Īsts medību suns – vērtība, kas nav mērāma naudā 1
Autors – Zigmārs Zaķis, žurnāls “Medības”
Īsts medību suns ir liela vērtība, kas nav mērāma naudā, tas nav tik vien rīks, bet arī kolēģis. Tomēr ir mednieki, kas paņem sev suni un neko ar to nedara, sak, kāds izaugs, tāds būs, bet tad bieži vien nākas vilties, jo sunim ir sava galva uz pleciem un saimnieka domas tas nelasa. Par medību suņu audzēšanu, apmācību un mednieku attieksmi kopumā sarunājas mednieks un medību suņa īpašnieks Zigmārs Zaķis un profesionāla dzinēja Kristīne Ozola, kura bez savām krievu-Eiropas laikām un foksterjeriem, sauktiem par “āmuriņiem”, ir kā bez rokām.
Tu pati esi medniece?
Nē, neesmu medniece, bet eju medībās par dzinēju. Tā kā man pašai ir astoņi medību suņi, man jāiet dzīt suņu dēļ. Plinti man nevajag mežā. Nav man arī gara naža. Man nešķiet, ka mežā ir jāskrien un jādur nost dzīvnieks, ja suns to tur. Dzīvnieks no meža ir jāizdzen, nevis jāsaplosa. Man ir līdzi mazs nazītis, jo iedomājies, ja suns plēš dzīvu miesu, kādas ciešanas tas sagādā dzīvniekam, tāpēc es varu pieskriet un, piemēram, sivēnu atbrīvot no ciešanām. Jo ir gadījumi, kad suņi dzīvnieku turēs un tam kodīs.
Laikas mežā strādā pāros, bet vai tavi fokši arī strādā tandēmā, varbūt viņi vairāk tādi vienpatīši? Konfliktu nav? Un kas notiek, ja uz mežu atbrauc kādi citi suņi, tu zini, kā suņu darbs tad izvērtīsies?
Viņi man visi iet. Jo mežā jau parasti manējie ir vienīgie suņi. Arī manas piecas laikas iet mežā visas kopā. Ja es aizbraucu, tad gribu, lai mani respektē. Citreiz atbrauc mednieki ar Latvijas dzinējsuņiem. Man patīk šie suņi, bet parasti es palūdzu, lai šos suņus mežā nelaiž, kad eju ar savējiem. Latvijas dzinējsuņi ir labi, bet viņi nevar konkurēt ar laikām. Laikas dzīvnieku jau ir izdzinušas, uz to jau ir šauts, bet Latvijas dzinējsuns, mežā ejot pa pēdu, vēl ļerkst pa tukšo. Dažādu šķirņu suņiem ir dažāds darba stils, tādēļ visu nevajag jaukt vienā katlā un visus vienlaikus laist mežā.
Vai ir tā gadījies, ka atbrauc ar svešiem suņiem un sabojā tava suņa darbu?
Tas ir atkarīgs no suņa. Manējos tas neietekmē, bet ir dažādi suņi. Manējie nāk ar mani un nekur tālu prom neskrien, jo zina, ka es tiem pakaļ nedzīšos. Ja suns pazūd, tad atstāju savu jaku un vēlāk braucu skatīties. Protams, katru reizi jau ir uztraukumi, ja pazūd. Mums sezonas laikā sanāk daudz dzīt, citreiz pat piecas dienas no vietas. Manā gadījumā ir mazliet citādi, salīdzinot ar citiem, jo maniem suņiem ir ļoti liela slodze. Viņi zina, ka jāizdara savs darbs, tādēļ lieki netērēs spēkus, klejojot apkārt. Ir pat bijuši gadījumi, kad mana kuce izdzen briedi, mednieks to nošauj un suns tālāk pat neiet, jo darbiņš ir padarīts. Svarīgi likt saprast sunim, kādēļ tas iet medīt. Sunim nepieciešams kārums, tādēļ es tiem dodu ēst meža dzīvnieku gaļu, un viņi saprot, ka tas staltbriedis, kas bēg prom, ir kārums.
