Juris Lorencs: Islāms sevi piesaka neuzkrītošā, bet uzstājīgā veidā 3
Vispirms pieminēšu kādu sarunu, noklausītu februāra sākumā Berlīnē, autobusa pieturā pie Vitenbergas laukuma. “Vai atceries, ka nākampirmdien mūsu mošejā ir kultūras pasākums?” – “Zinu, zinu, plānoju ierasties.” Savā starpā čalo divas skolnieces, lakatos savīstītas meitenes ar mugursomām plecos. Cik noprotams, turku un arābu izcelsmes. Savā starpā viņas sarunājas tīrā, skanīgā vācu valodā bez jebkāda akcenta.
Iepriekšējo reizi es biju Berlīnē pirms astoņiem gadiem. Pilsēta mainās, tās centrā ceļas jauni debesskrāpji. Milzīgās celtnes izspiež mazos veikaliņus, citādi kļūst vides telpiskie mērogi, diemžēl zūd arī mājīgums.
Tomēr tas, kas uzkrīt visvairāk – Berlīnes publika kļuvusi vēl raibāka.
Neilgi pēc mūra krišanas, 90. gadu sākumā, lai piedzīvotu pilsētas etnisko daudzveidību, vajadzēja doties uz Kroicbergu vai Neiķelni, kur kompakti dzīvoja lielas turku un kurdu kopienas. Tur bija interesanti veikali un kafejnīcas, jau pa gabalu smaržoja aitas gaļas kebabi, turku tēja un saldumi. Tagad sajūta tāda, ka šie rajoni sākuši izplesties un turki līdzās vāciešiem jau kļuvuši par parastiem berlīniešiem.
Toties klāt nākuši daudzi Tuvo Austrumu un melnās Āfrikas izcelsmes cilvēki. Pa daļai tās ir 2015. gada nepārdomātās “atvērto durvju” politikas sekas. Lielākā daļa jaunpienācēju pieder islāma kultūrai, kas Vācijā kļūst par ikdienu. Berlīnē vēl gan neredz grandiozu mošeju minaretus (Vācijas rietumos tādi jau esot) un nedzird skaļruņos izkliegtus aicinājumus uz lūgšanu.
Islāms sevi piesaka neuzkrītošā, bet tāpēc ne mazāk uzstājīgā veidā.
Neparasts nosaukums plašai publikācijai laikraksta “Die Welt” 11. februāra numurā: “Uz šķīvja – tikai halāls?” Tālāk seko apakšvirsraksts: “Reliģiskie likumi rada konfliktus bērnudārzos un skolu ēdnīcās”. Ar vārdu “halāls” saprot pārtikas produktus un ēdienus, kas pagatavoti saskaņā ar musulmaņu reliģiskajām tradīcijām.
Kā raksta “Die Welt”, “visā zemē patlaban strīdas par ēdienkartēm, kuras ieteikuši nevis ārsti vai ekologi, bet gan reliģija”. Viss beidzas ar to, ka cūkgaļa pilnībā pazūd no sabiedriskās telpas, kur notiek kolektīvā ēdināšana – no bērnudārziem, skolām, augstskolām.
Kāpēc tas notiek? Pēc pieticīgiem aprēķiniem, no 83 miljoniem Vācijas iedzīvotāju vismaz 5% jau ir musulmaņi. Bet šie skaitļi vēl pilnībā neilustrē reālo situāciju gados jaunajā un aktīvajā sabiedrības daļā. Berlīnes ielās bērnu ratiņus parasti stumj austrumnieciski ģērbušās sievietes, nejauši sastaptā skolēnu grupā vismaz puse bērnu nav vāciskas izcelsmes.
Kā aizvadītā gada 12. aprīlī rakstīja “Berliner Morgenpost”, “no trijām Kroicbergas skolām divās musulmaņu bērni jau ir lielā vairākumā – attiecīgi 75 un 86 procenti”.
Bet Kroicberga ir tikai viens no daudzajiem imigrantu apdzīvotajiem pilsētas rajoniem! Saprotams, šādās skolās cūkgaļai nav vietas.
Kristīgo demokrātu partijas politiķis Karstens Linemans nupat ierosinājis skolās ieviest kvotas – pamatskolas klasēs drīkstot uzņemt ne vairāk kā 35% bērnu no “imigrantu ģimenēm”. Bet kas tad ir jau trešajā paaudzē dzimušie turki? Arī imigranti? Un galu galā – kur tad lai ņem vācu bērnus?
Vietā ir jautājums: kas nākotnē sagaida Vāciju?
Kāda tā būs pēc divdesmit, piecdesmit gadiem? Tauta joprojām runās vācu valodā – par to esmu pilnīgi pārliecināts. Bet tās paradumi, intereses un mentalitāte būs mainījusies. Tā nebūs ne sliktāka, ne labāka tauta, toties citāda gan. Un vai to īpaši interesēs, piemēram, Latvijas liktenis?
Ne tik ļoti kā šodienas vāciešus. Līdzīgi Anglijā dzīvojošajiem poļiem vai latviešiem sveša un nesaprotama šķiet vietējo interese par bijušajās britu aizjūras kolonijās notiekošo. Mūsu acu priekšā risinās process, kurā neatgriezeniski mainās Eiropas kodols – Vācija, Francija, Beniluksa valstis. Vieta, kur varbūt neatrodas kontinenta sirds un tikai daļa tās militāro muskuļu, tomēr Eiropas administratīvais, politiskais un saimnieciskais motors gan. Cik saskaņoti tas strādās ar pārējo Eiropu pēc gadiem trīsdesmit? Šādas domas gluži nevilšus nāk prātā pēc īsā Berlīnes apmeklējuma.
