Īsās piegādes ķēde un miets arī 1
Ražotāji ir, arī piedāvājums daudzveidīgs, taču gan birokrātiskie šķēršļi, gan naudas trūkums, gan neuzņēmība rakstīt projektus joprojām traucē izvērst plašas aktivitātes vietējās pārtikas nodrošināšanai.
Pērn ražotāja attiecībās ar pircēju ienāca jauns jēdziens – īsās piegādes ķēde. Tie, kuri jau sen ieviesuši praksi izaudzēto un saražoto pārdot bez starpniekiem, pasmējās, ka top jauns velosipēds.
Izskatās, ka īsās piegādes ķēdi atpūtuši Eiropas vēji. Par to vispirms runājis ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs Dačans Čološs, reizē norādot, ka esot gan daudz aizspriedumu un negāciju. Sapriecājies Velsas princis Čārlzs, jo zemnieki tādējādi varot saglabāt sortimentā daudzveidību. Un sarosījusies biedrība “Latvijas Lauku forums”.
Biedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Kudiņš atzīst, ka “īsās piegādes ķēdes” ir Latvijā vēl plaši neizplatījies termins: “Iespējams, daļa mājražotāju jau tajā ir, bet paši to neapzinās vai dēvē citādi. Vispār jau Latvijas mājražotājiem netīkamais ierobežojums – jātirgo pašam un nedrīkst preci nodot veikalos – visspilgtāk pierāda ķēdes īsumu: nav starpnieku.
Jautājums tikai, cik lielā mērā tiek dažādoti šādi individuālās tirdzniecības kanāli un vai mājražotāji ir gatavi iet legālu ceļu, kas viņiem attiecīgi varētu nodrošināt valsts un ES finansējumu. Noteikti lielai daļai nereģistrēto mājražotāju ir savi kundes, bet tā ir darbība pelēkajā ekonomiskajā zonā.”
Biedrība arī secinājusi, ka tieši īsās piegādes ķēde ir risinājums, kas spēj nodrošināt ražotājam iespējas nogādāt preci patērētājam, bet patērētājam iegādāties kvalitatīvu vietējo produktu, zinot tā izcelsmi.
Bailes un neuzņēmība
Lauku attīstības konsultante Sniedze Ragže savā pārraugāmajā teritorijā – Valkas novadā – cenšas apzināt visus, kuri kaut ko ražo sev un atļaujas nedaudz pārdot kaimiņiem vai tuvākajos tirdziņos: “Uzrunāju viņus paplašināt darbību, mudinu rakstīt projektus, attīstīt iesākto, jo, tikai uz priekšu ejot, varēs gūt arī peļņu. Diemžēl atsaucība ir maza. Baidās no Pārtikas un veterinārā dienesta, no Valsts ieņēmumu dienesta. Jā, uzcep kādu kūku, sataisa asinsdesas, sasien sieru un klusi pārdod. Par iespējamo atbalstu no LEADER un “Ziemeļgaujas” projektiem zina, taču atkal šķērslis – trūkst naudas projekta īstenošanai, jo pienākošo jau pārskaita tikai pēc darbības uzsākšanas.”
Vēl ir iebildes, ka neatmaksājas ražot pārdošanai un veidot īso piegādes ķēdi līdz pircējam turpat laukos, jo katrs pats ir izvārījis kādu ievārījumu un arī sieru prot izgatavot. Savukārt mazliet garāka ķēde līdz kaimiņu pagastam vai pilsētai rada vairāk problēmu nekā ieguvumu.
Sniedze Ragže piekrīt: “Lai ieietu lielākā tirgū, vajag apjomu un regularitāti. Tad atmaksājas vismaz transporta izdevumi. Ja grib pārdot pa kripatai, tad tiešām nav jēgas. Tāpat nav garantijas, ka izdosies pārdot visu un šī produkcija jau nav nedēļām uzglabājama. Rezultātā drīzāk ir zaudējumi, nevis peļņa.
Labs risinājums būtu kooperēšanās. Diemžēl mūsu pusē arī uz to nevar sadūšoties. Drīzumā ar Latvijas–Igaunijas institūta atbalstu rīkosim kursus, stāstīsim, kāds atbalsts pieejams no Eiropas fondiem, informēsim par dažādām aktualitātēm.”
Arī “Latvijas Lauku forums” uzsvaru liek uz ELFLA, LEADER – un ne tikai atsevišķu ražotāju atbalstam, bet pat vairāku novadu mājražotāju tirdzniecības vietu izveidošanai. Ja individuāla dalība dažādos pasākumos ir dārga, tad, attīstot īso piegādes ķēžu partnerību un veidojot reģiona mazo ražotāju stendus, izmaksas ļoti ievērojami samazinātos.
