Gleznainas ielejas, elpu aizraujoši skati – īstā Portugāle aiz autostrādēm 2
Līdz šim man Portugāle asociējās galvenokārt ar portvīnu, fado mūziku un Algarves pludmalēm. Divu nedēļu laikā atklājām, ka nelielajā valstī ir apbrīnojami daudzveidīga daba, klusas, ar cietokšņa mūriem apjoztas viduslaiku pilsētiņas kalnu virsotnēs un tūristu maz apmeklēti zvejnieku ciemati.
Portugālē no plašās kaimiņzemes Spānijas līdz pat Atlantijas okeānam ar automašīnu nobraucot 3359 kilometrus, redzējām zaļus kalnus ziemeļos, smilšainas pludmales dienvidos, korķa koku un olīvkoku audzes vidienē, bet rietumos – klinšainu okeāna krastu. Cauri daudzajām kalnu grēdām ved šauri serpentīna ceļi, ļaujot vietumis piestāt un baudīt elpu aizraujošus skatus. Lai pēc iespējas vairāk redzētu lauku ainavas, tikpat kā neizmantojām autostrādes.
Portugāles bagātības
Portugāles ainavā lieliski iederas tai raksturīgās baltās vējdzirnavas. Ceļotājs noteikti ievēros arī kādreizējos kauna stabus, kas redzami gluži vai goda vietā katrā pilsētā, un zili baltu keramikas flīžu gleznojumiem rotātas ēkas.
Šķiet, ka visi, kas pirmo reizi ierauga okeānu, nebeidz vien jūsmot par krastā izskalotajiem milzīgajiem gliemežvākiem. Tā vien gribējās iespējami vairāk šīs bagātības paņemt līdzi uz mājām. Dabas veltes izmanto arī suvenīru tirgotāji – pārdod izcilākos eksemplārus tāpat vai apstrādātus dekoru veidā. Man visvairāk iepatikās ar tiem aplīmētās rotu kārbiņas.
Portugāle ir lielākā korķa ražotāja pasaulē, tādēļ tūristiem piedāvā visdažādākos tā darinājumus – pat cepures un kaklasaites. Suvenīru veikalos žilbina koši apgleznoti keramikas izstrādājumi. Visdažādākajos atveidos – mālā, porcelānā un audumā – iemūžināts Portugāles simbols gailis. Leģenda stāsta, ka galīciešu svētceļnieks Barselušā ticis apsūdzēts par zādzību un notiesāts uz nāvi pakarot. Nelaimīgais zvērējis, ka ceptais gailis uz tiesneša galda piecelsies un dziedās par pierādījumu viņa nevainībai. Tikko sods bijis izpildīts, tas patiešām noticis un izrādījies, ka arī galīcietis laimīgā kārtā palicis dzīvs.
Droši vien uz Portugāli ir vērts aizbraukt kaut vai tādēļ, lai “atzīmētos” Eiropas tālākajā rietumu punktā Rokas ragā, kur uz 140 metrus augstas klints Atlantijas okeāna krastā atrodas bāka. Vējš gan nebija tik liels, lai saceltu milzīgus viļņus, kas dažkārt mēdzot šļākties līdz pat 34 metru augstumam. Spriežot pēc internetā atrodamās informācijas, visaugstākie reģistrēti Nazarē piekrastē.
Daudzajos zemesragos nav ko cerēt uz vientulīgu apceri, jo okeāns ar savu tirkīzzilo ūdeni vilina daudzus apmeklētājus. Saulrietu bez ļaužu masām visapkārt izdevās baudīt vien Sardao zemesragā. Biju ļoti pārsteigta par stārķiem, kas šeit iekārtojuši ligzdas uz klints bluķiem kā spītēdami okeāna brāzmainajiem vējiem. Svēteļu Portugālē ir ļoti daudz, un tie apmetušies uz dzīvi pat pilsētās, piemēram, Silvišā un Faru.
Pretēji pašas prognozēm man, kam saldi vīni lāgā neiet pie sirds, iegaršojās leģendārais portvīns. Agrāk nezināju, ka tas pieejams ne tikai sarkanā, bet arī baltā krāsā. Daži dzērieni nogatavināti līdz pat 15 gadiem ilgi.
Portugāle ir īsta paradīze jūras velšu cienītājiem. Radās iespaids, ka kulta zivs šeit ir sardīnes, kuras nereti piedāvā vienkārši grilētas uz oglēm ielas malā. Kaltētu sālīto mencu bacalhau gan neuzdrošinājāmies pagaršot, jo tās aromāts nerosināja apetīti. Turklāt biju lasījusi, ka tā pirms lietošanas diennakti jāmērcē ūdenī.
