Īsto patiesību vēl līdz šai dienai neviens nezina… Gadījums ar viltus Hitleru un viņa līķi 89
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Oficiālā versija pauž, ka Ādolfa Hitlera nāve iestājusies 1945. gada 30. prīlī pazemes bunkurā, kas bija ierīkots Berlīnē zem Reihskancelejas ar gluži konkrētu adresi: Vilhelmštrase 77. Fīrera un viņa sievas Evas mirstīgās atliekas 1945. gada 5. maijā atrada padomju armijas pretizlūkošanas SMERŠ grupa vecākā leitnanta Alekseja Panasova vadībā.
Tiesa, mazāk zināms ir fakts, ka burtiski dienu iepriekš padomju karavīri tieši līdzās Reihskancelejai atrada vēl vienas fīrera atliekas, tikai šajā gadījumā tas bijis viens no viņa dubultniekiem, kuru nacisti esot nogalinājuši, lai maksimāli sajauktu visas pēdas.
Un var pat gluži droši apgalvot, ka vēl līdz pat šai dienai neviens lāgā nevar atbildēt: kā tur īsti tas viss bija?
Atpazīšanas procedūru virkne
Vēstīts, ka Hitlera dubultnieks esot nogalināts ar pistoles šāvienu pierē, un viņa ķermeni atšķirībā no īstā vācu nācijas fīrera pat necentās sadedzināt, bet gan apglabāja tā, lai pretinieka speciālisti to varētu maksimāli viegli atrast un atrakt, proti, kāda ugunsdzēsības baseina dibenā tikai tā viegli pārberot ar zemi.
Viens no padomju kinohronikas kinooperatoriem Mihails Poseļskis vēlāk savās atmiņās vēstījis par to, kā notikusi nezināmā atpazīšana. Fīreram ļoti līdzīgais nelaiķis ar raksturīgajām ūsiņām bija ieģērbts melnā civilajā uzvalkā, proti, tieši tādā (varbūt tieši tajā pašā, kas zina?), kādu bieži nēsāja pats Hitlers.
Tostarp padomju speciālistus esot mēreni mulsinājis fakts, ka šim cilvēkam kājās bijušas ļoti novalkātas, pamatīgi lāpītas zeķes. Bija ļoti lielas šaubas par to, ka īstais fīrers tādas varētu valkāt pat savos pēdējos dzīves mirkļos.
Atpazīšanas procedūru, kas risinājusies Reihskancelejas telpās, vadījis padomju armijas ģenerālis Ivans Serovs (topošais VDK priekšsēdētājs). Vispirms ķermenis atrādīts vācu viceadmirālim Hansam Eriham Fosam, kurš jau sen bija personīgi pazinis Hitleru. Sākotnēji augstā ranga militārpersona esot piekritusi tam, ka tas ir Hitlers, taču jau drīz viņš sācis šaubīties, paziņojot, ka pilnībā pārliecināts tomēr par to nejūtas.
Tad Serovs esot paņēmis tīru papīra lapu un, ar zīmuli uzvelkot uz tās līniju, sadalīja uz pusēm. Tad atpazīšanā uzaicināja piedalīties visus dzīvajos palikušos Reihskancelejas darbiniekus. Viņiem attiecīgi vajadzēja parakstīties vai nu labajā, vai kreisajā lapas pusē: atkarībā no tā, par ko viņi uzskata konkrēto līķi – par pašu Hitleru vai viņa dubultnieku.
Vēstīts, ka pārliecinoši lielākā daļa pieaicināto atzinuši, ka tas nav fīrera līķis. Bet pēc tā savu slēdzienu sniedza arī 1. Baltkrievijas frontes tiesu medicīnas eksperts, turklāt to paveica, godīgi sakot, mēreni primitīvi: paņēmis kādu fotogrāfiju, kurā fīrers uzņemts profilā, un turpat uz vietas salīdzinājis tajā redzamās un viņa priekšā novietotā līķa ausu gliemežnīcas, viņš, ilgi nedomājot, novērtēja: “Tas nav Hitlers.”
