Cilvēks, kuram rokas īstajā vietā – Juris Požarnovs – par kopējo elektrotīklu: “Īsta enerģētiskā neatkarība pastāv” 28
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lēnām, bet pamatīgi arvien vairāk cilvēku pāriet uz tā dēvētajām “off-grid” elektroenerģijas sistēmām, tikai daļēji izmantojot kopējā elektrotīkla labumus vai pat vispār no tā atsakoties. Viens no cilvēkiem, kas pēdējo gadu laikā strauji devies daļēja “off-grid” risinājuma virzienā, ir tagad jau pensionējies aparātu būves inženieris un cilvēks, kuram rokas, tā sakot, aug no pareizās vietas, – Juris Požarnovs. “Akumulatoriem jānodrošina dzīve no saulrieta līdz saullēktam. Akumulatoriem nav jāuzkrāj enerģija visai ziemai,” vienu no ierastākajiem argumentiem tam, kāpēc akumulatorus labāk neizmantot, atspēko Juris.
Viņš uz mājas uzstādījis visai iespaidīgu 21 kW saules paneļu sistēmu, bet akumulatori spēj uzkrāt gandrīz 90 kWh elektrības, kas saulaino mēnešu laikā ļauj viņam iztikt tikai no saules enerģijas, vispār neizmantojot kopējo tīklu. Jāuzsver, ka vairumā gadījumu cilvēki uzskata, ka vai nu esi pieslēgts pie kopējā tīkla, vai nu dzīvo vispār bez “Sadales tīkla” un elektrības tirgotāju pakalpojumiem. Jura Požarnova gadījums ir kaut kur pa vidu.
Visu dara pats
Kas vispār ir “off-grid” sistēma? Būtībā tas ir elektroapgādes risinājums, kas darbojas bez tā pieslēgšanas kopējam tīklam. Tehniski šādam risinājumam vajadzīgs enerģijas avots, par ko mūsdienās visbiežāk kļūst saules paneļi, invertors jeb strāvas padeves iekārta un akumulatori, kur var uzglabāt saražoto elektroenerģiju izmantošanai laikā, kad saule nespīd.
Nevar gan noliegt, ka apjomīgas “off-grid” sistēmas ieviešanai ir nepieciešamas ievērojamas investīcijas – nepietiek vien ar nopietnām investīcijām saules paneļos un invertorā (vai vairākos), bet arī jāiegādājas akumulatori. Jura Požarnova stāsts gan ir mazliet citāds, jo gan saules paneļus viņš uzstādījis pats, gan akumulatorus salodējis pats. Izmaksas veido vien detaļas, kuru cenas gan joprojām nav tās mazākās.
“Kaut kad sen, sen pabeidzu Fizikas un matemātikas fakultātes radiofiziķus, bet tagad esmu strādājošs pensionārs. Līdz 1992. gadam strādāju elektronikas nozarē – apguvu pirmos mikroprocesorus, taisīju elektroniskas ierīces. Piemēram, rūpnīcā Bolderājā, kur izgatavo skaidu plāksnes, mūsu uz pirmajiem mikroprocesoriem izstrādātā aparatūra vadīja konveijera darbību kādus 10 gadus. Tad pārgāju uz programmēšanu un pirms kādiem diviem gadiem sāku saņemt pensiju. Kā strādājošam cilvēkam tā bija kā no gaisa nokritusi nauda, un sāku to ieguldīt hobijos,” stāsta Juris.
Viens no tādiem hobijiem bija dažādas ar saules enerģiju saistītas lietas. Par tām viņš sācis interesēties, vēl pirms bija sākusies enerģētiskā krīze. Sapircies svina akumulatorus, kurus nolicis bēniņos, uz jumta uzstādījis 100 W paneļus, kuri varētu ar elektrību nodrošināt visas iekārtas, kas patērē 12 voltus – lampiņas, rūteri, novērošanas kameras utt., lai, piemēram, ja zaglis atslēdz mājai elektrību, viss turpinātu darboties. “Sapratu, ka tas nekam neder,” nosmej Juris.
“Pirmkārt, 12 V sistēmas gadījumā vadi jāvelk ļoti resni. Otrkārt, neder svina akumulatori, jo tiem ir mazs uzlādes/izlādes ciklu skaits un tos nedrīkst stipri izlādēt. Treškārt, kā tad paliek ar visiem lielajiem patērētājiem – plīti, sūkni u. c.? Tos darbināt nevaru. Pamazām sāku virzīties uz “Victron Energy” aparatūras iegādi.” To būtībā var saukt par pagrieziena punktu Jura ceļā uz apjomīgu daļējo “off-grid” sistēmu.
