Neviens mākslas kritiķis nepateiks, kā norīvējās, kur noberzās un atlupa Levita prezidentālais zeltījums. Līcīša feļetons 41
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šīgada notikums nr. 1 Latvijas iekšpolitiskajā dzīvē nešaubīgi būs valsts prezidenta vēlēšanas vasarā. Pašreizējā Rīgas pils rezidētāja Egila Levita četrgades cikls amatā tuvojas noslēgumam, un prezidents nav sniedzis jāvārdu, ka kandidēs uz otro termiņu atkārtoti.
Tas licis sarosīties politoloģisko skudru pūznim, kur jau vārās, smadzeņo un prognozē, ka “ļoti sarežģīti prognozēt”, “pagaidām trūkst balsu”, “būs jāiet caur diviem dzirnakmeņiem”.
Vārdu sakot, sāk gruzdēt cienījamo politologu iekuri, komentētāju runājamie salmi, bet kā jau cilvēki, kas neķer perimetru, visziņi nevar izburtot atbildi, kas skaidri uzrakstīta uz Levita kunga augstās pieres un izlasāma zilo, godīgo acu atklātajā skatienā.
Necerēti īss medusmēnesis ar tautu izvērtās, kā pirms četriem gadiem likās, līderībā nepārspējamam, cilvēku iemīļotam, nacionāli noskaņotam valsts galvam Levitam, un idilliskās attiecības prezidenta un pilsoņu starpā beidzās, tā īsti nesākušās. Kāpēc notika, kā notika, šodien nepalīdzēs noskaidrot pat Starptautisko valstsvīru estētikas pētījumu centra ģenerālsekretārs, un neviens mākslas kritiķis nepateiks, kā norīvējās, kur noberzās un atlupa Levita prezidentālais zeltījums. Izskaidrojums ir mistikas un okulto zinātņu atbildības jomā.
Starptautiski atzītais jurists Egils Levits atgriezās Latvijā kā neapstrīdama autoritāte, viens no nedaudziem atlikušajiem neapgāztiem pētertorņiem, konstitucionālo tiesību zinātājs, teju vai rada vēsturiski kolektīvajiem, nekļūdīgajiem un nemaldīgajiem “Satversmes tēviem”.
Viņš prata iedvesmot cilvēkus, nebija slikts oratora mākslā, asi uzstājās pret “gļēvlatviešiem”.
Viss bija kārtībā ar nākamās valsts pirmās personas bezpartijiskumu – Levita politiskās simpātijas nepārprotami bija nacionāli konservatīvas. Augstais reprezentatīvais amatkrēsls juridiskajam spīdeklim derēja un piestāvēja vismaz tikpat labi kā Eiropas līmeņa tiesneša talārs.
Prezidenta pienākumus pildīdams, Levits nav izcūkojis amata prestižu, nav apzadzies, nav piesedzis noziegumus pret valsti – nu, iespējams, šķitis auditorijai pasauss intelektuālis, tomēr jautājums paliek? Kāpēc čākstēja, čākstēja, līdz izčākstēja un neticami zemos mīnusos tika nolaists valsts galvas reitings?
Varbūt noticis līdzīgs gadījums, kāds aprakstīts 1880. gadā žurnālā “La Nature”? Proti, kādam zobenu un nažu rijējam nelabumu radījusi dakšiņa, kas viņam nevilšus iekļuvusi kuņģī, vakariņojot kopā ar draugiem. Tikai daktera ķirurģiska iejaukšanās glābusi stāvokli. Tātad mūsu labajam cilvēkam Levitam, rūdītam un pieredzes bagātam vīram valsts vadīšanā, arī kaitējusi un “radījusi nelabumu” aizrīšanās ar sīku blakuslietu?
Pirmoreiz publika sarauca uzacis prezidenta kronēšanas runā, kad amatā nozīmētais valsts vadītājs minēja obligatorisku nepieciešamību veidot Valsts padomi. Kas tas būs par Vecajo saietu, kāda joda pēc jādibina papildu jumtorganizācija – cilvēki netika gudri.
Tik cieši Levita kandidatūru prezidenta vēlēšanās atbalstījusī Saeimas koalīcija, viņam amatā esot, neklausīja pirmās personas diriģenta zizlim un noraidīja jebkādas Rīgas pils iniciatīvas, tieši vai netieši afišējot – mūsu darīšanās degunu nebāz!
Tas lika nācijas tēvam ar dziestošām (bet ne dzisušām) cerībām raudzīties uz savu likumdevēja, valsts iekārtas reformētāja un modernizētāja tieksmju piepildījumu.
Tad arvien biežāk prezidents aizgāja valdības pavadā, piemēram, neiebildis, lika parakstu zem administratīvi teritoriālās reformas likuma, atbalstīja pandēmijas apkarošanas nesamērības.
Pēc tam gadījās neveiklas pārteikšanās reizes, kas tautā sajūsmu neradīja, līdz Levits pavisam zaudēja līdzsvara sajūtu, vēloties ar zvanu no Amerikas noregulēt uzticamās palīdzes iekārtošanu par tiesnesi Satversmes tiesā. Kļūdu epizode sekoja epizodei, prezidents zaudēja uzticamus draugus, atbalstītājus.
Sliktākais, ka no Eiropas importētā izcilība netiecās tikties ar provinces cilvēkiem vērienīgās izbraukuma vizītēs, un, neiemantojot lauku ļaužu uzticību un atbalstu, noplaka sākotnējā prezidenta popularitāte. Arī atjaunojot darbību starptautiskā arēnā, izrādījās, ka mūsu līderis nemaz nav tik apdāvināts ar izveicīga diplomāta dotībām, kā varēja gaidīt. Levita citējamība ir salīdzinoši neliela.
Turklāt arvien skaļāk jāsauc – sirmie mati, atkāpieties, vecum, mūc! Prezidenta dzīvē ir ienācis rudens.
Tātad, no vienas puses skatot, nav Levits tautas prezidents, tomēr bijis valstij noderīgs. No vienas puses skatot, nav autoritāte ārzemēs, tomēr kolēģa Zelenska dēvēts par “dārgo draugu”. No vienas puses skatot, jau vecs vīrs, tomēr vēlēsim Levita kungam izturību tālākā darbā valsts labā.
