ilgu laiku LU varētu nebūt ne rektora, ne prorektoru.
Ja pagaidu noregulējums stāsies spēkā, rektora pienākumu izpildītājs varētu būt nevis profesors Straube, bet es pats, ja tiesa tā nolems.
Taču es pilnīgi saprotu, ka process var ievilkties un jaunais rektors tomēr var tikt ievēlēts, kamēr tiesājos.
Tādā gadījumā turpinātu tiesāties ne amata atgūšanai, bet vismaz, lai saņemtu morālu gandarījumu par to, ko esmu cietis, cik daudz raudājis (smejas).
Ja paliekat LU patriots, jums vajadzētu gribēt, lai tā attīstās, nevis dreifē bez vadības.
Nav šaubu, tomēr es gribu, lai universitāte attīstās tiesiski. Negribu, lai tiek pieļautas šādas murgainas rīcības no valsts pārvaldes institūcijām. Patiesībā visā šajā procesā sevi diskreditējusi ne jau universitāte, bet gan ministrija ar saviem apbrīnojamiem juristu secinājumiem, savu stūrgalvību un neatlaidību panākt ne uz tiesiskiem pamatiem balstītus lēmumus.
Kas būs jūsu pārstāvis tiesā?
Tagad es vēl nevaru atklāt: tā ir fiziska persona, ar universitāti nesaistīta, nav man pilnvarojuma viņu nosaukt. Katrā ziņā tas būs manis paša algots jurists.
Mani pārstāv pavisam citi juristi, nevis tie, ko LU algoja juridiskā atzinuma sniegšanai.
Visvairāk pārsteidza tas, ka jūsu neapstiprināšana tika tik ļoti saistīta ar iespējām mainīt augstskolu pārvaldību.
Jā, it kā es būtu tas baļķis, kas jānovāc, lai izmaiņas augstskolu pārvaldībā aizietu kā pa diedziņu.
Bet varbūt runa nebija par jums, bet gan par kādiem cilvēkiem, kas strādā jūsu komandā?
Nekādā gadījumā; arī viņi nav nekādi pārvaldības maiņas pretinieki. Tieši no LU, jau sākot no 2004. gada, regulāri nākušas idejas par dažādām nepieciešamajām pārmaiņām, par to, kā plašāk iesaistīt sabiedrību dažādos universitātes procesos.
Izglītības ministre grib atteikties no valsts valodas prasmes prasībām augstskolu profesūrai, LU prorektore Druviete vienmēr bijusi pret šādām idejām.
Tur ir nianses. Druviete ir pret to, ka profesoriem, ko ievēl uz sešiem gadiem vai pat mūžu, neprasa nekādas latviešu valodas zināšanas. Taču realitātē biežākais ceļš ārvalstniekam mūsu augstskolās ir tāds, ka viņš sāk kā pētnieks un šajā laikā jau apgūst latviešu valodu. Var jau darboties arī kā viesprofesors, kad latviešu valodu neprasa.
Tur jau tā lieta, ka grib atvieglotas prasības ne tikai viesprofesoriem.
Labi, lai tas būtu! Standarta atalgojums profesoram te ir 15,2 eiro stundā, tas nepiesaistīs profesorus no ārzemēm.
Kamēr LU nebija sākušies publiski skandāli, jūsu komandu jau pameta trešais prorektors – Jānis Ikstens. Ar ko tas bija saistīts?
Viens no iemesliem, kāpēc vēlēšanās saņēmu samērā maz balsu, manuprāt, bija tas, kā biju izveidojis savu prorektoru komandu.
Par katru zinātņu jomu bija atbildīgs kāds no trim prorektoriem. Diemžēl fakultāšu vadītāji šos prorektorus uzskatīja par šķērsli savai brīvībai. Jānis ir ļoti prasīgs un neatlaidīgs. Viņš ļoti strikti realizēja mūsu sākotnējo uzstādījumu par pasniedzēju kvalitātes prasībām, piemēram, par publikāciju skaitu, kāds nepieciešams mācībspēkiem. Tādējādi Jānis ļoti nesadzīvoja ar fakultātēm, kas bija viņa pārraudzībā, nobrieda gandrīz konflikts…
Prorektors nesadzīvoja ar Sociālo zinātņu fakultāti, bet tā viņu ievēlēja par dekānu!
Ziniet, kāds tur bija vēlēšanu rezultāts? 11 pret 12! Ievēlēja ar vienas balss pārsvaru.
Vairāk gan izskatās, ka Ikstens aizgāja no jūsu komandas augstskolu pārvaldības maiņas dēļ. Pagājušā gada pavasarī viņš Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijā prasīja, lai Saeima pieņem LU likumu, ieviešot te ārvalstu investoru prasīto pārvaldības modeli, to pašu padomi ar plašajām pilnvarām, ko tagad sola ministre Šuplinska.
Tā bija viena no lietām, ko man LU senātā visu laiku pārmeta, ka jums, lūk, tas prorektors Ikstens neiestājas kā mūris pret augstskolu pārvaldības maiņu. Teica, ka man kā rektoram esot jāguļas priekšā šīm Ikstena iniciatīvām.
Tātad manis pieminētajā sēdē Ikstens pauda savus uzskatus, nevis LU kopīgo nostāju?
Jā, tas bija viņa kā prorektora uzskats, ka pārvaldības maiņa jāsāk ar LU. Viņš nebija dabūjis senāta apstiprinājumu.
Kurā pusē bijāt jūs?
Kā LU vadītājs biju spiests klausīt senātu, lai gan pats agrāk esmu prasījis īpašu LU likumu, citādu gan, nekā prasīja Ikstens. Arī studenti iestājās pret padomes ieviešanu universitātē.
Kas padomē būtu slikts?
Tad būtu liela neskaidrība. Jāsaka gan, ka šīs padomes izplatās ļoti strauji. Nupat arī Polijā pieņemts likums, kas augstskolā tādas ievieš, Lietuvā un Igaunijā tas ir jau sen.
Taču Latvijas augstskolas pagaidām pret padomēm ir piesardzīgas. Pirmkārt, Latvijā jau nepatīk šis nosaukums. Būtu tās jāsauc par konventu.
Otra problēma: šobrīd visiem senāta locekļiem jāiesniedz valsts amatpersonu deklarācijas, jo viņi lemj par augstskolas budžetu. Pat studentu pārstāvjiem tās jāiesniedz. Ja turpmāk konvents vai padome, lai kā to nosauktu, lems par budžetu, tad arī tās locekļiem būs jāiesniedz amatpersonu deklarācijas. Daļa sabiedrības pārstāvju tāpēc varētu negribēt šajā padomē nonākt.
Ir arī bažas, ka šī padome varētu būt politiska.
Kāda starpība, vai politiķi strādā jūsu birojā vai padomē?
Manā birojā strādāja politiķi, kas lielākoties tomēr vairs nebija aktīvi politikā. Viņu pamatinterese tomēr ir universitāte. Ir arī bažas, ka padomē varētu būt kādi izsaimniekotāji. Līdz šim par visiem mūsu iepirkumiem nav bijis neviena pārmetuma. Nevar zināt, kā būs, ja pārvaldība mainīsies.
