Īsteni latgaliska dzīves aina 0
Antons Kūkojs (1940 – 2007) – izcilais latgalietis, kurš aktīvi darbojies Latgales kultūras laukā, – dzīves laikā bija ne tikai dzejnieks, prozaiķis, dramaturgs, bet arī gleznotājs, aktieris, režisors un kultūras un sabiedriskais darbinieks.
2015. gadā viņš svinētu 75. dzimšanas dienu. Skaistu dāvanu dzejnieka daiļrades cienītājiem sagādāja J. Soikāna Ludzas mākslas skola, kas A. Kūkoja jubilejai par godu 2015. gadā sāka darbu pie viņa dzejas izlases “Dūd pīci” veidošanas. Projekta “Dūd pīci voi veļtiejums ailinīkam Ontonam Kūkuojam” gaitā tika piesaistīti VKKF mērķprogrammas “Latvijas Valsts mežu atbalstītās Latgales kultūras programmas” līdzekļi, tāpat grāmatas izdošanu finansiāli atbalstīja Ludzas novada un Rēzeknes novada pašvaldības un SIA “Verems”. Grāmatas prezentācija notika šopavasar, kad J. Soikāna Ludzas mākslas skola, kuras direktors kādreiz bija A. Kūkojs, atzīmēja 25. dzimšanas dienu. No A. Kūkoja dzejas krājumiem “Sāta”, “Mīlesteiba lelīs Līpu kolns”, “Oka” un “Sovā saimī” dzejas izlasē iekļauti 125 dzejoļi latgaliešu valodā, kas sakārtoti piecās tematiskās daļās: pavasaris, vasara, rudens, ziema un atkal pavasaris – mīlestība.
Lasot dzeju, var pabūt autoram nozīmīgās vietās, piemēram, Rogovkā, Mērdzenē, un iepazīt dzejniekam tuvos cilvēkus, kam veltīti konkrētie dzejoļi. Izlasē iekļautie dzejoļi acu priekšā uzbur spilgtas mirkļu gleznas un atmodina kaut kur noglabātas un varbūt pat aizmirstas sajūtas. Tiek atsaukts jūlija mēneša tuvums, kad “leigst līpu zori mada pylni” (62. lpp.), uzjundī rudens noskaņa ar “varbyut tei tikai kartupeļu tolka, / Varbyut bieris kļovys lopai zaļai” (111. lpp.), atainojas veco māju liktenis laukos, kad palicis “klāvs bez lūpim. / Vīn zierneklis lūdzenī īdūmu myusys giun.” (113. lpp.).
A. Kūkojam piemīt īpaša spēja mīlestības dzejoļos izteikties tik dabiski patiesi un nesamāksloti skaisti, ka rindas gribas pārlasīt vēl un vēl, jo ikvienam taču ir gadījies, ka “manī vīns strods / perekli sapiņs, / nu reita sviļpoj, / uz vokoru līk dūmōt par tevi.” (29. lpp.).
Iepazīstot kāda autora dzejoļus, man allaž patīk tos lasīt skaļi, lai uzrakstīto labāk izjustu un izgaršotu. Daži šā krājuma dzejoļi uzjundīja kaut kur labi zināmas melodijas, un tas ir saprotami, jo dzejoļi “Latgola” (48. lpp.), “Īt muna tauta” (149. lpp.) un “Aizlīnej maņ sovas acis!” (160. lpp.), kas katrs pats par sevi ir ļoti spēcīgi, vienkopus atrodami arī latgaliešu rokmūziķa Sovvaļnīka albumā “Bolts susātivs” (2010). Šis albums ir veltījums dzejniekam viņa septiņdesmit gadu jubilejā, un tajā iekļauto 10 dziesmu tekstiem izmantoti A. Kūkoja dzejoļi. Dzejas izlase piesaista ar silto personiskuma klātbūtni – nelielais grāmatas formāts, kas tik labi iegulst lasītāja plaukstās, melnbaltās fotogrāfijas no Kūkoju ģimenes, S. Vorkales un A. Tomašūna arhīva – tas viss padara autora – lasītāja saikni jo ciešāku.
O. Kūkoja dzeja māk pieskarties lasītāja sirdij un ielūkoties viņa dvēseles dziļumos, tā liek aizdomāties par dzīves vērtībām un uzbur īsteni latgalisku lauku dzīves ainu, kāda tā bija kādreiz. “Ar pylnu dvēseli īeimu es / Sovā zemī, kuru nūsaucūt viņ, / Leidzskaņi lobōk kai patskaņi skan –/ Īeimu Latgaleitī.” (31. lpp.) – saka O. Kūkojs, ar šīs grāmatas starpniecību ļaujot ikvienam ieiet Latgalē un ieraudzīt to tādu, kādu redz viņš pats. Izlasot krājumu, rodas sajūta, ka ir apēsta sātīgas rudzu maizes rika, jo tāda ir A. Kūkoja dzeja – tajā viss ir pa īstam.
