Īstā atslēga atrasta 0
Parasti “Muzikālā teātra 7” uzvedumi, ko veidojis Voldemārs Šoriņš, ir skatītāju īpaši iemīļoti, bet šoreiz viņš bija uzņēmies dubultu nastu un pats veidojis arī uzveduma sižetu, tālab dažā ziņā palicis zaudētāja lomā, jo nav jau viegli vienā reizē vilkt divus vezumus, un manis cienītajam režisoram pietrūcis dramaturga prasmes.
Izrādes “Teic, kur zeme skaistākā…” sižets ir samērā vienkāršs, tas veidots pasakas estētikā, bet par mūsdienīgu situāciju valstī, kurā notiek visādas nebūšanas un intrigas, un laimīgai dzīvei pietrūkst gluži simboliska spēka – vienojošas stabules skaņas. Izrādes beigās viss atrisinās, stabule ieskanas, viss ir kārtībā, taču – lai līdz šim brīdim nonāktu, izrādē ilgs ceļš, tajā ir nebeidzami garas sarunas starp Karali un valsts Dāmu, starp Karali un galveno Ministru, darbība sāk rotēt, tā nevirzās uz priekšu, izrādes gausais plūdums uzdzen garlaicību, to pauž arī līdzās sēdošo skatītāju sejas. No tā dēvētās lugas vismaz trešo daļu vajadzētu svītrot, izrāde tad iemantotu dinamiskumu, jo tagad tā īsti atplaukst tikai beigu daļā, kad darbībā iesaistās mistiskā pūķa četras galvas, kuru lomās artistiski veikli un izteiksmīgi iejūtas Jānis Skanis, Valters Krauze, Nikolajs Puzikovs un Jolanda Suvorova – te runāšanu aizstāj aktīva, intensīva darbība.
Īpaši gribas uzteikt Jolandu Suvorovu, jo no viņas darbošanās staro neviltots patiesīgums. Dažiem citiem aktieriem šķitis, ka, darbojoties pasaku vidē, jārīkojas tā jocīgi, pat ķēmīgi, īpaši to pasvītro Mārtiņš Brūveris.
Pārāk ārišķīgs likās teicamais raksturotājs Juris Kalniņš Karaļa lomā, un nez vai daudz ārišķības jeb jocīguma vajadzētu Maijai Doveikai kā Princesei. Patika Akvelīna Līvmane kā karalistes Dāma, teicams bija Zigurds Neimanis Ministra lomā.
Kā allaž V. Šoriņa izrādēs pozitīva loma ir Atim Auzānam un viņa vadītā kora skaistajām meitenēm un brašajiem puišiem, turklāt jaunākajām dāmām interesantus deju soļus bija samācījis Alberts Kivlenieks, pats iejuzdamies Āksta lomā. Izrādes dziedošās epizodes piešķīra emocionālu dinamiku, un īpašs režisora atradums ir jaunā dziedātāja Ieva Sutugova: uz skatuves uznāk tautastērpā ģērbusies glīta meitene un, dziedādama dziesmu “Teic, kur zeme skaistākā”, pāriet pāri skatuvei. Viss. Bet atrasta īstā atslēga: lai paliek Karaļa un ministru ķildas, afēras, taču pastāv cilvēku godīgums un ticība labajam. Arī no izrādes atvadāmies ar šo skaisto dziesmu. Ne viss izrādē izdevies, bet – beigas labas, viss labs!
P. S. Tikai lieku reizi jāpiebilst, ka izrādes programmas lapiņu gan varēja nodrukāt, citādi nākas lauzīt galvu – kurš aktieris kādu lomu spēlē.
