Uldis Šmits: Īstu armiju vai īstu politiku? 0
Saskaņā ar Vācijas kancleres Angelas Merkeles pausto “īstas Eiropas armijas” izveidošana – joprojām gan izpaliek precizējumi, ko tas īsti nozīmē, – apliecinātu pasaulei, “ka starp Eiropas valstīm vairs nekad nebūs kara”.
Ja runājam par Eiropas Savienības dalībvalstīm, tad tām patiešām nav ne iemeslu, ne vēlmju savstarpējā bruņotā rēķinu kārtošanā iesaistīties. Tikmēr ES pievārtē artilērijas šāvieni skan.
Pat šķietami drošā Vakareiropa ir pakļauta kiberuzbrukumiem un citādiem pasākumiem, ko militārie analītiķi mēdz zinātniski dēvēt par jaunās jeb ceturtās paaudzes kara izpausmēm, lai arī daudzas no tām stipri atgādina tās pašas vecās politiskās nelietības, kādas jau plaši piekopa pagājušā gadsimta totalitārie režīmi.
Mūsdienu iespējas un atvērtā sabiedrība krietni atvieglo attiecīgu kampaņu veikšanu, kaut reizēm šī rosība iegūst traģikomiskas aprises. Kā zināmajā gadījumā, kad “tūristi” piegānīja Apvienotās Karalistes teritoriju ar indīgām kaujas vielām, ko briti nebija pieredzējuši pat abu globālo slaktiņu laikā.
Nacionālisma un egoisma loma karu izraisīšanā šogad jau piesaukta daudzkārt, bet Eiropas lielo demokrātiju tālredzības un politiskās gribas trūkums – gandrīz nemaz. Lai gan minētās īpašības ir noteicošās un nav aizstājamas pat ar “īstām armijām”, jo tajā vai citā virzienā ceļu bruģējošos lēmumus pieņem valdošie politiķi.
Angela Merkele Eiropas ceļa bruģēšanā ir iesaistīta kopš 2005. gada. Viņa to darījusi pēc labākās sirdsapziņas un tāpat kā citi bez īpašas (nu visu apcerētās) nākotnes vīzijas. Pārsvarā vācu biznesa interesēs, kas pats par sevi ir saprotams, taču atsevišķos gadījumos rada jautājumus.
Bieži vien šīs intereses (lēts darbaspēks) tiek savienotas vai piesegtas ar augstiem principiem (bēgļu uzņemšana).
Bet nereti tās nonāk ar augstajiem principiem pretrunā. Piemēram, gāzes vada “Nord Stream – 2” ierīkošana klaji nesaderas ar Eiropas Enerģētikas savienības būtību un centieniem panākt energoresursu piegādes maršrutu un avotu diversifikāciju. Nerunājot par to, ka Merkeles valdības atbalstītais Kremļa projekts apdraud Eiropas enerģētisko drošību un drošību vispār.
Vācija ir gan uz Eiropu eksportētās gāzes krātuve un sadales platforma, gan kiberuzbrukumu un dezinformācijas kampaņu mērķis. Turklāt viegli pieejams mērķis, jo nekādu politisko aizsardzības līniju nav.
Gluži pretēji – Vācija laipni izmitinājusi pie sevis gāzes eksportētājvalsts apmaksātas ļoti īpatnējas nevalstiskās organizācijas un domnīcas, tai skaitā visnotaļ savdabīgo “Civilizāciju dialogu”, ko kūrē bijušais Krievijas dzelzceļa galva Vladimirs Jakuņins. Tas pats, kurš savulaik, pateicoties oficiālās Rīgas rūpēm, netika iekļauts ES sankciju sarakstā un kurš tagad izvērš “dialogu” ne tikai Vācijā, bet arī paša organizētajā Rodas forumā un citviet.
Viens no šīs aktivitātes vadmotīviem nesen tika izteikts viņa intervijā “Le Figaro” (26.10.): “Vajag pulcēt jaunu lielu drošības konferenci, kādas vēsturē jau bijušas.” Proti, vajag ko līdzīgu Jaltas konferencei un ko līdzīgu Jaltas kārtībai jeb ietekmes sfēru draudzīgai sadalei. Lai, sacīsim, Ukrainai nerastos nesaprātīga vēlme pamest tai ierādīto Kremļa “civilizāciju”.
Rietumu, tostarp Latvijas, šrēderizētās darījumu aprindas neiebilstu, un to apstrādē dažādu “dialogu” un citādā formā ir ieguldīts ne mazāk līdzekļu kā Eiropas galēji labējo un kreiso piebarošanā.
Tāpat varas elitei kaut kas ir atlēcis apmaiņā pret to īstenoto “reālpolitiku” – Gruzijas turēšanu ārpus Ziemeļatlantijas alianses vai Baltijas valstu ilgstošu atstāšanu bez vērā ņemamām NATO bāzēm un tātad pienācīgām aizsardzības spējām. Taču Rietumu “reālpolitika” neatturēja Putina režīmu no Krimas okupācijas un aneksijas, kas bija pirmais šāda veida notikums Eiropā pēc Otrā pasaules kara, un neatturēja no agresijas Austrumukrainā, kas turpinās joprojām.
Merkelei nācās konstatēt, ka Kremlī ne vien tiesiskuma, bet arī realitātes uztvere atšķiras no vispārpieņemtās, un kancleres secinājums norādīja uz nepieciešamību attiecības kaut nedaudz pārvērtēt.
Eksperti satraukumā pat pievērsās vecajai tēmai, kura 1939. gada pavasarī bija atspoguļota avīžrakstu virsrakstos – “Mirt par Dancigu?” (franču “l’OEuvre”) vai “Danciga nav kara vērta” (britu “The Times”).
Un daži atcerējās pagātnes mācību, ka Danciga neatkarīgi no uzjundītajām emocijām tomēr izrādījās tikai starpposms tālākai fīrera agresijai un tāpat kāda mūsdienu nosacītā Danciga var būt vienīgi īsas pieturas punkts, nevis galapunkts. Demokrātiskajām lielvarām 30. gados trūka nevis īstu armiju, bet vadītāju, kas nepiekāpjas šantāžai.
Arī tagad pret Rietumiem vērstā hibrīdkara koncepts paredz, ka robeža starp militārām metodēm un ierasto diplomātiju kļūst izplūdusi.
Šo robežu iemieso starptautisko tiesību normas un saistības. Tāpēc jāpanāk, lai tā vienmēr būtu skaidri iezīmēta un nepārkāpjama.