Foksterjeri jau vairāk domāti alām? Kādām medībām tu tos izmanto?
Jā, tie ir alu suņi, bet dzinējmedībām ideāli. “Āmuriņiem” ir liels ātrums, tikai ziemā grūti, jo viņiem nav pavilnas un aukstā laikā salst. Tas ir lielākais trūkums. Sniegs arī vilnā saveļas, bet labāk, lai suņi iet pa pēdu, nevis brien pa dziļu sniegu. Foksterjeriem ātrums nav tik liels kā laikām, tādēļ medniekiem labāk patīk, ja mežā ir “āmuriņi”, tad dzīvnieki netiek tik ļoti trenkti. Fokši iet arī pa asinspēdu, bet var būt gadījumi, kad suns paņems kādu svaigāku pēdu, ja tāda gadīsies. Asinspēdām ir speciāli jāapmāca. Lielākoties gan, ja ir asinspēda un svaiga pēda, suns ies pa pirmo. Reiz ievainotu bulli ar “āmuriņu” Bobo un krievu-Eiropas laiku Susuru atradām otrās dienas vakarā. Staltbriedis bija sašauts aiz pleca, no sākuma asiņu bija daudz, pēc tam arvien mazāk, praktiski nemaz. Bobo, par spīti tam, ka bija gājuši brieži, cītīgi ar degunu pie zemes turpināja meklēt asinspēdu. Susurs gan, protams, pirmais bija priekšā, jo laika ir laika.
Tu savus foksterjerus plūc?
Jā, plūcu, un arī no vilnas siltas zeķes var uzadīt. Ir cilvēki, kas vēlas, lai no manu “āmurīšu” vilnas uzada zeķes. Bobo ir devis trīs pārus zeķu. Pati mežā eju ar suņu zeķēm, tikai pa virsu uzvelku kādu plānāku zeķīti, lai nepūkojas. Šķetina kopā ar aitas vilnu, tādēļ ļoti ērti. Par zeķēm, kas adītas no suņa vilnas, nekas labāks nevar būt!
Ja suns iet pa asinspēdu, viņš tevi gaidīs? Citreiz mans suns mani par daudz gaida, kas varētu būt stingrās apmācības trūkums.
Mani suņi mani vaktē, jo, kā saku, viņi ir “mani cilvēki”. Bet, ja ir dzīvnieks, viņi mani negaidīs. Ies pakaļ dzīvniekam un mēģinās to apturēt. Tomēr jāņem vērā, ka sunim ir grūti saprast, kad ir īstas medību situācijas, bet kad ejam vienkārši pastaigās. Ja es eju sēnēs, tad labāk suņus neņemu līdzi, lai nesanāk problēmas.
Tomēr es ar savu suni gribu arī tāpat pa mežu pastaigāt, lai tas neskrien dzīvniekiem nepiemērotā brīdī pakaļ. Ja man ir suns, tad es gribu, lai tas ir ar mani un nedara blēņas, kad to nevajag.
Susurs gan man nāk līdzi sēnēs, bet viņš ir vecs suns, jau astoņi gadi. Viņš zina, kad dodos medībās, kad ogas lasīt. Gadās arī, ka kāds suns izmūk no voljēra, tad gan sanāks kādas blēņas, bet visām manām laikām pie siksnas ir oranžas lentes – atšķirības zīmes, lai visi zina, ka tie ir mani suņi.
Kā tu izvēlies, ar kādu suni iet uz mežu – ar foksi vai laiku?
