Mācās no Bunkurmarijas 3
Cept saldskābmaizi Ingrīda iemācījusies… skatoties. – Kaimiņos dzīvoja veca sieviņa, ko visi sauca par Bunkurmariju. Viņa katru nedēļu cepa maizi mūsu maizes krāsnī, jo pašai tās nebija. Es bieži noskatījos, kā viņa, sviedriem pilot, ar savām lielajām rokām mīca mīklu. Kad aicināja mani iesaistīties, attraucu – gan jau! Man, divdesmitgadīgam skuķim, tas īpaši neinteresēja, vēl jo vairāk, redzot smago darbu. Nemūžam! – nodomāju. Bet pagāja divdesmit gadu, un, re, es cepu maizi.
Pirmos saldskābmaizes kukulīšus viņa izcepusi pirms četriem gadiem. Atsaukusi atmiņā jaunībā redzēto, kā rīkojās Bunkurmarija, apklaušinājusi citas cepējas, meklējusi arī informāciju dažādos avotos.
Tad izmēģinājusi vairāku ražotāju piedāvātos miltus, līdz atradusi īstos. – Milti var iegāzt. Mīklai it kā nepieciešamā konsistence, taču rūgstot neceļas, kļūst mīksta, bet maize ir jēla, – pieredzēto atceras Ingrīda un piebilst, ka tiem, kas nolēmuši cept maizi, tam visam jāiziet cauri, līdz nonāk pie īstajiem produktiem un īstajām proporcijām.
Tagad enerģiskā saimniece zina, ka pilnam cepienam jeb 15 saldskābmaizes kukulīšiem vajag 13 kilogramu Dobeles ekstraklases miltu. Vispirms mīklu plucina. Abrā ieber 2 kg miltu, pievieno 2 saujas sāls, 3 saujas cukura, 2 saujas ķimeņu un uzlej spaini uzkarsēta ūdens. Tad mīklu ar koka lāpstiņu kuļ – iesit gaisu, lai masa kļūtu vijīga. Pēc tam pievieno ieraugu, kas māla traukā saglabāts no iepriekšējā cepiena. Abru sasedz, lai mīkla siltumā rūgst vidēji 16 līdz pat 24 stundas. Kad virspusē sāk dancot burbulīši, pietiek rūgt. Jāķeras pie mīklas mīcīšanas, bet pirms tam jāiekurina krāsns, kam jākuras trīs stundas. – Kad mīcu mīklu, vēl pievienoju aptuveni 10 kilogramu miltu. Jāskatās, lai nav ne par mīkstu, ne par cietu. Ja būs par cietu, maize būs sausa, bet, ja par mīkstu, būs pārāk mitra, – skaidro cepēja.
Kad maize izcepta, kukulīšiem uzklāj lina palagu un vilnas segu, lai nezaudē mitrumu un nesakalst.
Alsundzniece palepojas, ka vistālāko ceļu viņas ceptais rudzu maizes kukulis mērojis uz Izraēlu, kurp to veduši Ventspils bāriņtiesas darbinieki, dodoties komandējumā. Daudzi novadnieki viņas gardo maizi ņem līdzi, atgriežoties pelnīt naudu Amerikā, Vācijā, Īrijā un Anglijā. Ar saldskābmaizi un raušiem ir mielojusies Latvijas Televīzijas radošā grupa, kas šovasar Alsungā un Jūrkalnē filmēja televīzijas seriālu “Māja pie ezera”. To, cik debešķīgi garšo Ingrīdas gatavotā torte un biezpiena plātsmaizes ar āboliem un rozīnēm, tagad zinām arī mēs, “Praktiskā Latvieša” redakcijas ļaudis, un daži no “Latvijas Avīzes” ziņu nodaļas. Baudot līdzi doto ciemakukuli, gan priecājāmies, gan bēdājāmies. Bēdājāmies, ka cepēja dzīvo pārāk tālu no mums, tāpēc nevarēsim, kad sakārojas, nopirkt gardo produkciju. Un priecājāmies arī par to pašu – ka alsundzniece dzīvo tik tālu no mums. Ja būtu citādi, našķējoties ar Ingrīdas kūkām un raušiem, pēc mēneša vajadzētu pirkt vienu izmēru lielāku apģērbu. P
