Īsais kurss spāņu un latviešu dziesmās 0
Dziesmas. Svētki. Karš. Jūra. Daba. Darbs. Tādas tēmas izvēlējušies grāmatas “Dialogs. Latviešu un spāņu tautasdziesmas” veidotāji Nora Caune un Giljermo Lopess Galjego, apgāda “Neputns” paspārnē apkopojot divvalodu izdevumā ap 300 latviešu un spāņu tautasdziesmu, ko no latviešu uz spāņu un no spāņu uz latviešu valodu tulkojušas astoņas latviešu tulces.
Grāmatu ievada respektablu folkloras pētnieku Vairas Vīķes-Freibergas un Damaso Lopesa Garsijas esejas, kas savas tautasdziesmas ievieto plašākā nacionālās kultūras kontekstā, pieskaroties gan to vecumam, gan “izzušanas – jaunatklāšanas” fenomenam, gan tam, ka jebkuras Eiropas tautas saglabājies tradicionālais mantojums, kas iezīmē kopīgo un atšķirīgo mūsu pasaules uztverē, radies pirms Eiropas vispārējās kristianizācijas, kaut, protams, vēlākos gadsimtos ir tās ietekmēts.
Grāmatai ir pievilcīgs Annas Aizsilnieces dizains, kurā koksnes brūnganā šķēpele jeb latviskais klāj sarkana audekla spāniskos vākus, vienlaikus brūnā Spānijas saulē izdegusī zeme nogūlusi virs sarkanām asinīm, kas izlietas pār Latvijas zemi. Viss ir vienots, pazīstams un tuvs.
Kāpēc šāda grāmata vajadzīga ne tikai tradicionālās kultūras pētniekiem un interesentiem vai cilvēkiem, kas dažādās jomās savā darba dzīvē “met tiltus” starp abām zemēm? Tas droši vien ir būtiskākais jautājums, rakstot šo rakstu. Manuprāt, būtiski ir vairāki aspekti. Pirmais, pieņēmums, ka Eiropu vieno kristīgās vērtības. Atzīstot, ka 21. gadsimtā šo vērtību apzināšanās ir būtisks kritērijs identitātes definēšanai, jāsaredz, ka folkloras mantojums jeb “anonīmā” tautas daiļrade veido tikpat kopīgu platformu, turklāt vēl lielākam skaitam cilvēku, tādējādi senās dziesmas, kas izdzīvojušas, pateicoties viļņveidīgai sabiedrības interesei un atsevišķu indivīdu rūpīgam apkopošanas un popularizēšanas darbam, vieno ne tikai Eiropas tautas, bet daudz plašāku cilvēces daļu visās pasaules malās. Ne velti arī šai tautasdziesmu izlasei dziesmas sakārtotas ne pēc tautasdziesmu formu līdzības, ne pēc teritoriālām (Spānijā dzīvojošo tautu dziesmas dažādos reģionos savstarpēji atšķiras būtiskāk nekā, teiksim, Valkā un Durbē pierakstītās līgotnes) īpatnībām, bet, uzsverot kopīgo tēmu loku, ko noteikti iespējams paplašināt. Un vismaz vienas ļoti svarīgas tēmas trūkums man šķiet pieminams – proti, katras tautas tradicionālajā mantojumā visnoslēpumainākās un tādējādi interesantākās ir Dieva dziesmas un mitoloģiskais slānis, kurā, protams, grūti ar netrenētu aci izšķirt pirms un pēc kristianizācijas tapušās dziesmas, jo senas jau ir tās visas. Dieva un mitoloģisko dainu krājumā nav, bet Dievs ir klātesošs gan svētkos, gan kara gaitās un, protams, uzticot savu dzīvību jūrai.
Otrs aspekts – dažādu tautu tautasdziesmu apkopošana vienā grāmatā rāda ne tikai kopējo, bet arī atšķirīgo, šai gadījumā – dainu stingro kanonu un spāņu tautasdziesmu daudzveidīgo formu. Latviešu tautasdziesmas tiek uzskatītas par grūti tulkojamām ne tikai poētikas, krāšņo deminutīvu vai lakonisko, blīvo un vienlaikus bagāto metaforu dēļ, bet arī precīzā pantmēra dēļ – četrās rindiņās jāiekļaujas kā saturam, tā formai, tomēr visas astoņas tulkotājas (interesanti, ka darbs tiek veidots kā kopdarbs, neidentificējot, kuras spalvai pieder kura dziesma vai tēma – tātad tapis “tautas” tulkojums) – Anastasija Kvjatkovska, Kristīne Ločmele, Marta Kaulakāne, Linda Mičule, Linda Reinsone, Kristīne Treija, Lāsma Ekimāne, Madara Loce – teicami centušās ievērot formas likumus latviešu tautasdziesmu tulkojumā uz spāņu valodu, bet domājušas par iekšēju ritmiku un pantmēru arī spāņu tautasdziesmu tulkojumā latviešu valodā, ļaujot veikumu baudīt ne kā saturam tuvu parindeni, bet mākslinieciski nostrādātas dziesmas ar savu noskaņu, un, liekot lietā iztēli, var dzirdēt, kā tās skan Spānijas kalnos.
Trešais aspekts, kas svarīgs izzināt kārajiem, – abas ievadesejas, kas aptuveni zināmo informāciju, kādu mēdzam paust citas tautas pārstāvjiem par savas tautas senajām dziesmām, papildina ar jaunu skatpunktu. Vaira Vīķe-Freiberga uzsver latviešu tautasdziesmu milzīgā krājuma apzināšanos kā būtisku stūrakmeni nacionālas valsts izveidē. Savukārt Damaso Lopess Garsija iezīmē renesanses un romantisma, un – kas pavisam negaidīti – marksisma lomu tautas poēzijas “atklāšanā” no jauna – katrreiz šī atklāšana notiek, lai pretstatītu vienkāršo un patieso, tautas radīto, oficiālajai mākslai un tās virsotnēm kādā konkrēta laika periodā. Eseju šeit neatstāstīt, bet iespēja pārdomāt, kāpēc pieaug tradicionālās kultūras interesentu skaits 21. gadsimta Latvijā, kāpēc arī šīs gados jaunās tulkotājas ķērušās tieši pie “neizdarāmā” – tautasdziesmu tulkošanas –, tiek dota. Un, protams, dziedāt tautasdziesmas un zināt tās. Ne tikai lepoties ar to, ka katram latvietim pa vienai ir.
