Īstais brīdis atcerēties cilvēkus, kas palīdzēja Latvijai 0
Šajās dienās, atkal apcerot Latvijas starptautiskās atzīšanas peripetijas, nebūtu arī lieki atgādināt, kādi Eiropas politiķi un kādas idejas šo atzīšanu sekmēja. No tagadnes augstumiem ir iespējams secināt, ka Latvijas diplomātijas cīņās ir palīdzējuši valstsvīri, kuri, nereti apsteigdami savu laiku, izcēlās ar novatorisku un Apgaismības mantojumā sakņotu liberālu pasaules skatījumu.
Vēsturiskais brīdis prasīja veco politisko stereotipu laušanu un prāta atvērtību jaunajam – arī jaunajām Baltijas valstīm.
Labi zināms, ka Aristida Briāna (1862 – 1932) stāšanās Francijas valdības un Ārlietu ministrijas vadībā 1921. gada sākumā, kas nozīmēja arī viņa iesaistīšanos Antantes Augstākās padomes lēmumu pieņemšanā, izrādījās baltiešu centieniem ārkārtīgi parocīga. Pieredzējušajam politiķim šī prāta atvērtība piemita. Savulaik tieši Briāns bija sagatavojis Francijas un visas Vakareiropas demokrātijas attīstībai fundamentālo 1905. gada likumu par baznīcas nošķiršanu no valsts un vēlāk arī uzņēmies attiecību nogludināšanu starp Parīzi un Vatikānu. Viņa un Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra Filipa Bertelo (vēl viens “liberālis”) rūdījums ļoti noderēja, lai, savā ziņā izmantojot britu nesaskaņas, Baltijas jautājums parādītos Antantes jeb Sabiedroto Augstākās padomes darba kārtībā. Tā iespaidā Latvija un Igaunija 1921. gada 26. janvārī tika juridiski atzītas. Arī plašākā mērogā Briāns bija viens no galvenajiem 20. gadu Eiropas politiskās darba kārtības veidotājiem. Starptautisko attiecību vēsturē pazīstamākais ar viņa vārdu saistītais ir Briāna–Kelloga pakts (1928), kas paredzēja starpvalstu konfliktu risināšanu miera ceļā, atsakoties no kara. Bet jau 1926. gadā Briāns kopā ar Vācijas ārlietu ministru Gustavu Štrēzemanu saņēma Nobela miera prēmiju par ieguldījumu Lokarno līgumu (1925) noslēgšanā, kas būtībā arī bija mēģinājums panākt Eiropas valstu robežu neaizskaramību un kolektīvās drošības sistēmas iedibināšanu.
Varbūt mazāk zināms ir Briāna 1929. gadā Tautu Savienībā ierosinātais projekts ar mērķi izveidot ko līdzīgu Eiropas Savienībai. Šis projekts, protams, palika uz papīra – viņa domubiedra Štrēzemana nāve un vispārējā ekonomiskā krīze, pēc kuras jau iezīmējās nākamā pasaules kara tuvošanās, pārvilka svītru lielā ideālista pūliņiem.
Atšķirībā no Briāna ievērojamais Itālijas politiķis Karlo Sforca (1872 – 1952), kurš krietni daudz palīdzēja baltiešiem jau 1919. gada Parīzes miera konferences kuluāros, Latvijā ir gandrīz aizmirsts. Žēl, kaut vai tāpēc, ka viņa karjeras un Baltijas valstu politiskajā liktenī var saskatīt attālas simboliskas līdzības. Grāfs Sforca, būdams senas aristokrātu dzimtas pārstāvis, bija arī pārliecināts demokrāts. Tāpēc viņam, sākoties Musolīni ēras vajāšanām, nācās pamest ne vien diplomātisko dienestu, bet arī valsti un pavadīt svešumā ilgus gadus. Dučes režīma krišanu Sforca sagaidīja Amerikā, kur trimdas tautiešu aprindās bija ieguvis nenoliedzamu morālu autoritāti. Taču atpakaļceļā uz dzimteni viņš Londonā paguva sanīsties ar Čērčilu, kurš uzskatīja, ka Itālijā jāsaglabā monarhija, un tik ietekmīga nelabvēļa iegūšana liedza Sforcam ieņemt visaugstākos valsts amatus. Turklāt pašā Itālijā ne visiem patika viņa “atlantisms”. Viņš tomēr atguva Itālijas ārlietu ministra portfeli Alčides de Gasperi valdībā un piedalījās visos galvenajos pēckara politiskajos notikumos, ieskaitot Itālijas kā dibinātājvalsts iekļaušanos tagadējās Eiropas Savienības pirmās priekšteces – Eiropas Ogļu un tērauda kopienas – sastāvā un arī NATO.
Tādējādi Karlo Sforca piedzīvoja un zināmā mērā paveica to, ko nebija lemts pieredzēt Briānam un tiem pārējiem starpkaru perioda politiķiem, kurus reizēm dēvē par “eiropiešiem pirms laika”.
Lai vai kā, bet ir īstais brīdis šos cilvēkus atcerēties. Un atzīt, ka viņiem bija sava noteikta loma arī Eiropas valsts Latvijas vēsturē, ko mēs arvien turpinām rakstīt.
