Īsta Lāčplēsene! Malvīne Mennika par modi, sportu un dzīvesprieku 0
Malvīne Mennika ir latviešu dizainere, kuras košās kleitas un krāsainās pērlīšu rotas uzreiz ir atpazīstamas un pamanāmas.
Malvīne ir aktīva sociālajos tīklos, ne tikai ik dienu priecējot un kārdinot savas sekotājus ar skaistiem tērpiem, bet arī īsiem skriešanas un sportošanas video.
Lietojot tēmturi happy runner (ang. – “laimīgais skrējējs”), viņa neatlaidīgi rūpējas par savu veselību un iedvesmo arī citus.
Kāpēc Lāčplēšene? Tāpēc, ka starp modi un sportu Malvīne vada arī sievišķīgu podkāstu, kurā iepazīstina klausītājus ar spēcīgām un interesantām sievietēm.
Podkāsta nosakums ir “Lāčplēsene”, bet skaidrs, ka pirmā un īstākā iedvesmojošā Lāčplēsene ir pati Malvīne.
Vai vienmēr zināji, ka būsi dizainere un tavas dzīves virsraksts būs mode un rokdarbi?
Vidusskolā man šķita, ka būšu politikas zinātniece, ļoti aktīvi piedalījos dažādās debatēs. Mums skolā bija mākslas novirziena klase, bet es taču tajā nemācīšos, jo trīs gadu vietā skolas solā jāpavada četri. Aizgāju mācīties sabiedriskās attiecības uz Rīgas Stradiņa universitāti, Politikas zinātnes katedrā ieguvu bakalaura grādu.
Zināju, ka nestrādāšu valsts iestrādē vai kādā ministrijā, kā darīja daudzi mani kursabiedri.
Domāju, ka mans ceļš vedīs uz nevalstiskajām organizācijām, tolaik jau darbojos Latvijas Sarkanajā Krustā.
Sociālās tēmas man vienmēr bijušas ļoti tuvas, tāpēc arī politikas zinātni vienmēr skatīju caur tām.
Tad rotu darināšana bija brīvā laika aizraušanās?
Tieši tā! Darināju pērlīšu rotas sev un draudzenēm. Vēlāk mācījos Vidzemes augstskolā pārvaldību un komunikāciju – turpināju to pašu ceļu un joprojām biju pārliecināta, ka būšu sociāli aktīva un cīnīšos par citu tiesībām. Bet tad pie manis nejauši nonāca Kena Robinsona grāmata The Element: How Finding Your Passion Changes Everything (Elements: kā, atrodot savu aicinājumu, viss mainās), kur slaveni un mazāk zināmi cilvēki stāsta, kā atraduši savu elementu un kļuvuši laimīgi, daži pat krasi mainījuši profesijas izvēli. Tas lika man aizdomāties.
Sociālie temati man ir interesanti, taču man ļoti nepatika process, kas ietver dokumentu kalnus, rakstīšanu un likumus.
Pēc grāmatas izlasīšanas uzdevu sev jautājumu – kas ir tas, kas mani dara laimīgu? Sapratu, ka tā ir tā mana radošā puse – rotas.
Visu apguvu pašmācības ceļā. Apģērbu šūšanu un konstruēšanu pēc tam mācījos kursos, bet rotas gan darinu pašas izdomātā tehnikā.
Mans vīrs, toreiz vēl draugs dzīvoja un mācījās Dānijā, es pabeidzu maģistrantūru un aizbraucu pie viņa. Strādāju par brīvprātīgo AIDS fondā un paralēli vēl meklēju darbu un arvien vairāk laika veltīju rotām. Interneta veikalā etsy.com izvietoju pirmās piespraudes, un tas kļuva par manu pilna laika darbu.
Pirms sešiem gadiem atgriezāmies Latvijā, un es sapratu, ka ar pērlītēm vien neizdzīvot. Gribējās ko jaunu mācīties un turpināt sevi izpaust. Tad nāca arī pirmie apģērbi. Interesanti, protams, ka beigās, kad sāku darināt rotas un šūt kleitas, visi man teica, ka “mums jau likās, tev uz to radošo jomu jāiet, nu mēs jau zinājām”. (Smejas.)