Ar akumulatoriem vasarā – četras dienas
Viena no pirmajām lietām bija svina akumulatoru nomaiņa pret litija akumulatoriem. Pircis pa desmit apaļajiem litija dzelzs fosfāta elementiem “32700” un lodējis tos kopā. Sākumā uztaisījis divas akumulatoru kastes, kura katra varēja uzglabāt 8 kWh elektrības. Katrā kastē bijis pa 800 lodējumiem, milzum daudz elementu. “Laikietilpīgi un arī dārgi,” izrēķinājis Juris. “Sapratu, ka jāpērk prizmatiskie litija dzelzs fosfāta elementi. Kopumā izgāju cauri daudziem kļūdainiem lēmumiem, līdz nonācu uz pareizā ceļa. Tagad gan sev, gan draugiem lodēju akumulatorus gandrīz vai masveidā. Rēķinot 1 kWh cenu, sanāk trīs līdz piecas reizes lētāk nekā tad, ja pirktu jau gatavus risinājumus.”
Runājot par invertoriem, vispirms “Victron Energy” invertors viņam bijis viens un vienfāzes, pēc tam piepircis klāt vēl divus un uztaisījis trīs fāžu sistēmu. Viņam ir arī savs neatkarīgais 220 V tīkls ar “Fronius” invertoru mājas iekšējā tīklā (tā nepieciešamība ir visai garš stāsts, taču šī ražotāja invertors ļoti labi sader vienā tīklā ar “Victron Energy”. – Aut.) un arī pieslēgums kopējam tīklam.
“Akumulatori ir tam, lai naktī elektrība nebūtu jāņem no tīkla, kas maksā naudu. Ja nākamajā dienā atkal ir saule, tad atkal nākamajai naktij uzkrājums būs izveidots. Lielāku akumulatoru rezervi esmu izveidojis, lai uzkrājums būtu arī tad, ja kādu laiku ir apmācies laiks. Ar savu gandrīz 90 kWh uzkrājumu akumulatoros vasarā varētu dzīvot apmēram četras diennaktis pilnīgā saules aptumsumā. Taču pat lietainā laikā no paneļiem ienāk pietiekami daudz,” saka Juris Požarnovs.
Šogad viņa 21 kW saules paneļu sistēmas saražotais rekords bija 106 kWh dienā, kas nozīmē, ka vienā saulainā dienā viņš lieto pašpatēriņam, “salādē” pilnus akumulatorus, bet pārējo atlikumu viņš dod tīklā “Sadales tīkliem” NETO uzskaitei, ko ziemā var paņemt atpakaļ. Tagad rudenī saulainā dienā paneļu sistēma ražo kādas 40 kWh. Protams, apmācies laiks neko daudz nedod, taču arī ap 10 kWh dienā sanāk, kas nav nemaz tik maz.
Interesanti gājis ar sertificēta elektriķa atrašanu, kas varētu pieslēgt Jura apjomīgo sistēmu tīklam. Tā ir gandrīz vienīgā darbība, kuru Juris nevar pats izdarīt, jo nav nepieciešamā sertifikāta. “Firmas teica, ka dara visu no sākuma līdz beigām, nevis tikai nodrošina pieslēgšanu. Citi teica, ka nevar uzņemties atbildību par to, ko es esmu saslēdzis, bet vēl trešie teica, ka neko nesaprot no “Victron Energy” iekārtām. Beigās atradu vienu meistaru divās personās – vienu ar sertifikātu un otru – gudro. Gudrais atbrauca, apskatījās un saprata, ka viss ir kārtībā. Piezvanīja tam ar sertifikātu un teica, ka var likt virsū savu parakstu. 150 eiro vietā vienam speciālistam, protams, nācās maksāt diviem,” atceras Juris.
Dārgi, bet atmaksāsies
Kā tad ir ar tām izmaksām? Katrs invertors izmaksājis apmēram 1500 eiro, un tādu Jurim ir pat pieci. Paneļu skaits – 77, kas ir vēl vairāki tūkstoši. Vēl ir izmaksas par akumulatoriem, kas veido apmēram 30% no sistēmas izmaksām, stiprinājumu materiāliem (Juris taisījis pats) u. c. lietām. Tāpat nesen daļai paneļu palielinājis leņķi, lai to efektivitāte būtu augstāka. Tas esot bijis ilgi, grūti un dārgi, bet vajadzīgi. Kopumā, ņemot vērā, ka Juris vairākas lietas izgatavo pats un visu uzstādīšanu arī paveic paša rokām, izmaksas ir krietni zemākas, nekā būtu tad, ja visu nāktos uzticēt kādiem ārējiem speciālistiem.