Dzīvē tik skaisti nav
Zemkopības ministrija ir izveidojusi un saskaņojusi ar Iepirkumu uzraudzības biroju metodiskās vadlīnijas zaļajam iepirkumam, kas arī esot viens no īsās piegādes ķēdes variantiem. Tas nozīmē, ka vietējais ražotājs vietējiem sabiedriskajiem ēdināšanas tīkliem un veikaliem piegādā pārtiku.
Skaisti skan, taču dzīvē nereti sanāk pavisam ačgārni. Divi piemēri, kad īsajai piegādes ķēdei reāli zemē iedzīts miets galā, pieredzēti Smiltenes novadā.
SIA “Palsmane” jau gadiem savu izglītības iestāžu ēdnīcas ir nodrošinājusi ar pašaudzētiem kartupeļiem. Kad virtuvē vajadzēja, no saimniecības noliktavas aizveda – nu īsta īsā ķēde. Pērn pēkšņi novadā tika nolemts kartupeļu iepirkumam izsludināt konkursu un uzvarēja firma 170 kilometru attālumā uz vienu pusi – no Rīgas. Kur tupeņi auguši, pavāres noteikt nespēja…
Pieredzēts kuriozs arī ir attiecībā uz programmu “Skolas piens”. Savai pamatskolai pienu gandrīz par brīvu bija ar mieru vest vairāki Blomes pagasta lielo piena lopkopības saimniecību īpašnieki, tostarp Ilze Nulle: “Mums, izrādās, neesot atbilstoša sertifikāta, kaut gan visiem skaidrs, kāda uzraudzība ir piensaimniekiem. Es nebrīnītos, ja nākamajā gadā vietējai pamatskolai pienu vestu no Ķīnas. Kādi seši kilometri no skolas ir “Smiltenes piens”, bet ar to arī nesadarbojas – ved no Rīgas piena kombināta 150 kilometrus uz vienu pusi. Šāda attieksme aizvaino.”
Izsekojamībai jābūt
Smiltenē vienīgais veikals, kur var nopirkt īsas piegādes ķēdes sagādātus dārzeņus, šobrīd jau lociņus, skābētus kāpostus un dažādas sezonas preces, ir “Palma”. Īpašniece Daina Nīmante stāsta, ka uz godavārda tomēr produkciju neņemot: “Piegādātājam ir jāuzrāda atbilstošu iestāžu izdoti apliecinājumi par izcelsmi, dokumenti, vai ir nodokļu maksātāji un pavadzīmes. Nereti gan esam spiesti atteikt pieņemt pat īpaši sertificētus produktus, jo mēs kā veikals nevaram nodrošināt noteiktās prasības. Šā iemesla dēļ netirgojam svaigu gaļu un pienu.”
Savulaik tiešās pirkšanas kustību jeb “franču grozu” no Francijas pieredzes uzsāka Straupes pagasta bioloģiski sertificētas saimniecības “Eicēni” īpašniece Elita Reinharde. Atšķirībā no tirgus galda varianta, kur ļauts preci izcilāt, izvērtēt, pagaršot, šāda pulciņa “kundēm” laukos augušais tiek piegādāts jau noteikta svara un daudzuma iepakojumā. Tieši tajā apstāklī slēpjas pasākuma savdabība: maisā katru nedēļu saliek to, kas tobrīd dārzā izaudzis.
“Kaut kas, manuprāt, sistēmā buksē,” domā Elita un mazliet šaubās, ka īsās piegādes ķēde būs platā ceļa atvērēja vietējai pārtikai. “Kurš gribējis pelnīt, tas ir sasparojies gan saimniecības sertifikācijai, gan atbilstošu mājražošanas telpu iekārtošanai, gan maksā par analīzēm, gan nodokļus, gan par transportu, plus vēl pats strādā, gaismu neredzēdams.
Taču uzskatu, ka tas viss ir vajadzīgs. Ja nebūs produkta izsekojamības, nebūs pārtikas drošuma. Varbūt noteikumi varētu būt vienkāršāki, bet pavisam bez tiem nedrīkst.”
Solījumi
ES, izmantojot ELFLA finansējumu no 2014. līdz 2020. gadam, piedāvās papildu investīcijas īso piegādes ķēžu attīstībai. Latvijā šis jautājums iekļauts NAP 2020.
“Latvijas Lauku forums” pēc pieprasījuma organizē seminārus, iesaistoties dažādās vietējās iniciatīvās, piemēram, teritoriju attīstības pētījumos, iedzīvotāju forumu rīkošanā, aicinot iedzīvotājus pārdomāt, kā mazināt savu finanšu resursu aizplūšanu uz citiem tirgiem, atbalstot vietējos ražotājus, liekot uzsvaru uz vietējo produkciju un samazinot importa apjomu.