Tavi apģērbi ir koši un krāsaini, uzkrītošas arī rotas. Vai esi kā definējusi savu rokrakstu?
Man bieži teikuši “tev galīgi nav latviska krāsu uztvere”, un tad es domāju – kompliments vai kritika? Man neraksturīgi latvietim negribas slēpties, tāpēc rotas un apģērbs ir košs, uzkrītošs, pamanāms.
Kleitās vairāk atspoguļoju to, kā es uztveru modernu sievieti, kā vēlētos, lai viņa jūtas: ērti, tajā pašā laikā spēcīgi, mazliet seksīgi, pamanāmi. Ļoti daudz domāju par apģērba praktiskumu, gribu, lai tas ir transformējams, kas no biznesa viedokļa nebūtu pareizi, jo es radu vienu kleitu, ko var vilkt vairākos atšķirīgos gadījumos.
Vēlos mūsdienu sievietei likt justies pašpārliecinātākai, stiprākai un staigāt praktiskās, ērtās drēbēs.
Uzskatu, ka manas drēbes valkā arī pieaugušas sievietes, neviena no mums nav ideāla, katrai gribas ko paslēpt, piemēram, man šķiet, ka ar gadiem paceles vairs nav tik skaistas, tāpēc manas kleitas vienmēr ir mazliet īsākas priekšpusē, bet aizmugurē garākas.
Vēl – visām manām kleitām un svārkiem jābūt kabatām. Ātrās modes pasaulē lielākie zīmoli pamazām mācās kļūt apdomīgāki un videi, cilvēkam draudzīgāki, izmantojot organiskos materiālus. Arī es par to domāju, radot apģērbu, ko var valkāt neskaitāmas sezonas un kas kalpos gadiem.
Mēģinot radīt katrai pircējai viņas vienu mīļāko kleitu, kas skapī būs mūžīgi?
Man ir tāda izjūta, ka dzīvoju katrai kleitai un viņas valkātājai līdzi. Piedalos viņu izlaidumos, kāzās, salidojumos un citos nozīmīgos dzīves brīžos, kur mugurā ir manis radītais apģērbs.
Piemēram, žurnālistei Olgai Dragiļevai, kuru gribētos gadu laikā jau saukt par savu draudzeni, ir ļoti daudz manu kleitu un rotu. Manā pagājušajā dzimšanas dienā viņa sociālajos tīklos publicēja bilžu kolāžu kā apsveikumu man, sakot, ka esmu bijusi kopā ar viņu svarīgākajos dzīves brīžos: kāzās, TEDx konferencē un citos brīžos, kad mugurā, protams, bija manas kleitas un rotas.
Tu minēji sociālos tīklus. Piemēram, tev sekojot, es vairāk pamanu tavus skriešanas un sportošanas video, ar kuriem ikdienā dalies, parādot, ka skriešana ir neatņemama tavas dzīves sastāvdaļa. Vienmēr esi bijusi tik sportiska?
Bērnībā biju nesportiskākais cilvēks uz zemeslodes. Vienīgās sportiskās aktivitātes bija skolā, un mēs visi zinām, kādas bērniem parasti ir attiecības ar sporta stundām – štukojām, kā iz-šmaukt, izpildīt minimumu un ātrāk tikt prom. Kad atnācu no Valmieras mācīties uz Rīgu, gāju uz sporta klubu, bet man tā ritma izjūta nav tik izteikta un kā klasiskais jaunais sportotājs vienreiz aizgāju un tā arī neatgriezos.
Saprotot, ka sporta zālē kustēties nepatīk, sāki skriet brīvā dabā?
Mans vīrs kopš bērnības ir kaislīgs orientierists, kaut kā caur viņu atnāca arī mana skriešana. 2011. gada janvārī, kad dzīvojām Dānijā, sāku mēģināt skriet. Šķiet, Latvijā šāda kustība vēl nebija tik populāra, bet tur skrēja visi – uz darbu, no darba un jebkurā diennakts laikā.
Tajā brīdī šķita, ka ir jāsāk kustēties, jākļūst veselīgākai, man bija divdesmit pieci – ideālais vecums, kad ķermenis ir spēcīgs un sportā attīstīties spējīgs.
