Islandiešu pāreju kristietībā veicinājis vulkāna izvirdums 1
Islandiešu pievēršanos kristietībai 10. – 11. gadsimtā veicinājis katastrofālais Katlas vulkāna izvirdums, kura rezultātā izveidojās iespaidīgais Eldgjas kanjons, vēsta žurnāla “Climatic Change” pēdējā numurā publicētais klimata zinātnieku un vēsturnieku pētījums, ko vadījusi Kembridžas universitāte.
Atmiņas par Islandes vēsturē lielāko lavas izvirdumu fiksētas arī apokaliptiskajā senislandiešu poēmā “Völuspá” jeb “Zintnieces pareģojumā”, kas ir plašāka viduslaiku mitoloģiskā dzejojuma “Eddas dziesmas” sastāvdaļa, datēta ar laiku pirms 961. gada. “Zintnieces pareģojums” ir viens no svarīgākajiem tekstiem, kas iepazīstina ar senskandināvu mitoloģiju, stāsta par pasaules rašanos, bojāeju, dievu cīņām un pasaules atdzimšanu. Uzskata, ka tas ir stāsts par pagānu dievu norietu un jauna, viena dieva ierašanos. Tajā pieminēts arī katastrofālais vulkāna izvirdums: “Saule kļūs melna, zeme nogrimst jūrā, spožas zvaigznes krīt no debesīm. Tvaiks ceļas pret visu kas dzīvs, liesmas šaujas augstu debesīs”.
Tā sauktais Eldgjas izvirdums bija neparasti ilgstošs un tā gaitā virszemē nonāca milzīgs daudzums lavas, kas pārklāja ārkārtīgi plašas teritorijas salā un piepildīja gaisu ar sēra dioksīdu saturošām vulkāniskajām gāzēm. Vissmagāk tika skarta Dienvidislande, kurā kopš 9. gadsimta beigām atradās vikingu un ķeltu kolonistu apmetnes. Aprēķināts, ka toreiz izvirda 20 kubikkilometru lavas – ar tādu apjomu pietiktu, lai pārklātu visu kaimiņu Britānijas salu “līdz potītēm”, atzīmē vietne “medievalists.net”. Analizējot vulkānisko pelnu nogulumus tūkstošgadīgajos Grenlandes ledājos izdevies precīzi datēt izvirduma laiku. Tas sākās 939. gada pavasarī un ilga vismaz līdz 940. gada rudenim.
“Eldgjas izvirdums spēcīgi iespiedās Islandes kolonistu pirmo divu trīs paaudžu atmiņā. Daļa no pirmā viļņa Islandes imigrantu, kas reiz salā tika atvesti kā bērni, varēja kļūt par izvirduma lieciniekiem,” norādījis viens no pētījuma vadītājiem, Kembridžas universitātes ģeogrāfijas doktors Klaivs Openheimers. Zinātnieki uzskata, ka atmiņas par katastrofu stimulēja islandiešu pāriešanu kristietībā, jo viņi notiekošo uzlūkoja kā pasaules un vecās kārtības bojāeju, kas arī atspoguļojas poēmā.
Katlas vulkāniskie pelni uz ilgu laiku aizsedza sauli, un par to vēsta viduslaiku hronikas. Tāpat Īrijā, Vācijā un Itālijā. Izvirdumam sekoja vēsas vasaras kā arī ļoti aukstas ziemas visā ziemeļu puslodē. Neraža izraisīja badu un pastiprinātu ļaužu mirstību. Ļoti iespējams, ieceļotāji toreiz uz laiku pat pilnībā pameta Islandes kolonijas. Oficiālo lēmumu par visas salas pāreju kristietībā 1000. gadā pieņēma islandiešu tautas sapulce – Altings.