Runājot par šī brīža saules paneļu bumu Latvijā, Juris norāda, ka viss jau būtu kārtībā, bet atšķirībā no viņa sistēmas, līdzko gadīsies kāds elektrības atslēgums, kā par to runā, piemēram, Igaunijā, lai taupītu ziemā elektrību, atslēgsies arī 99% invertoru un paneļu sistēmas nedarbosies arī tad, ja spīdēs saule. Viņa sistēma veidota tā, lai nekas tāds neatgadītos. “Kad pagastam pazūd elektrība, man vienīgajam ir gaiša māja. Es varu dzīvot zaļi. Ņemot vērā pasaulē notiekošo, uzskatu, ka visiem būtu jātiecas uz šādu pilnīgu enerģētisko neatkarību,” saka Juris Požarnovs.
Viņš norāda, ka viņa uzstādīto sistēmu cenšas replicēt arvien vairāk cilvēku. Jo ilgāk saglabāsies augstas elektrības cenas, jo ātrāk šādas investīcijas atpelnīsies. Pirms pāris gadiem Juris rēķinājis, ka atmaksāsies vien pēc 30 gadiem, bet šogad aprēķini rāda, ka atmaksāšanās periods samazinājies līdz pieciem sešiem gadiem. “Savu elektrības diennakts patēriņu esmu palielinājis no 20 uz 50–60 kWh.
Agrāk vispār neizmantoju savu gaiss–gaiss siltumsūkni, bet tagad tas man strādā visu diennakti. Granulas stāv tonnām neizmantotas… Kādreiz kurināju granulas vai malku, lai uzsildītu ūdeni, tagad man ir elektriskais boilers un vispār par neko neuztraucos. Ja nu kādreiz ir auksti, noliekam elektrisko radiatoru, un viss notiek. Varu savā “off-grid” sistēmā garāžā pat darbināt trīs fāžu autopacēlāja motoru, jo mājas iekšējā tīklā jaudas limits ir 5 kW uz fāzi.” Smejoties saku Jurim, ka granulas tagad par lielu naudu varētu pārdot, tomēr rezerves par sliktu nekad nenāk.
Nelielai slodzei un negarantēs energoapgādes stabilitāti
Uzrunāju arī “Sadales tīklu” – kā viņi vērtē “off-grid” sistēmas? Uzņēmuma vecākais korporatīvo klientu attiecību vadītājs Jurģis Vinniņš uzskata, ka kopumā “off-grid” risinājumi pašlaik joprojām ir salīdzinoši dārgi un tie lielākoties domāti nelielai slodzei, kā arī negarantē energoapgādes stabilitāti, tāpēc kā pamatrisinājums energoapgādei šī sistēma tiek izmantota ļoti reti.
“”Off-grid” risinājums nebūs līdzvērtīga alternatīva klasiskajam elektroenerģijas pieslēgumam, jo tas ļoti lielā mērā atšķirsies gan nodrošinātās jaudas, gan elektroapgādes stabilitātes un kvalitātes ziņā. Klasiskais pieslēgums elektrotīklam ļauj elektroenerģiju lietot jebkurā diennakts laikā, turklāt sniedzot iespēju ikdienā lietot visdažādākās jaudas elektroierīces, bet “off-grid” risinājumi tradicionāli domāti mazai slodzei. Ar šādu risinājumu varēs nodrošināt pirmās nepieciešamības vajadzības, piemēram, apgaismojumu, uzlādēt mobilo telefonu vai klēpjdatoru, taču jaudīgāku ikdienā lietojamo ierīču, piemēram, fēns, elektriskais sildītājs, veļasmašīna, cepeškrāsns u. c., jauda visdrīzāk būs par lielu un no to izmantošanas būs jāatsakās.
Turklāt, ja izvēlēts t. s. salas režīms, ko darbina saules paneļi vai neliels vēja ģenerators, elektrības pieejamība un elektroapgādes stabilitāte būs tiešā mērā atkarīga no laikapstākļiem. Kā arī, ja ir vēlme elektrību lietot arī ārpus aktīvās ražošanas perioda, nepieciešami elektroenerģijas uzkrāšanas risinājumi – akumulatori. Tāpēc praktiski “off-grid” ir drīzāk domāts kā ekoloģisks risinājums, piemēram, nelielai vasaras mājai, un, to ieviešot, ir jārēķinās, ka tas nespēs sniegt ierasto energoapgādes stabilitāti un komfortu un attiecīgi neaizstās klasisko elektroenerģijas pieslēgumu,” uzskata Vinniņš.
Jura Požarnova piemērs gan rāda, ka ļoti veiksmīgi var īstenot arī stabilu “off-grid” sistēmu, kas ļauj tīklā esošo elektrību “ņemt” tikai dažus mēnešus gadā, pārējo gadu pilnībā sevi nodrošinot ar saules paneļu saražoto enerģiju, tostarp darbinot visas elektrību visvairāk patērējošās ierīces.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