Ne es skrēju pareizi, ne domāju, kā ir pareizi, vienkārši skrēju, cik ātri varu. Atceros, savā pirmajā skrējienā es pievārēju vienu kilometru un 250 metrus.
Telefona aplikācija endomondo vēl laikam īsti nebija parādījusies, es atskrēju mājās, iezīmēju kartē maršrutu un tad zināju, cik biju noskrējusi.
Vai tas bija pirmais solis neatgriezeniskai mīlestībai uz skriešanu?
Ne gluži. Atgriežoties Latvijā 2013. gadā, uz ielām tik daudz skrējēju, kā tas ir tagad, vēl nemanīja. Kādā piektdienas vakarā izgāju skriet, gribēju noskriet savu pirmo pusmaratonu, jo masu skriešanas pasākumā nevarēju piedalīties – biju saaukstējusies, tā nu laikus gatavojos nākamajam.
Tobrīd dzīvoju Bruņinieku ielā, skrēju pāri Vanšu tiltam, un nebija jau tā, ka es sportoju puskaila peldkostīmā, biju šortos un krekliņā ar garām piedurknēm, bet nepārspīlēšu, sakot, ka katram otrajam vīrietim bija kāds komentārs, kā, piemēram, “eu, zaķi, kur skrien?”.
Man nebija bail, bet tāda attieksme izraisīja diskomfortu, es vairs nejutos ērti, skrienot pa pilsētu. Līdz ar nepatīkamo pieredzi, auksto ziemu un visu kopā pāris gadu skriešanu atliku otrajā plānā un vairāk vingroju, pievērsos citiem sporta veidiem.
Kas pēc nepatīkamā incidenta tomēr lika mainīt domas?
Nāca mana trīsdesmit gadu jubileja. Vīrs un brālis visu manu atpūtas laiku turpināja skriet, un mani pārņēma nepadarīta darba izjūta – tas kārotais pusmaratons ir jānoskrien. Kamēr pati neskrēju, biju kļuvusi par profesionālu maratonista sievu un māsu – vienmēr uz pasākumiem braucu līdzi kā dzērienu padevēja, trasē īstajā laikā atrados īstajā vietā, lai iedotu želeju, ūdeni, un skrēju jau uz nākamo punktu. Iepriekšējā vakarā mans atbalstītājas grafiks ik sacensību tika strikti pa minūtēm saplānots.
Stāvot līdzjutēju rindās, skrējēji dod nenormālu enerģijas lādiņu. Ne tie pirmie un ātrākie, bet tie, kas lēnām paskrien garām, ir daudz iedvesmojošāki. Es redzu, ka sieviete, kurai ir septiņdesmit, tuntuļo lēnā garā un jo tālāk uz beigu galu, jo vairāk redzams, kā notiek cilvēka cīņa ar sevi, redzu, cik svarīgi viņiem sasniegt finiša taisni. Arī man vajadzēja sevi pierādīt! Pirms trim gadiem sadūšojos noskriet savu pirmo pusmaratonu.
Un kā tu tam gatavojies?
Uztaisīju telefona aplikācijā endo-mondo programmu, skrēju pēc tās, un bija forši. Pirmos treniņus atceros daudz priecīgākus nekā tos, ko skrienu tagad, jo tagad man ir trenere un slinkot vairs nedrīkst.
Atgriežoties pie skriešanas, kad pusmaratons tika pieveikts, biju gatava savam pirmajam maratonam – 42,195 kilometriem.
Rīgas maratonam toreiz bija tāda programma Mans pirmais maratons, es pieteicos, jo jau biju noskrējusi pusmaratonu, un mani apstiprināja. Atceros, biju superlaimīga, maratona organizators Mārtiņš Priede man zvanīja, un es no sajūsmas iespiedzos klausulē!
Gatavojoties garākajai distancei mūžā, iepazinos ar savu treneri Anitu Siliņu. Pie viņas esmu palikusi trenēties arī pēc maratona. Man patīk, ka par treniņa plānu kāds padomā manā vietā un rūpējas par manu veselību.
Kā notiek skriešana ar treneri, viņa sagatavo tev uzdevumus vai arī skrienat kopā?
