Olafs Zvejnieks: Ekonomika nav vienīgais, ko apdraud Ķīnas negaidītais demogrāfiskais vājums 5
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl tikai pirms dažiem gadiem XXI gadsimtu dēvēja par Ķīnas gadsimtu, paredzot, ka šī lielvalsts ne vēlāk kā gadsimta vidū pieteiks savas pretenzijas uz pasaules vadošās valsts statusu politiski, ekonomiski un militāri. Taču pienācis 2023. gads, un noskaņa ir pilnībā mainījusies – tagad runā par to, ka Ķīnas gadsimts jau ir beidzies.
Kāpēc tā ir noticis? Pirmais iemesls ir visai banāls – Ķīnā sācis samazināties iedzīvotāju skaits. Janvārī tika paziņots, ka 2022. gadā tas samazinājās par vienu miljonu cilvēku, tas noticis pirmo reizi pēdējo 60 gadu laikā, šī gada samazinājumu prognozē vēl lielāku. Katrā ziņā – pēc apmēram mēneša, šī gada aprīlī, par pasaules visapdzīvotāko valsti kļūs Indija, uz visiem laikiem aizsteidzoties priekšā Ķīnai.
Kāpēc samazinās Ķīnas iedzīvotāju skaits? Tās ir tās pašas politikas sekas, kas bija viens no iemesliem Ķīnas ekonomiskajam uzplaukumam – proti, viena bērna politikai.
No vienas puses, šī politika nodrošināja to, ka sociālie un ekonomiskie labumi bija jāsadala arvien mazākam iedzīvotāju skaitam, tādējādi Ķīnas iedzīvotāju labklājība strauji pieauga, pamatīgi aizsteidzoties priekšā Indijai, kur šādas politikas nebija. No otras – tā radīja situāciju, kurā katrā nākamajā paaudzē ķīniešu kļūst vismaz divas reizes mazāk nekā iepriekšējā. Turklāt tā izkropļoja arī demogrāfisko situāciju – pensija kā tāda Ķīnā ir tikai valsts iestāžu darbiniekiem, kas veido ne vairāk kā 25% no darbaspēka.
Visiem pārējiem jānodrošina vecumdienas no uzkrājumiem, ja tādi ir, vai jāpaļaujas uz bērnu atbalstu. Sakarā ar to, ka Ķīnā tradicionāli par vecāku aprūpi atbild dēli, tad ķīnieši centušies pēc iespējas vairāk radīt tos, un tādēļ jaunu vīriešu skaits Ķīnā par 40 miljoniem pārsniedz jauno sieviešu skaitu. Rezumējot – iespējams, ka viena bērna politika noteiktos apstākļos bija racionāla izvēle, taču tā ievilkusies pārāk ilgi – to vajadzēja atcelt jau pirms 15–20 gadiem, nevis tikai 2016. gadā.
Taču izlietu ūdeni nesasmelsi – tiek prognozēts, ka šīs kļūdas dēļ Āzijas lielvalsts iedzīvotāju skaits līdz gadsimta beigām samazināsies no 1,3 miljardiem cilvēku līdz 400 miljoniem – tātad apmēram trīs reizes, turklāt vismaz tuvākajās dažās paaudzēs pensijas vecuma cilvēku skaits divkārt pārsniegs darba spējīgo iedzīvotāju skaitu. Pat, ja optimistiski pieņemam, ka Ķīnas darba tirgus spēs pārvarēt šo problēmu ar masveidīgas robotizācijas un automatizācijas palīdzību, tas tomēr liek uzdot jautājumus par šīs lielvalsts ekonomisko spēku nākotnē.
Tas fakts, ka Ķīnas iedzīvotāju skaits sācis samazināties deviņus gadus agrāk, nekā prognozēja pati Ķīna un arī ANO speciālisti, liek jautāt, kuri citi Ķīnas ekonomiskie un sociālie plāni arī balstās uz kļūdainiem pieņēmumiem un aprēķiniem. Piemēram, ķīniešu ekonomisti savulaik prognozēja, ka 2049. gadā Ķīnas iekšējais kopprodukts uz iedzīvotāju sasniegs pusi vai pat trīs ceturtdaļas no ASV rādītājiem un, ņemot vērā iedzīvotāju skaita pārsvaru,
Ķīnas iekšzemes kopprodukts (IKP) divas vai pat trīs reizes pārsniegs ASV IKP. Taču šie aprēķini balstījās pieņēmumā, ka 2049. gadā Ķīnā dzīvos četras reizes vairāk iedzīvotāju nekā ASV. Tā noteikti nenotiks – Āzijas lielvalstij pagaidām ir izdevies stabilizēt dzimstības līmeni 1,1 bērna līmenī katrai sievietei, un tas nozīmē, ka 2049. gadā Ķīnā dzīvos 2,9 reizes vairāk iedzīvotāju nekā ASV, bet nākotnē demogrāfiskā situācija pakāpeniski pasliktināsies.
Ekonomisti jau rēķina, kā demogrāfija ietekmēs Ķīnas izaugsmi. Ir zināms par skaidru korelāciju starp novecojošu iedzīvotāju sastāvu un valsts izaugsmes palēnināšanos.
Eiropā šai korelācijai uzskatāmākais piemērs ir Itālija, bet Āzijā – Japāna, kuras izaugsmes temps apstājās, valsts iedzīvotāju vidējam vecumam par piecarpus gadiem pārsniedzot ASV iedzīvotāju vidējo vecumu. Arī Dienvidkoreja un Taivāna, kas desmitgadēm ilgi demonstrējušas ekonomisko izaugsmi, pateicoties tās jauneklīgajiem iedzīvotājiem, demonstrē izaugsmes tempu bremzēšanos, šobrīd krasi palēninājušas ekonomiskā motora apgriezienus, pateicoties darbaspēka novecojumam.
Protams, Ķīna centīsies mainīt demogrāfisko situāciju, bet tas nebūs vienkārši. Viena bērna politikas desmitgades ir krasi mainījušas šīs lielvalsts ekonomiku, krasi paaugstinot bērnu audzināšanas izmaksas. Viena no šīs situācijas izpausmēm ir nekustamā īpašuma tirgus – Ķīnā gadu skaits, kas jāstrādā ģimenei, lai nopirktu 90 kvadrātmetru dzīvokli, ir viens no augstākajiem pasaulē, tas pārsniedz 35 gadus.
Nekustamo īpašumu cenas Ķīnā ir kosmiskas un vienlaikus šis tirgus jau vairākus gadus zvārojas uz visaptverošas krīzes robežas. Ķīnas valdībai ir dilemma – neļaut notikt nekustamā īpašuma tirgus kraham, bet tad saprast, ka jaunās ģimenes nekad nespēs atļauties tāda izmēra dzīvokļus, kas ļautu dzemdēt un audzināt divus bērnus. Vai arī ļaut tirgum sagrūt, izraisot lokālu un globālu finansiālo krīzi, un uz ilgiem gadiem nobremzēt valsts attīstības tempu.
Ekonomika nav vienīgais, ko apdraud Ķīnas negaidītais demogrāfiskais vājums, tas draud arī sadrebināt globālo pasaules kārtību. Visa pēdējo desmitgažu gan Ķīnas, gan daudzu citu valstu politika balstījusies pieņēmumā par Austrumu izaugsmi šajā gadsimtā un Rietumu pakāpenisko lejupslīdi. Šis pieņēmums tuvākajos gados būs pamatīgi jārevidē.
