No slavenās 1982. gadā režisora Imanta Krenberga uzņemtās muzikālās filmas mākslinieks ietekmējis gan neesot. „Ja filma ir lieliska aktierspēles ziņā, tad tās tērpos biju vīlies. Tāda sajūta, ka tur savilkts virsū viss, kas bijis kinostudijas noliktavās. Nevar ne salīdzināt ar tā laika šedevru – „Pūt, vējiņi”, kur arī ir tautisku motīvu kostīmi, taču tie ir spoži.” 2
Vai teātra kostīmi nezaudēs kaut ko no Dāvida izsmalcinātā rokraksta? „Šis tērpi noteikti nebūs tas Dāvids, kādu esam raduši redzēt modes skatēs,” smejas mākslinieks. „Es apzinos, ka šī nav mana solo skate. Man pat patīk, ja mani mazliet ierobežo režisora iecere vai budžets. Kaut kādus rāmjus vajag! Tomēr es absolūti nepretendēju uz etnogrāfiska tautas tērpu zinātāja statusu. Un šis tas no „Dāvida” būs manāms. Paredzu, ka tautas tērpu zinātāji un vēsturnieki man daudz ko pārmetīs. Tomēr mans nodoms nav kopēt tautas tērpu un tā veidošanas pamatlikumus. Es taču taisu izrādi, nevis etnogrāfisko muzeju!”
Dāvids sola, ka, iespējams, jau pavasarī viņa veikums būs vērojams arī vēl kādā no Latvijas teātriem, taču modes telpā – uz mēles – viņa darinājumus tuvākajā laikā mākslinieka talanta cienītāji neieraudzīšot. „Man šķiet, ka modes skates Latvijā taisīt nevajag – bez sponsoriem Latvijā uztaisīt labu, kvalitatīvu skati nevar. Iet pazemoties, prasīt kādam naudu, es nevēlos. Kādreiz mani sponsorēja ārzemju kompānijas, bet daudzas no tām ir aizgājušas no Latvijas tirgus. Savukārt Latvijas kompāniju augstprātīgā attieksme ir pazemojoša. Nedomāju, ka ir vērts izdot naudu, lai uztaisītu baudu pusotram tūkstotim cilvēku – tas nav mans mērķis. Mani pazīst, un viss notiek tāpat.”
Pašlaik Dāvida jaunā ziemas mēteļu sērija ir iegādājama „Debenhams” līnijas veikalā tirdzniecības centrā „Spice”. „Cenas ir pat ļoti pieejamas. Tikko esam atvēruši jaunu studiju, vēl tikai jāatrod laba šuvēja. Strādājam. Neteikšu, ka būtu pārlieku noslogots, taču, darbs, paldies Dievam, ir, un attīstāmies tālāk.”
„Ceru, ka pēc šīs izrādes manā īpašumā arī varētu beidzot nonākt tautas tērps – līdz šim man tāda nav bijis, lai arī esmu to valkājis, dejojot tautas dejas. Ja viss izdosies, pavasarī izveidošu līniju, lai cilvēki, kuriem patīk tautas brunči – to ieteica cilvēki, kas redzēja manus kostīmus ”feisbukā”, arī pie tādiem tiktu. Mana doma ir radīt kaut ko visiem pieejamu, ko varētu nopirkt par nedaudz vairāk nekā desmit eiro. Protams, tā nebūs austa vilna, bet ir tehnoloģijas, kas padara to visu pieejamāku, un ir izaicinājums ar tādām stādāt. Varbūt tomēr jauniešiem, meitenēm, iepatiksies staigāt krāsainos, tautiskos brunčos.”
