Solo partijas orķestrim 0
Turpinot runāt mūzikas valodā, aktieris nenoliedz, teātrī viņam tuvākas esot “orķestra” partijas jeb spēle ansamblī. “Protams, pateicīgāks slavas gūšanai vienmēr būs solo iznāciens, varbūt tā iekritīsi atmiņā vairāk un varbūt būsi vairāk redzams. Tomēr man tuva ir tieši ansambļa spēlēšana un darbošanās – te katrs, tāpat kā orķestrī, droši zina un spēlē savu partiju. Laba diriģenta vadībā tas viss arī labi kopā skan. Vismaz tā mūs vienmēr mācīja, kamēr studēju Daugavpilī.”
Šo aktiera spēju darboties ne tikai pirmajā plānā novērtējuši arī kritiķi – Spēlmaņu nakts balvu Artis saņēma tieši par izcili nospēlētu otrā plāna aktiera darbu, spēlējot Čepurnoja lomu Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā M. Gorkija lugā “Saules bērni”.
“Pēc Daugavpils, strādājot Dailē, pat kādu brīdi bija grūti pierast pie tā, ka jāspēj arī pašam būt solistam. Tas nāca ar laiku, kad sāku apzināties, ka varu kaut ko izdarīt arī viens pats. Neliegšos, tagad pārliecība par savām spējām ir lielāka. Tā saukto lampu drudzi pirms izrādēm vairs pat īsti neizjūtu – parasti līdz pirmizrādei jau ir ieguldīts tik liels darbs, ka par sevi esmu drošs. Satraukums ir tad, ja neesi pārliecināts. Tad gan var ceļi drebēt! Pēc tam uz skatuves jau esi iemests ūdeni un ir jāpeld! Nav variantu. Tu nevari pateikt – piedodiet, atnāciet citreiz. Ja jau esi apņēmies kaut ko darīt cilvēku priekšā un viņi ir nākuši uz to skatīties, tu nevari atļauties – ai, šodien nesanāca. Tāpat kā ķirurgs nevar aiziet operācijas vidū. Doma kaut ko mainīt parasti iezogas tikai tad, ja kaut kā ir par daudz vai par maz. Šobrīd nevaru sūdzēties.”