Īsa pamācība skolas dramaturģijā. Austra Gaigala vērtē Ievas Samauskas lugu 0
Viena no ražīgākajām latviešu autorēm bērniem Ieva Samauska atkal mazlietiņ pārsteidz. Līdz šim esam ieraduši lasīt dažāda blīvuma prozu dažāda vecuma auditorijai, kā arī dzeju, bet šoreiz autore nāk klajā ar pavisam citu žanru – “Trakas lietas jeb ieraksti policijas dežūržurnālā” ir dramaturģisks darbs. Tiesa, ar mazliet dzejisku piesitienu.
Lugas izdošana grāmatas formātā jau pats par sevi ir akcentējams fakts.
Īpaši, ja tā ir mūsdienu latviešu oriģināldramaturģija, turklāt jaunākajai paaudzei. Jau kopš atmodas laikiem un līdz pat šai dienai gaisā un diskusijās virmo vēlme un nepieciešamība pēc regulāriem un, būtiski, kvalitatīviem Latvijas dramaturgu devuma apkopojumiem krājumos, tādējādi saglabājot izpratni par lugu kā literatūras, ne tikai skatuves mākslas žanru, kā arī iepazīstinot lasītājus ar to lugu klāstu, kas lielo teātru skatuves var tik drīz arī neieraudzīt, un neba nepārliecinošas mākslinieciskās kvalitātes dēļ.
Arī šobrīd, starp citu, rit pēdējās dienas, kad Dramaturgu asociācijas rīkotajam konkursam dramaturgi aicināti iesūtīt savas lugas tieši šādam mērķim – jaunāko lugu krājumam, pat vairākiem –, tādējādi pierādot, ka dramaturģija ir laikmetīgās kultūras daļa un lugas ir patstāvīgs, pilnvērtīgs mākslas darbs.
Ievas Samauskas grāmata “Trakas lietas jeb ieraksti policijas dežūržurnālā” ir visai atraktīva un smieklīga ludziņa 12 ainās, kur katra atbilst noteiktam likumpārkāpumam, kas tiek iztirzāts policijas inspektora kabinetā, pratinot vaininiekus un lieciniekus.
Nu, labi, būsim godīgi – “kabinets” jau ir šo rindu autores iztēles auglis, jo ne telpa, ne vide, ne atribūtika remarkās netiek norādīta, ir vien nojaušama. Dialogi veidoti ritmizētā tekstā, lielākoties izmantojot atskaņas, kas arī ir viens no komisma radīšanas paņēmieniem šajā darbā.
(“Inspektors: Un kā tu jūties pēc savas pirmās pīpes? / Izskaties diezgan nožēlojams. / Krupītis: Kā jūtos? / It kā mani izspļāvis būtu sams.” (36. lpp.)) Tiesa, jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos šis paņēmiens kā mazliet pārspīlēts rada iecerētajam pretēju efektu.
Piemēram, plaši izmantotais pārklausīšanās motīvs, kas, šķiet, virsotni sasniedzis režisora Imanta Krenberga spēlfilmā “Īsa pamācība mīlēšanā” (1982) pēc Rūdolfa Blaumaņa stāstu motīviem, šīs grāmatas sākumā liek domāt par ne pārāk spēcīgu atdarinājumu un pirmajā mirklī laupa vēlmi turpināt grāmatas darba iepazīšanu…
Teksta tēli pārstāv faunas pasauli, un to izveidē ņemti vērā gan sadzīviski tradicionālie, gan folklorā sakņotie priekšstati
par katru sugu (kaija, kas visu noķēza; ruksis rīma; blusa, kas pārvietojas suņa tramvajā; krupītis, kas pienes ūdentiņu alutiņa darīšanai u. tml.), tomēr reizēm tradicionālā darbība tiek interpretēta oriģinālā skatījumā, piemēram, kaija uz brillēm mērķē apzināti: “Notīrīt brilles un ieraudzīt, / cik spoža, mirdzoša saulīte spīd!” (45. lpp.)
Patīkami intriģējoši, ka inspektora sudziskā piederība atklājas tikai noslēdzošajā nodaļā; līdz tai tā tiek turēta noslēpumā un pat Mikus Čavarta veidotajās ilustrācijās, tostarp portretu galerijā personu rādītājā, ieskicēta pavisam neuzkrītoši.
Tēlu raksturu rada ne tikai nosauktā suga, pamatnodarbošanās un izdarītais “noziegums”, bet arī runa, tās saturs, leksikas izvēle un pievienotās remarkas, tādējādi veidojot daudzkrāsainu kaleidoskopu.
Atsevišķas epizodes šajā aspektā izdevušās īpaši veiksmīgas,
piemēram, par Ūbeli, kura par koncerta vietu izvēlējusies pilsētas galvenos kapus, jo “(kaismīgi): Dziesma ir māksla / kam patīk iziet tautās” (26. lpp.), vai par zaķi braucēju Blusu, kura pazaudējusi savu mīļoto, “kaut ilgojos ar katru savas elpas dvesmu” (18. lpp.).
Tomēr kopumā Ievas Samauskas “Trakas lietas jeb ierakstus policijas dežūržurnālā” gribas vērtēt tieši funkcionālajā, nevis mākslinieciskajā aspektā.
Ir taču pats mācību gada sākums, visas literatūras stundas, kā arī skolas sarīkojumi ar obligātajiem priekšnesumiem vēl priekšā, un Ievas Samauskas ludziņa šādam nolūkam, īpaši pamatskolas sākuma klasēm, ir gauži piemērota:
ir pietiekami jautri teksti, kuru ritmiskums varētu palīdzēt tiem labāk saglabāties atmiņā;
pietiekami liels personu loks, ļaujot uzvedumā piedalīties lielam ieinteresēto skaitam; mazas scenogrāfiskās prasības, kas atvieglo iestudēšanu kaut turpat klases priekšā. Turklāt drāmas loma mācību programmā saskaņā ar iecerētajām izmaiņām tikai un vienīgi pieaugs.
