Juris Lorencs: Atklātībā nonākušas VDK mācību grāmatas 0
Šajos Ziemassvētkos Latvija saņems neparastus dāvanu maisus – gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Jo tiks atvērti čekas maisi. Cerēsim, ka tie nevis sanaidos cilvēkus, bet kalpos vien kā savdabīga mācību grāmata. Uzskates līdzeklis, kas palīdzēs labāk saprast mūsu vēsturi un likumsakarības, pēc kurām darbojās padomju, patiesībā jebkura totalitāra sistēma. Turklāt man pašam šķiet, ka par jautājumu “kurš?” daudz svarīgāki ir citi – “kā tas notika?” un “kāpēc?”.
Un šeit mums nelielu špikeri sagatavojis Amerikā iznākošais interneta žurnāls “www.interpretermag.com”, kurš atspoguļo Krievijā notiekošos procesus, – publikāciju “Atklātībā parādījušās VDK mācību grāmatas”. Atverot saiti, mēs varam izlasīt nelielu komentāru angļu valodā un, kas ir pats interesantākais, tālākas norādes uz ieskenētiem VDK mācību līdzekļiem krievu valodā.
Tās pašas rokasgrāmatas, no kurām savas zināšanas apguvis kādreizējais VDK virsnieks, tagadējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins,
kurš savulaik darbojies ārējā izlūkošanā Vācijas Demokrātiskajā Republikā (1985 – 1990).
Pavisam pieejamas astoņas rokasgrāmatas, visas ar atzīmi “slepeni”. Lūk, to uzskaitījums: “Pretinieka provokāciju atmaskošana vervēšanas procesā”, “Politiskā spiegošana no PSRS teritorijas”, “Aģentu – vervētāju sagatavošana ar mērķi iekļūt ASV iestādēs (piemēri no Ziemeļāfrikas valstīm)”, “Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs izmantošana izlūkošanas darbā”, “Izlūkošanas objekti un mērķi ārvalstīs”, “Aģentūras vervēšana”, “Sakari ar aģentūru” un “Darbs ar aģentūru”.
Lielisks avots vēstures gardēžiem, ko var studēt dienām ilgi. Lai gan pēdējie no šiem mācību materiāliem sarakstīti pirms četrdesmit gadiem, savu aktualitāti tie nav zaudējuši vēl šodien. Kāpēc? Tehnoloģijas mainās, cilvēka daba – ne. Modernā cilvēka domāšana, priekšstati par labo un ļauno, skaisto un neglīto, mūsu stiprās puses un vājības daudz neatšķiras no senajiem grieķiem.
Un tagad pie darba! Ja jūs interesē viegla lasāmviela pirms iemigšanas, droši var ielūkoties materiālā “Aģentu – vervētāju sagatavošana ar mērķi iekļūt ASV iestādēs (piemēri no Ziemeļāfrikas valstīm)”.
Šeit gluži kā spiegu romānā aprakstīti konkrēti vervēšanas piemēri.
Savukārt brošūrā “Sakari ar aģentūru” var uzdurties šādiem padomiem: “Lai tiktos ar aģentu ārpus pilsētas, atkarībā no vietējiem apstākļiem un gadalaika tikšanos ieteicams organizēt tā, lai tā izskatītos pēc pastaigas, kopīgas peldēšanās, makšķerēšanas, medībām, piknika vai slēpošanas.” Te arī atrodami padomi, kā ierīkot slēptuves ziņojumu glabāšanai un nodošanai, neiztrūkst arī piemēri: “Ņujorka, Manhetena, Riversaidas un 96. ielas krustojums, vīriešu publiskā tualete pie bērnu spēļu laukumiņa. Malējā labējā kabīne, ja stāv ar seju pret durtiņām. Sēdus stāvoklī piestiprināt magnētisku konteineru pie vienīgās metāliskās caurules. Konteinera izmēri – 2 reiz 3 reiz 10 centimetri.”
Šķiet, ka šodienas Latvijas apstākļos visaktuālākās nodaļas ir “Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs izmantošana izlūkošanas darbā” un “Politiskā spiegošana no PSRS teritorijas”. Lasot šos materiālus un domājot par Latvijas vēsturi, smaidīt vairs negribas. Izrādās, ka VDK īpaši interesējuši, piemēram, ārzemju zinātnieki un kultūras darbinieki, kuri viesojās PSRS. Iemesls – “jo viņiem savās valstīs ir augsts statuss”, turklāt šādi cilvēki “aizvien biežāk sāk ieņemt svarīgus posteņus arī diplomātijā un valsts pārvaldē”.
Vēl viens padoms:
“Kompromitēšana tiek izmantota, lai sagādātu pretiniekam morālu un politisku kaitējumu,
grautu valsts iestāžu, politisko, sabiedrisko, reliģisko organizāciju un emigrantu organizāciju autoritāti. Šim nolūkam var izmantot gan patiesu, gan izdomātu informāciju.” Pierādījums tam, ka “viltus ziņas” patiesībā nav nekas jauns.
Un vēl kāda detaļa – VDK bijusi pārliecināta, ka vieni no visvērtīgākajiem aģentiem ir žurnālisti. Tiec nu skaidrībā, tā ir uzslava vai nopēlums.