Man mežā patīk abu šķirņu darbs. Labākas mūsu apstākļiem izturības ziņā ir tieši krievu-Eiropas laikas. Rietumsibīrijas laikas, manuprāt, ir lielas un pārāk spēcīgas, piemērotas individuālām medībām, līdzīgi kā Zviedrijā izmanto aļņu suņus vai kā medī Krievijā. Uzliec sunim GPS, palaid pa aļņa pēdu un pēc tam brauc ar sniega moci pakaļ. Bet tas ir cits medību veids, kas nav mūsu apstākļiem piemērots. Labas dzinējmedības sanāk arī tikai ar “āmuriņiem”, paņemu savus trīs foksīšus un eju dzīt. Rezultāti nav sliktāki, kad mežu dzen laikas. Ne vienmēr ir vajadzība pēc lielajiem suņiem.
Ja tev, piemēram, ir sešu dienu medību maratons, kā tu izvēlies, ar kādiem suņiem un kad iet? Varbūt ņem līdzi visus?
Pirmajā dienā iet visi, pat vecā vecenīte iet, jo viņai savos desmit gados ar vienu dienu pietiek. Pirmās divas dienas visi suņi iet uz pilnu slodzi. Nākamajās dienās skatos, kas ir nomedīts. Tad vienu suni, piemēram, ņemu līdzi rezervē, bet viens ir aktīvais – krievu-Eiropas laika Čips, kas iet visu laiku. Susuru es ņemu līdzi, ja būs asinspēda. Susuram ir spēcīga un rupja balss, pēc balss varu pateikt – dzen briedi vai atrasts sašauts dzīvnieks. Bet “āmuriņi”, manuprāt, visi rej vienādi. Fokši ries, arī ejot pa pēdu, kad dzīvnieku neredzēs, bet viņi nekad nav ļoti tālu no medījuma. Sunim balss gan pārmainās, kad dzīvnieks apturēts. Kad suns skrien pakaļ, tad viņam tāda velkoša balss, bet, kad aptur, tad rej citādi.
Ir suņu īpašnieki, kam vairāki suņi, bet katrā mastā tie laiž citu.
Ja lielos suņus, piemēram, Rietumsibīrijas laikas, mežā salaidīs vairākus, kas tad notiks? Vispār nebūs ko medīt. Ir suņi, kas atrod dzīvnieku, noķer to un aptur, citreiz pat nokož, medījumu no meža neizdzen. Manējie tā nedara, viņi dzen. Pat sivēnu baru tie groza, nemetas virsū. Ja neviens nemūk, tad noķer pēdējo vai iekož. Manu suņu mērķis nav nokost dzīvnieku, tādēļ arī varu laist visus kopā.
Ko tu saki par izstādēm un vaislas darbu?
Vaislas darbs un suņa darbs mežā ir divas dažādas lietas. Ja suns mežā strādā un mednieki ir apmierināti, kādēļ tam nepieciešams diploms? Ir tik daudz labu suņu, bet ne visiem jākļūst par čempioniem. Labākais suns ir tāds, par kuru var teikt, ka tas ir mans kolēģis. Mani suņi nav vienkārši suņi, tie ir mani kolēģi. Mēs kopā strādājam. Un suņi prasa laiku un darbu. Reiz redzēju vācieti, kam bija četri vācu medību terjeri. Viņam tikai vajadzēja uz suņiem paskatīties, un tie viņu klausīja. Iedomājies, kāds tur darbs ieguldīts!
Jāņem jau vērā arī tas, ka vācieši izkopj savu suņu šķirnes un brāķē suņus, kas ir pārāk agresīvi, psihiski nestabili. Latvijā mums daudz tādu izbrāķētu suņu.
Un no tā jau rodas uzskats, ka tie paši vācu medību terjeri ir stulbi un agresīvi. Tagad modes lieta ir paņemt bīglu, bet bīgls ir dzinējsuns, tam jābūt visu laiku darbā. Ja paņem suni, bet tas medību dzīvi neredz, to izlutina, izlolo, viņš mājās rada problēmas, jo nedara to, kam tas paredzēts. Suni aizved uz izstādi, un ar to arī viss beidzas. Medību suni tur mājās un nenodarbina. Darba sunim ir jābūt mežā vai tas ir citādā veidā jānodarbina. Cik nav gadījumu – paņem suni, neko ar to nedara, bet pēc tam brīnās, ka suns mežā nedzen. Es ar saviem suņiem no pirmās dienas eju medībās, lai suns iepazīst vidi un apstākļus. Mani fokši Tobo un Trīne ir jauni, bet viņi mežā ar mani gāja jau pagājušajā dzinējmedību sezonā. Galvenais ir attieksme pret suni, vai tas ir kolēģis vai tikai greznumlieta. Man suņu īpašnieki lielās ar to, ka suns ieguvis diplomu darbā ar lāci, zīmogi saspiesti, bet kur tad reāli medībām Latvijā tas noder? Izstādes suns un voljēru medaļnieks ir tikai suns ar papīriem.
