Īsta un kreptīga soļanka uz ugunskura. Mmm – maltīte ar piedzīvojumu! 1
Mājās sarodas talcinieki, lai pastrādātu un pasvinētu ražas laiku. Aizejošajai vasarai par godu gribas uz ugunskura uzvārīt kārtīgu soļanku. Ir liels 15 litru tilpuma katls, bet nav skaidrības, kā to visu paveikt. Vai atsevišķi iepriekš gaļu novārīt un sīpolus apcept vai to darīt uz ugunskura? Gribētu uzzināt labu recepti bez desām un citām mūsdienīgām piedevām, bet tādu kreptīgu – ar nierītēm. VALDIS G. CĒSĪS
Īsta soļanka ir kā mākslas darbs, ar daudzām sastāvdaļām, kas piešķir neatkārtojamu garšas un smaržas buķeti. Klasiskajai pievienota vismaz piecu veidu gaļa un noteikti nieres. Bez nierēm tā ir vien gaļas un dārzeņu tomātzupīte, teiktu īstie gardēži. Īsta soļanka jāvāra diezgan ilgi, bet rezultāts noteikti ir tā vērts. Gatavojot uz ugunskura, garša ir vēl intensīvāka un bagātīgāka. Talka vai dārza svinības ar šādu virumu galdā ir pasākums, no kura retais atteiktos.
Ir simtiem variāciju, ieskaitot zivju, sēņu un veģetāro soļanku. Klasisko soļanku vēl sauc par pohmelku (tā palīdz atgūties no iepriekšējā vakara svinībām), bet XIX gadsimtā zupu sauca par seļanku, kas tulkojumā nozīmē – zupa lauku gaumē. Ir dažādi viedokļi par kartupeļu pievienošanu, bet tas atkarīgs no konkrētās tautas tradicionālās virtuves. Ukraiņu soļankai kartupeļus nepievieno, savukārt Maskavas soļankai klāt liek gan kartupeļus, gan cīsiņus.
Soļankas pamatā ir labs buljons, ko var pagatavot iepriekš tāpat kā nieres. Tās vispirms pārgriež gareniski uz pusēm, aplej ar vārošu ūdeni, pamērcē, nokāš. Pēc tam izņem visas cīpslas un nesmukumus, vēlreiz pārlej ar ūdeni, uzvāra, mērcē aukstā ūdenī, nokāš un vāra kopā ar buljonu. Pēc stundas katlā liek kūpinātas cūku ausis un cūkas stilbiņu. Kad gaļa izvārījusies (apmēram pēc stundas), buljonu nokāš, gaļu sagriež gabaliņos. Ja šādi priekšdarbi paveikti, soļanku uz ugunskura varēs pagatavot viegli un ātri.
Lai zupa vienmērīgi vārītos, kādam visu laiku jāuzņemas rūpes par uguni. Ēdiena gatavošanai uz ugunskura jāsarūpē karote garā kātā, ar ko apmaisīt, jo process notiek tuvu ugunij. Piknikā noderēs arī ugunsdroši cimdi.
RECEPTE
(10–12 litriem)
• 3–4 liellopu vai cūkas (ideālā gadījumā teļa) nieres
• Kūpināts cūkas stilbiņš
• Pāris kūpinātu cūkas ausu
• Aptuveni kilograms buljona kaulu
• 500 g kūpinātas krūtiņas
• 800 g sīpolu
• 500 g skābētu gurķu
• 3 ķiploka daiviņas
• 200 g tomātu biezeņa vai 75 g tomātu pastas
• 100 g skāba krējuma
• 4–5 lauru lapas
• 2 citroni
• 5 ēdamkarotes sasmalcinātu pētersīļu vai diļļu
• Sāls un malti melnie pipari
• Ēdamkarote maltu sarkano piparu (ja gribas maigāku garšu, izmanto pāris ēdamkarotes paprikas pulvera)
Skābētus gurķus sagriež gabaliņos, ķiplokus smalki sakapā. Žāvēto krūtiņu un sīpolus smalki sagriež. Uzliek katlu uz uguns. Nelielā eļļas vai sviesta daudzumā apcep sīpolus un kūpināto krūtiņu kopā ar lauru lapām. Kad sīpoli kļuvuši zeltaini brūni (nekādā gadījumā nedrīkst piededzināt!), pievieno gurķus, ķiplokus, tomātu pastu vai biezeni, gaļu, pielej buljonu un zupu uzvāra. Pievieno sāli (gaļas kūpinājumi ir sāļi, tāpēc jāpiesargās pārdozēt) un maltus melnos piparus. Ļauj visam mierīgi pavārīties. Katlu noņem no uguns, pieliek skābo krējumu un zaļumus. Pasniedz ar citrona gabaliņiem, pēc vēlēšanās – arī ar olīvām. Zinātāji saka, ka šāda zupa ir tik aromātiska un sātīga, ka pietiek ar vienu bļodiņu.