Man ir četri pieci treniņi nedēļā, kad es skrienu, un divas trīs vingrošanas nodarbības. Anitai ir tāda sportistu audzēkņu komanda, kas mēs kopā trenējamies. Pirmdienās sazvanāmies un sakārtojam treniņu plānu, pielāgojoties darba noslodzei un citiem plāniem. Pagājušajā gadā vingrojām visa komanda kopā, bet tagad reizi nedēļā mēģinām noorganizēt kopīgu treniņu stadionā vai Biķernieku mežā. Vispār komunicējam attālināti – Anita ieliek man telefona aplikācijā plānu, kas jāizpilda. Pēc nedēļas sazvanāmies, kā ir veicies, un tā jau izveidojusies par tādu terapeitisku sarunu, kurā analizējam un spriežam, kas izdevies, ko esmu sasniegusi, kas jādara, lai sanāktu vēl labāk. Daudz vieglāk pašai izprast savu progresu.
Videosižetos, ar kuriem dalies internetā, bieži skrien kopā ar vīru. Vai skriešana ir arī tāds kopības brīdis abiem?
Vienmēr jau nesanāk skriet kopā, taču cenšamies pēc iespējas biežāk. Viņš skrien ātrāk, mēs sākam kopā, un tad viņš aizskrien. Slinkākās reizēs skrienam vienā tempā. Jā, tā ir viena no nodarbēm, ko darām kopā.
Mēs ļoti daudz laika pavadām kopā aktīvās nodarbēs, laikam tas mums ir svarīgi – pēc iespējas vairāk būt vienam ar otru. Grūtāk gan šo ieviest kā pāra izklaidi, ja viens ir garo distanču skrējējs, jo treniņos paiet ilgs laiks, bet skriešana mūs ir aizrāvusi. Šobrīd jau izveidojušies arī citi skriešanas čomiņi, ar kuriem kopā ne tikai sportojam, bet arī, piemēram, ejam uz brančiem.
Vai tu skrien visu gadu?
Jā, vienīgais iemesls, kāpēc man nepatīk ziemā skriet, ir ģērbšanās. Burtiski 15 minūtes jāstūķē virsū visas kārtas, šalles, bikses, krekli, lai būtu ērti, nebūtu smagi, bet pietiekami silti. Protams, ja sejā lido slapjš sniegs vai krusa, nav patīkami, toties, atgriežoties mājās, divtik liels lepnums par padarīto. Sajūta, ka esmu visstiprākais cilvēks uz zemeslodes.
Skrienot videomateriālos lieto tēmturi – happy runner. Vai skriešana tev dod laimes izjūtu?
Jā, un gribu to dot arī citiem, esmu parasta skrējēja un ceru, ka manas aktivitātes iedvesmo sportam pievērsties arī citus.
Man paveicies, ka man šobrīd ir tāda iespēja strādāt kopā ar treneri. Saprotu, ka tā ir liela privilēģija, kas ļāvusi man nepadoties slinkumam. Kad pirms pāris gadiem gatavojos maratoniem, gandrīz pirms katra jauna vingrojuma – īpaši atceros tādu vardītes lēkšanu, kad mana trenere dzirdēja vārdus “bet es tā nevaru”. Anita manī neklausījās un lika mēģināt vēl un vēl. Izrādās, ka mēs varam visu, ja vien pamēģinām. To ar saviem video un ikdienas skriešanas atskaitēm vēlos nodot pasaulei – ka mēs visi esam vienādi, tas nav nekāds varoņdarbs, vienkārši jādara.
Tas gan nav vienīgais veids, kā centies citus iedvesmot, – starp kleitu šūšanu, rotu darināšanu un pieciem treniņiem nedēļā esi izveidojusi arī savu podkāstu Lāčplēsene. Kas tevi pamudināja to darīt?
Man vienmēr bijusi aktuāla feminisma un spēcīgo sieviešu tēma. Atceros tādas dzimumu netaisnības lietas, par kurām mēdzu sadusmoties. Piemēram, skolas ekskursijās puikām ļāva sēdēt autobusa aizmugurē un dauzīties. Kad ar draudzeni vēlējāmies sēdēt pie zēniem, skolotāja mūs nosēdināja priekšā viņai aiz muguras, jo mēs nevaram tā dauzīties. Jo?