Lietuviešu suņu ekspertiem ir viedoklis – ja suņi trīs paaudzēs nav nodarbināti reālās medībās, tad vaislai suns vairs nav derīgs. Ja runā par medību suņiem, es uzskatu, ka suņa audzināšanā piedalās ne tikai saimnieks, bet arī visi medību kluba biedri. Briesmīgi noskatīties – pēdējo mastu izdzen, vīri saliek ieročus un brauc prom, bet viens nabags vēl nakts vidū meklē savus suņus.
Sanāk jau vēl otrā dienā braukt pēc suņiem. Tāpēc ka viss medībās notiek steigā. Kad nomedī dzīvnieku, ātri jāvelk ārā, jāliek mašīnā un jāved prom. Bet vienlaikus suns vēl cīnās ar pēdējo ievainoto dzīvnieku mežā un nav neviena, kas aizbrauc sunim palīgā. Darba suns ir darba suns, tas ir arī kluba suns, tādēļ nevajadzētu visu atbildību novelt tikai uz īpašnieku.
Esmu arī dzirdējis viedokļus, ka iemācīt, piemēram, laiku mežā atrast lielu un smirdīgu mežacūku nav nekas īpašs. Vispirms jāsāk sunim mācīt atnest pīli, tad apriet caunu un tikai tad, kad suns to apguvis, finālā tam dod medusmaizi – dzīt alni un mežacūku.
Katram ir sava izpratne par apmācību. Suņus audzina dažādi, arī katrā valstī savas tradīcijas. Laikām tā caunu atrašana tomēr ir asinīs. Ja masts tukšs, manējie apries arī caunu, bet man tas nav vajadzīgs, tādēļ savām laikām to neļauju darīt. Tas pats ar fokšiem – tie ir alu suņi, bet es negribu tos mācīt līst alās, jo man vajag, lai mani “āmuriņi” mežā dzītu, es taču viņiem alās pakaļ nelīdīšu. Laikas savukārt var ļoti labi izmantot bebru medībās, tās strādā ideāli. Pati esmu pieredzējusi, bet, ja suni apmāca bebru medībām, tad tas tam arī vairāk izmantojams.
Laika ir universāls suns, bet pašam saimniekam suņa instinkts jāpagriež sev vēlamajā virzienā. Latvijā nav sapratnes par suņu skološanas pareizību, lielākoties viss notiek pēc principa – kā sanāks. Paņem uz mežu, sāk dzīt vāveri – ai, nesanāca! Otrs suns, atkal bailīgs, tātad neder – likvidēt vai uz mežu vispār neņemt.
Man ir bijuši gadījumi, kad saka – domājuši, ka foksterjeri nekam neder, bet manējie tik labi strādā, ka par tiem ir gatavi maksāt lielu naudu. Bet es savu suni pārdot nevaru, jo esmu to izaudzinājusi un tas ir mans suns. Cits saka, ka iedos man suni, lai to izaudzinu un apmācu, bet tad jau tas būs mans, nevis viņa suns. Ar suni pašam ir jāstrādā. Man citreiz mežā prasa, cik maksās, ja kaut vai netīšām nošaus manu suni. Tad es atbildu, ka daudz jau nebūs – tas pats, kas nošaut mani. Jo uz rokām iznēsāta suņa vērtība nav mērāma naudā.