Viltus fīrers
Mazliet vēlāk vēstures pētnieki vienosies par versiju, ka 1945. gada 5. maijā SMERŠ darbinieki atraduši fīrera dubultnieka Gustava Vellera – bijušā Breslavas poligrāfijas uzņēmuma darbinieka – līķi. Viņš patiešām ārēji bija ļoti līdzīgs Hitleram, lai gan mazāks augumā, kā dēļ viņam obligāti vajadzēja valkāt apavus ar biezu zoli. Zināms, ka Vellers jo sevišķi bieži aizstājis fīreru dažādos svarīgos publiskajos pasākumos pēc 1944. gada 20. jūlijā īstenotā kārtējā atentāta.
Viss liecina, ka dubultnieks līdz pat pēdējam mirklim nav pat nojautis par drīz sagaidāmo savu nāvi, acīmredzot domājot, ka būs spiests spēlēt vācu diktatora lomu līdz tam mirklim, kamēr īstais fīrers būs droši un pārliecinoši kaut kur paslēpies, pēc kā viņa paša kā dubultnieka noslēpumu varēs mierīgi atklāt. Viņam nebija ne mazākās nojausmas par to, ka praktiski nekad nav bijis plānots viltus fīreru atstāt dzīvu, jo pretējā gadījumā par kara uzvarētājiem tagad kļuvušie sabiedrotie nekad nepārtrauktu īstā fīrera meklēšanu.
Lai kā arī būtu, bet par atrasto līķi nekavējoties paziņoja arī Staļinam, kurš, daudz nedomājot, lika to vienkārši sadedzināt.
Drīz no Kremļa pienāca jauns rīkojums: Hitlera dubultnieka līķis jānogādā Maskavā. Staļins vēlējās pārliecināties: ir vai nav tas īstā Hitlera līķis? Vēstīts, ka attiecīgo ķermeni ievietoja kastē ar ledu, ielādēja militārajā transporta lidmašīnā un nogādāja PSRS galvaspilsētā. Un Staļins personīgi apskatīja piegādāto “preci”, kā arī vērīgi uzklausīja visu pavadītāju un citu speciālistu viedokļus. Pēc tā gan ķermenis esot nogādāts Maskavas krematorijā un tur sadedzināts.
Atbilstoši patlaban spēkā esošajai populārajai versijai Reihskancelejas pagalmā atrastais vēl kāda cita cilvēka ķermenis, kas arī bija ļoti līdzīgs Hitleram, varēja būt kāda cita viņa dubultnieka mirstīgās atliekas – runa ir par kādu Klausu Bušteru, par kura eksistenci praktiski neviens neko nezināja.
Šo vīrieti turēja speciāli kādam īpašam gadījumam, iespējams, arī neizslēdzot tieši šādu. Vēstīts, ka viņam pat esot salikti tieši tādi paši zobi un izgatavotas tieši tādas pašas zobu protēzes, kādas bija Hitleram. Tas varētu būt būtiski saistībā ar vispār zināmo informāciju par to, ka mirušo Hitlera un viņa sievas Evas līķu atpazīšanu veica, galvenokārt balstoties stomatoloģiskajās kartītēs.
Var veidoties arī tāda aina: vispirms nacisti nogalināja Gustavu Velleru, lai sabiedrotajiem rastos iespaids, ka Hitlera vairs nav un tāpēc nav nekādas jēgas turpināt kaut kādu īpašu viņa meklēšanu, savukārt īsto fīrera ķermeni, ja viņš patiešām beidzis dzīvi pašnāvībā, rūpīgi sadedzināja. Vai arī tāda: varbūt fīrera pašnāvība ir inscenēta un par beigtu diktatoru uzdeva vēl vienu viņa dubultnieku, tādējādi nodrošinot Hitleram iespēju aizbēgt – kā pieņemts uzskatīt, sākotnēji vismaz uz Dienvidameriku.