Atceros brīžus, kad tiešām ļoti apzinājos izteiktas zēnu un meiteņu audzināšanas atšķirības.
Manā prātā tieši jautrās lietas bija tās, ko viņiem ļāva, bet mums ne. Man tas šķita netaisnīgi. Sievietes spēks un taisnība mani vienmēr ir interesējusi, un gluži kā šīs sarunas tēmas tā arī dzīvē viena lieta noveda pie nākamās.
Podkāsta formāts atnāca, pateicoties skriešanai, jo skrienot nav labi klausīties mūziku – tā izjauc ritmu. Sāku klausīties audiogrāmatas, BBC radio, to daru joprojām – viņiem ir brīnišķīgi cilvēkstāsti. Straujajā ikdienas ritmā tas ir izdevīgi – paskriet un uzzināt kaut ko jaunu. Tā arī nonācu līdz podkāsta formātam. To pati patērēju un domāju, ka tas ir lielisks veids, kā cilvēkiem pastāstīt par stiprām sievietēm. Bet ideja, ka intervēšu tieši sievietes, radās manas draudzenes Evas Johansones dēļ.
Viņa ieteica veidot podkāstu?
Ne gluži. Eva ar draudzenēm jau gadiem rīko meiteņu drēbju mainīšanās ballītes. Tās vienmēr bijušas saturīgas un organizētas – ar iepazīšanos, mainoties drēbēm, tās tiek prezentētas un izstāstīts to stāsts. Tad vēl ir likums – ja vairākas piesakās uz vienu apģērba gabalu, visas pielaiko, pārējās balso. To Eva vienmēr ir spējusi – konstruktīvi un interesanti vadīt pasākumus.
Kad pirmoreiz ierados uz šo ballīti, iepazinos ar dažādu jomu speciālistēm un domāju – oho, kā mēs te visas tā vienkārši spējam atrast kopīgu valodu. Aktrise, dziedātāja, režisore – sievietes, par kurām lasīju žurnālos, tagad dalās savos tērpu stāstos, un mēs visas krūšturos maināmies ar drēbēm un čalojam!
Sieviešu solidaritāte ir tāds smagnējs teiciens, angliski var teikt sisterhood, kas ir daudz sirsnīgāk, tāda māsu sajūta.
Gribējās, lai arī manas draudzenes ieraudzītu šīs sievietes īstajā gaismā, ne tā, kā izveidojuši mediji, ne to publisko tēlu, kas bieži vien neatbilst realitātei.
Latvietēm ir tā sliktā īpašība nereti citai citu nopelt, apskaust, bet es vēlējos izstāstīt, cik šīs sievietes ir brīnišķīgas, īstas, strādīgas, drosmīgas, interesantas un skaistas. Tā satikāmies vienā andelē, otrā, un es sapratu, ka man kaut kas jādara. Pirmie kontakti jau bija iegūti, un tas viss beigās ieguva podkāsta formātu. Pirmais ieraksts bija ar Evu, tur vēl saku, ka podkāsta nosaukumus ir Tev par viņu arī ir jāzina, bet, apstrādājot audiofailu, atcerējos par senāk izveidotu piespraudi draudzenei, ko radīju vizuāli kā Lāčplēsenes tēlu.
Tas piederas arī manai feministiskajai domāšanai, jo kultūrā varonis vienmēr bija vīrietis, bet sievietes tikai mātes, meitas un sievas, kas gaida mājās, bet pašas nekad nav uzmanības centrā. Bija ierakstīts jau pirmais podkāsts, un tad es pēkšņi sapratu, kur savu iedomu varoni Lāčplēseni padarīt īstu. Tajā visa mana podkāsta ideja ir izteikta.
Nu jau rit otrā Lāčplēsenes sezona. Ko no šīm sarunām esi ieguvusi tu pati?
Ar katru raidījumu man rodas arvien ciešāka solidaritātes un spēka sajūta, prieks. Mums, sievietēm, nevajag uztvert vienai otru kā konkurenti. Esam un varam būt dažādas – gan ārēji, gan iekšēji, taču kopumā tie mūsu stāsti ir tik līdzīgi, mēs ļoti labi varam saprasties, ja gribam, nekas nav jādala. Mēs kopā varam radīt!
