Sandra Vensko: “Īsts filozofs nav pesimists…” 2
Atradu plauktā nelielu dzejas grāmatiņu ar melnu grafisku zīmējumu uz balta fona un nolēmu pārlasīt pirms vairāk nekā simt gadiem rakstītos dzejoļus. Dzejgrāmata bija palikusi atmiņā uzkrītoši spilgtā vāka dizaina, nevis tekstu dēļ. Varētu teikt, ka agrāk man ne visai patika 80. gadiem raksturīgajā manierē veidotā ilustrācija – vāka centrālais tēls – dzejnieks cīnītājs, cīņā saucējs.
Mākslinieks Viesturs Grants, ilgus gadus strādājot izdevniecībā “Liesma” par māksliniecisko redaktoru un vēlāk arī galveno mākslinieku (grafikā kopš 1952. gada), ir viens no izcilākajiem latviešu grafikas meistariem. Grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele 2009” izcilais grafiķis un grāmatu ilustrators saņēmis Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas balvu “Par mūža ieguldījumu grāmatniecībā”.
Tomēr jāpiebilst, ka pats dzejas autors mira ļoti jauns un nevienu savas oriģināldzejas rindu iespiestu nepiedzīvoja. Attēlotais jauneklis ar brillītēm uz grāmatas vāka ir neviens cits kā Eduards Veidenbaums. Gudrais, izglītotais jauneklis, kurš oriģinālā bija izlasījis daudzu grieķu un romiešu, vācu, krievu un franču autoru darbus, atgādina mūsdienu literātu, nedaudz lecīgu, introvertu, varbūt nervozu, ar noslieci uz matemātiku un filozofiju, īpatni trauksmainu jauku cilvēku, kurš vēro notikumus un, izdarot secinājumus, pieraksta redzēto dzejā. Tēlaini runājot, Veidenbaums īsi pirms Latvijas valsts simtgades virtuāli kādu laiku mitināsies starp mums, liekot domāt par radošumu un inteliģences lomu sabiedrībā.
3. oktobrī Eduardam Veidenbaumam apritēs 150. jubileja, un šogad jo spēcīgi dzejnieka personība aktualizēta Dzejas dienu pasākumu kontekstā. Katru gadu Dzejas dienas ir kā liels un teju nepārskatāms lauks, kur satiekas domubiedri. Ja būtu iespējams visus radošo profesiju ļaudis sapulcināt vienuviet, tad varētu atrisināt daudzas nebūšanas un Veidenbauma piesauktajam “Mosties, mosties reiz, svabadais gars” būtu reāla rezonanse. Protams, nevar gribēt, lai dzejnieku saieti, festivāli un lasījumi pārtaptu par politiķiem nevēlamiem procesiem, tikai jautājums: kāpēc ne? Vai pētāmais objekts – Eduards Veidenbaums – ir tikai gada ideja, filozofu izpētes objekts, būs redzams pēc laika. Bet komponista Jura Kulakova un dziedātājas Ievas Akurāteres izpildījumā skanīgo, pamfletisko un tik pulsējoši satraukto tekstu “Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka” var nosaukt par dzīves jēgas noformulējumu simbolu valodā.
“Veidenbaums būtībā ir pirmais modernais latviešu dzejnieks,” grāmatas ievadā raksta tās sastādītāja, literatūrzinātniece Līvija Volkova, pieminot arī, ka Veidenbauma darbi “krasi atšķiras no visa, arī no paša labākā, kas bija uzrakstīts līdz pagājušā (19.) gs. 90. gadu sākumam”. Dzejas grāmata “Brīvības cēlajais gars” iznāca 1978. gadā, un tās sastādītāja par dzejnieku teic akadēmiski un precīzi: “Apbrīnojami plašās zināšanas pasaules literatūrā, vēsturē un citās sabiedriskajās zinātnēs apvienotas ar asu domātāja prātu un spilgtu dzejnieka talantu.” Varbūt tieši tāpēc, ka Veidenbaums neko neizdomāja un nesacerēja, bet rakstīja, ko juta un redzēja sev apkārt, viņa teksti ir viegli uztverami un aktuāli joprojām. Tāpat, muzikāli spilgti uzgleznoti, tie uzvanda atmiņā kustīgas ainiņas no redzētajām kinofilmām. Domājot par 1956. gada filmu “Kā gulbji balti padebeši iet” ar neaizmirstamo Marģera Zariņa mūziku, mostas ne tikai ilgas dzirdēt aktieru balsis, bet arī līdzdziedāt Veidenbauma tekstu. Šo dzejoli muzikāli savulaik ietērpis Kārlis Kažociņš, Alfrēds Kalniņš. Dziedājuši izcili mecosoprāni – Ērika Tipaine, Mirdza Kalniņa – un Latvijas Radio koris ar diriģentu Edgaru Račevski. Padomju gados Veidenbauma teksti tika izmantoti, tos pēta arī šodien, vienīgi vajag iet tālāk un izmantot Eduarda Veidenbauma dzeju mūsu nacionālās pašapziņas celšanai un noturēšanai. Tas ir paradokss, bet Veidenbauma teksti šodien var iedvesmot un ietekmēt spēcīgāk nekā Raiņa cīņā saucēja balss.
Pirms krājums iespraucas starp pārējām grāmatām, attopos pie rindas “Kuļos es kā pliks pa nātrēm”. Eh, Eduard Veidenbaum, lieki būtu piebilst, ka cauri gadsimtam līdz mūsdienām viedāku tekstu joprojām neatrast.
