Sandra Vensko: Kā tādā mikslī atšķirt, kurš būs gatavs aizstāvēt Tēvzemi ar ieroci? 0
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš vardarbīgās cilvēku iznīcināšanas Ukrainas teritorijā pagājuši mēneši. Kara sākumā šķita, viss apstāsies, notikusi kļūda, tad radās ilūzija, ka sagrautās pilsētas kā uz burvju mājienu pacelsies no drupām, kultūras pieminekļi atjaunosies paši no sevis.
Ļaunums cilvēku veidolos pilsētās, laukos dzīvo nomaitātā naida sērga, valodošana un līdzcietība atgriežas sarunu formātā.
Iepretī šim neaptveramajam egoismam un sāpju radītājam – cilvēka gara vājumam, iedomībai un egoismam – likumi un kārtība, bailes un izpatikšana.
Varas elites un vienkāršo iedzīvotāju pretnostatīšana, statistika, analītiska rakstura runas un diskusijas, pašvērtējumi, vēlēšanu gaidas. Šajā laikā, kad nakts īsākā, diena ceļ debesīs sauli, nez kāpēc par svarīgāko nekļūst tieši informēšana, ko darīt, ja naids pārkāptu robežas?
Vēl jo vairāk, Līgo vakara priekšvakarā vērts atcerēties, ka Latvijas teritorijā jūnija naktīs slepus un nelietīgi reiz izvesti cilvēki, nomocīti un pazemoti, pazuduši bez vēsts. 1941. gada 22. jūnijā bombardēta Liepāja. Kara tēma varētu šķist apnikusi un Dievs piesmiets.
Visaugstākā ranga politiķi melo, neatkarīgi, kurā valstī un kurā pasaules nostūrī norit karš, melo un nerimstas. Meli par vardarbības iemesliem ir acīmredzami un dzirdami – katrs nonāvēts civiliedzīvotājs ir zīmogs kara tehnikas izgatavotāju rokās, pastarpināti, ar pavēlēm un ieročiem rokās, pastrādāti noziegumi pret cilvēci. Tehnoloģijas, gleznās iesprostotos atbrīvo, monstri brien skatītāju zālēs, ielaužas cilvēka apziņā, paralizē prātu, māksla noņirdz par lētticīgajiem. Šī dubultā sapņu un realitātes cena pārtop par rīcību, drīz nojauks monstru, kas akumulē visu, ko pastrādā kara apstākļos.
Svētki nodzēš smagās domas un pārklāj ar līksmām, skaļām un sirsnīgām sarunām par politiku, par labumiem, ko katrs iegūs, kad nāks vietā citi, kad nogāzīsies monstrs ar iepriekšējo uzvarētāju galvām, kad pieteiksies jauni pieminekļu izgatavotāji, kādu drupu kaudzi cituviet būs paspējuši radīt neģēļi ar asinīs nopūderētiem vaigiem.
Kad jāņugunis izdzisīs, sekos Pēterdiena, vasara izgaismosies neskaitāmos kultūras notikumos, kur aktivitāšu līnijā iezīmēsies arī kara līnija.
Par mežonīgo laiku atgriešanos domājot, prātā uznirst to cilvēku sejas, kuri savulaik izcietuši izsūtījuma gadus, klusi un rimti pie ugunskura, klusi un pacietīgi, vainagiem rotājušies, aizliegumus pārdzīvojuši, nepiemin ļauno, sargā tuvos un mīļos.
Šie cilvēki pamazām aizgājuši mūža ceļos un palikuši zvaigznēs, ugunskura sprikstīs iezīmēti. Daudz gaismas atstājuši un par savu zemi runājuši labākos vārdus. Tāpēc ugunis uz katra kalna ir vienīgais ierocis, kam nav līdzīga ieroča visā pasaulē. Svētuguns un gaismas modināšana zāļu un vainagu skāvienos.
Īsa nakts, gara diena un nāve. Tālu? Nesniedzas tik tuvu, ka ar roku aizskart, nesataustīt nogalināto sejas, neaizspiest acu vākus. Debesīs uzsprakšķ dzirkstis, un kara rēgi dodas prom. Viss bagātīgi samīcīts, rūgst un krāsnī šaujams. Tie, kuriem saskarsme ar kara bēgļiem, reālāki, cilvēktiesību aizstāvji košāki. Ir dīvainas sajūtas, jautājumi, ko uzdot katram pašam sev – kā tādā mikslī atšķirt, kurš būs gatavs aizstāvēt Tēvzemi ar ieroci, kurš pabēgs malā, kurš izvēlēsies nodot, ja pienāks šāds izvēles laiks?
1941. gada 22. jūnijā bombardēja Liepāju. Karš pieteica sevi ar nāvi un baisu nojautu, ka viss ir mainījies. Vēl nebija pieklusušas runas par nelaimīgajiem ļaudīm, kurus sadzina lopu vagonos, lai sūtītu uz Sibīriju, nebija nopīti Jāņu vainagi.
Tik biedējoša vasara ar tai sekojošiem notikumiem, kas pasaulei atņēma miljoniem iedzīvotāju, naids, ar kādu tika izpostītas pilsētas, izvarotas sievietes un bērni padarīti bāreņi.
Kad kultūras karuselis uzmet augstu jo augstu svētkus un starptautiskās atzinības silda sirdis, ir svarīgi nepiemirst, cik briesmīgā nāvē mirst netālajā kaimiņzemē cilvēki. Jāņugunis aizdegsies, un augstu jo augstu skries ugunis, maza meitenīte ukraiņu tautas tērpā klusi dziedās māmiņas piemiņai, vecs vīrs noslaucīs lūpas pēc alū veldzētām bēdām.
Tāds Līgo vakars rīt pārstaigās zemi kā dieviņš sudraba mētelī, un labībā dies laumiņas, atgādinot par garīgo un maizē liekamo grauda vērtību – brīvības cenu.
